Mātes mīlestība piedzimst reizē ar bērnu?  (2)

Kas ir mātes mīlestības? Eiforiskas sajūtas, kas pēkšņi rodas uzreiz pēc dzemdībām? Vai arī tām ir vajadzīgs ilgāks laiks?

Daba ir gluži kā ieprogrammējusi to īpašo sajūtu. Sievietes to pielīdzina iemīlēšanās sajūtai. Māmiņas bieži saka: "Mani caurstrāvoja neaprakstāms siltums! Nav svarīgi, kā mazulis izskatās, es viņu mīlu tik un tā".
Tomēr var gadīties, ka māmiņām ir vajadzīgs laiks, lai viņas varētu pilnībā pierast pie sava bērna.
Piemēram, priekšlaicīgu dzemdību gadījumos. Pētījumi liecina, ka šajos gadījumos māmiņas izjuta vislielāko nepatiku pret mazuli. Tas ir tāpēc, ka viņš neizskatās gluži tāds, kā māmiņa bija iedomājusies. Jūtas pret mazuli mainās pakāpeniski, bet vispirms jānodibina pirmais fiziskais kontakts. Par laimi, tagad fiziskā kontakta nozīmi saprot arī slimnīcu personāls, kas mēģina pēc iespējas ātrāk priekšlaicīgi dzimušo mazuli uzlikt uz māmiņas vai tēta krūtīm. Tieši tajos brīžos māmiņas izjūt tās vārdiem neaprakstāmās sajūtas.

Kas izraisa šo sajūsmu? Hormoni?

Pēc dzemdībām izdalās oksitocīns. Tas ir hormons, kas orgasma laikā nodrošina laimes sajūtu. Iespējams, daba ir parūpējusies par sava veida atlīdzību pēc visām dzemdību laikā pārciestām grūtībām. Oksitocīns rodas arī zīdīšanas laikā. Tas palīdz kārtīgi apasiņot krūti un veicina piena rašanos. Taču tie nav tikai hormoni, kas nodrošina laimes sajūtu. Mīlestībai ir arī saprātīgā puse. Brīdi, kad galvā pazib doma, ka šis bērniņš taču bez mums nomirs, viss sagriežas kājām gaisā un top skaidrāks par skaidru - viņš ir pilnībā atkarīgs no mums. Mīlestībai ir jāaug, tai ir jāattīstās.

Ir tādas sievietes, kas pēc ļoti sāpīgām, smagām dzemdībām sākumā nav spējīgas pilnībā pieņemt savu bērnu. Vai no tā cieš saikne ar bērnu?

Protams, bailes, šaubas un vainas sajūta sākotnēji var traucēt saiknes izveidei. Dzīvnieku mazuļi un viņu mātes nepiedzīvo šādus gadījumus, bet cilvēkiem nākas tikt galā ar šādām situācijām.

Lielai daļai jauno māmiņu dažas dienas pēc dzemdībām hormonu dēļ iekrīt t.s. emociju caurumā. Vai tas ir kāds mātes dabas ļauns joks?

Jā, daudzas sieviešu pēc dzemdībām piedzīvo labilo fāzi. Es tajā nesaskatu neko negatīvu. Jaundzimušā māmiņai ir jābūt ļoti vērīgai, viņai nemitīgi ir jāuzmana mazulis, lai pēc iespējas labāk apmierinātu viņa vajadzības. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ daba sievietei ir iedevusi to spēcīgo jūtību, kas var izpausties ļoti izteiktā emocionalitātē un vārīgumā. Taču mūsdienu sabiedrībā šis vārīgums un emocionalitāte nav īpaši pieprasīta. Tieši tāpēc lielai daļai sieviešu rodas iekšējie un ārējie konflikti. Viņām ir ne tikai jārūpējas par sevi un jābūt sabiedriski aktīvai, bet arī jābūt labai, gādīgai māmiņai. Nav jau nekāds brīnums, ka daudz jauno māmiņu tik tiešām iekrīt tādā kā caurumā, un kādu laiku funkcionē bez emocijām, gluži kā roboti.

Vai tām sievietēm, kas bērnībā saņēma maz mīlestības, laika gaitā parādās mātes mīlestības jūtas? Vai arī viņām tas sagādā grūtības?

Sieviete, kas izjūt sava partnera mīlestību, var no šīs mīlestības iegūt tik daudz spēka, ka viņa to mātišķo mīlestību, ko pati nekad nav izjutusi, nodod tālāk savam bērnam.