Piecas tipiskas audzināšanas situācijas un trīs viedokļi  (3)

Bērns: Pusotru gadu vecā Stella nupat ir atklājusi, ka viņas ķermenis spēj darīt visādus brīnumus! Beidzot viņai ir izaugusi un ar rociņām var aizsniegt slidkalniņa trepju pirmo pakāpienu. Cik aizraujoši un dīvaini ir karāties ar galvu uz leju! Cik nepierastas sajūtas ir, kad tiek līdz līdzsvara šūpoļu viduspunktam!

Vecāki: Vecāki, vērojot bērna aktivitātes, lēnām nosirmo. Tas taču ir bīstami – var nokrist, sasist galvu, izmežģīt roku, nobrāzt ceļgalus! Labāk šo ālēšanos pārtraukt laicīgi, lai mazulis sēž smilškastē un cep smilšu kūkas.

Eksperti: Maziem bērniem sava ķermeņa apzināšana, aktīvas kustības un garīgā attīstība ir cieši saistītas. Lēkšana uz vienas kājas, prasme kāpt pa pakāpieniem, pamīšus kāpjot no viena pakāpiena uz otru - tas viss veicina smadzeņu attīstību. Bērniem jāļauj mazliet kļūdīties, jo tikai tā var veidoties pareiza lielā motorika un kustību koordinācija. Ja vecāki savu lolojumu pārlieku sargās, bērns augs nedrošs, bailīgs un neveikls. Protams, ka bērnu vajag uzmanīt un novērst tiešām bīstamas situācijas.

Turklāt nevajag panikā kliegt, ieraugot, jūsuprāt, bīstamu situāciju. No kliedziena vien bērns sabīsies un zaudēs līdzsvaru un kontroli pār situāciju. Pietiek, ja vecāki skaidri un mierīgi pasaka "Nedari tā!" un paskaidro, kāpēc šis nosacījums ir svarīgs.

Ja no dabas mazulis jau ir piesardzīgs, nav vajadzības viņu ar varu mudināt skriet un dauzīties. Kad būs gatavs, viņš pats to izdarīs. Dažreiz bērnam svarīgi paskatīties, kā darbojas citi, pirms rīkoties pašam.

Bērns: Gadu vecais Robertiņš nojauš – briest kaut kas svarīgs. Māmiņa nepārtraukti stāsta pa omīti, cik viņa ir jauka un mīļa. Aizdomīgi gan! Neko nesaprotu, bet tagad māmiņu labāk no acīm neizlaist!

Vecāki: Cits viedoklis ir Roberta māmiņai, kas uz bērna gada jubileju ir saņēmusi jauku dāvanu arī sev un vīram – apmaksātu nedēļas nogales atpūtu kādā Eiropas galvaspilsētām. Dēlēns tajā laikā varētu palikt pie vecmāmiņas. Bet kā to sapratīs mazais Robertiņš? Vai mammas un dēla attiecībās neiezagsies neuzticēšanās vēsmas?

Eksperti: Gadu vecs bērns var pavisam adekvāti pārdzīvot pat nedēļu ilgu nošķirtību no mammas. Bet ir daži faktori, kas var ietekmēt tālākās attiecības.

Pirmkārt, ja mazulis saņēmis no māmiņas nedalītu uzmanību un mīlestību, tad starp abiem pastāv ļoti cieša saikne. Šķiršanās brīdī puika, iespējams, raudās, bet šķiršanās sāpes ilgs tikai vienu mirkli. Bērns zina, ka māmiņa atgriezīsies un ātri nomierinās.

Otrkārt, nozīme ir temperamentam. Ir bērni, kas, neatkarīgi no piesaistes un vecuma, ļoti jūtīgi reaģēs uz jebkurām pārmaiņām.

Treškārt - jo vairāk mazais Robertiņš būs pieradis pie vecmāmiņas un vides, kurā jādzīvo atšķirtības nedēļu, jo labāk un drošāk viņš tur jutīsies.

Un visbeidzot - jo pārliecinātāki būs vecāki par to, ka izbrauciens viņiem tiešām ir nepieciešams, jo mierīgāk to pieņems arī viņu dēls.
Ja dēlēns jūt savu vecāku bailes un vainas sajūtu, jo vairāk apdraudēts viņš jūtas pats. Ja jau māmiņa un tētis tik ļoti uztraucas, tad tas noteikti ir kas briesmīgs! Ļaujiet mazajam palēnām pierast pie apkārtējās vides. Māmiņa varētu palikt pie vecmāmiņas kādu nakti kopā ar Robi. Pavisam labi, ja tur būtu novietota arī viņa gultiņa.

Bērns: Lienei ir 1,5 gads un viņa kopā ar tēti un viņa draugu skatās sporta pārraidi. Ir interesanti! Tikai nav skaidrs, ko tā svešā meitene dara viņas istabā un kāpēc aiztiek Lienes mantiņas?

Vecāki: Tētis ar draugu, kas atvedis savu meitu paspēlēties pie Lienes, nesaprot, kāpēc abas viena vecuma meitenes nevarētu spēlēties kopā? Ko darīt, lai bērni sadraudzētos un atrastu kopīgas nodarbes, kas piemērotas viņu vecumam?

Eksperti: Bērnu pedagoģijas un psiholoģijas eksperti atzīst, ka bērni divu un trīs gadu vecumā vēl neprot draudzēties un spēlēties kopā. Pirmais solis kopīgām rotaļām ir mainīšanās ar mantām. Prasme draudzēties, līdzīgi kā runāšana, katram attīstās savā laikā. Ātrāk draudzēšanās prasmes rodas bērniem, kuriem ir vecāki brāļi un māsas, vai kas regulāri apmeklē bērnu dienas centrus, dārziņus. Tāpēc abu tētu cerības, ka meitenes sadraudzēsies, visdrīzāk neattaisnosies. Vismaz ne tūlīt un ne uzreiz!

Bērns: Tūlīt divgadnieks Kristaps nesaprot, kāpēc mamma nevarētu atlikt telefonsarunu un samīļot viņu! Viņš grib māmiņu samīļot tagad un tūlīt, nevis pēc piecām minūtēm. Piecas minūtes divadniekam ir tas pats, kas mūžība – bezgalīgas!

Vecāki: Turpretim Kristapa māmiņa paliek nervoza. Kaut ko pierakstīt ir neiespējami, jo rokā ir iekāries bērns. Viņam taču vajadzētu 2 gados saprast ko nozīmē – "lūdzu, pagaidi!". Jo vairāk Kristaps viņu rausta, jo nervozāka viņa kļūst. Viss beidzas ar dēlēna brēkšanu un mammas dusmošanos.

Eksperti:  Bērniem divu gadu vecumā vēl nav pieaugušo laika izjūtas. Tikai vēlāk – apmēram trīs gadu vecumā, bērni sāk apzināties dažādu notikumu gaitu un izjust to ilgumu. No otras puses, divgdniekam jau var iemācīt, ka viņš ne vienmēr būs notikumu centrā. Steidzamākās un svarīgākās vajadzības tiks izpildītas arī tad, ja tās uz brītiņu atliks.

Brīdi laika var iegūt, bērniņu iesaistot kādā aizraujošā nodarbē – iedodiet viņam vecu telefonu, lai padarbojas, kamēr beidzat telefonsarunu. Uz ilgu nodarbošanos gan neceriet!

Bērns: 1,6 gadus vecā Anna ir dusmīga, jo liels puika smilškastē viņai ir nozadzis lejkanniņu! Kāds cits ir paņēmis leļļu ratus, un arī zaļais grābeklītis pazudis. Tāpēc Anna sūdzas mammai.

Vecāki: Annas mammas pirmā doma: "Mans mazais, neaizsargātais bērns ir kļuvis par ļaunprātīga uzbrukuma upuri. Man nekavējoties vajag iejaukties!". Pēc tam mamma, iespējams, padomā arī tālāk - bet varbūt Anna kaut ko ir pārpratusi? Vai tiešām man jārisina visi viņas strīdiņi. Iespējams, ka nav nemaz vajadzības iejaukties.

Eksperti: Bērnu psihologi uzskata, ka šajā situācijā vecākiem savu bērnu izmisums un dusmas ir jāuztver nopietni. Iespējams, ka pazudusī manta bija lēta, bet mazajai Annai tomēr ļoti svarīga. Šajā bērna attīstības fāzē iemīļotākā mantiņa ir tikpat svarīgā kā, piemēram, kāda ķermeņa daļa. Emocionāli pazudusī manta var raisīt tādas pašas sajūtas kā kādas ķermeņa daļas amputācija.

Šādā situācijā mazi bērni nespēj tikt galā bez pieaugušo palīdzības. Vecākiem jābūt starpniekiem, nevis soģiem. Ja māte kā lauvene dodas skaidrot attiecības ar lielo puiku, viņa savam bērnam parāda, ka situācija tiešām ir nopietna. Mamma var ierosināt, piemēram, mainīties ar smilšu mantiņām – lai puisēns paspēlējas ar lejkannu, bet Anna – ar viņa mašīnu. Tad mazā Anna sapratīs, ka cilvēkiem ir dažādas intereses, bet katrai problēmai var rast risinājumu.