Kam līdzīgs mazulis jeb Ko nosaka iedzimtība  (10)

Mēs projicējam neskaitāmas vēlmes uz mazo dzīvībiņu un no sirds ceram, ka mazais manto no mums tikai to labāko. Šajā rakstā par to, ko nosaka iedzimtība, ko – audzināšana, bet ko mums uzliek sabiedrības normas un priekšstati.

Mazā cilvēka tapšanas process ir izpētīts un kopumā – diezgan vienkāršs. Spermatozoīds apaugļo olšūnu, šūnas sāk dalīties, un pavisam drīz no tām rodas mazs cilvēciņš. Šī dalīšanās procesa rezultātā rodas neskaitāms daudzums gēnu kombināciju variantu. Vai bērns mantos māmiņas zilās vai tēta brūnās acis, vai arī viņam nākotnē var būt nosliece uz korpulenci – tas nav atkarīgs tikai no viena konkrēta gēna, bet gan no gēnu posmu kombinācijām.

Turklāt, olšūnai saplūstot ar spermatozoīdu, nav iespējams atkārtot vienu un to pašu kombināciju. Ar katru nākamo bērnu gēni sajaucas citādāk, tāpēc vienā un tajā pašā laikā nevar pastāvēt divi ģenētiski pilnīgi identiski cilvēki. Izņēmums ir identiskie dvīņi.

Vienmēr kāds no gēniem būs "dominējošais". Piemēram, saplūst divu cilvēku ģenētiskais materiāls ar informāciju, ka vienam ir brūnas acis, bet otram – zilas. Šajā gadījumā ir liela iespējamība, ka bērnam būs brūnas acis, kas tiks iegūtas no dominējošā gēna.

Mūsdienās ir zināms, ka pazīmju nodošana nenotiek stingri pēc noteikumiem. Jau 1865. gadā to pierādīja Georgs Mendels. Viņa eksperimenti pierādīja, ka atsevišķas pazīmes var tikt nodotas nevis nākamajā, bet aiznākamajās paaudzēs.

Interesanti, ka ir skeptiķi, kas apgalvo, ka visi zīdaiņi ir vienādi un meklēt līdzības šajos citplanētiešos ir pilnīgi lieki. Daži zinātnieki tam piekrīt. Kalifornijas universitātes psihologi veica eksperimentu - 100 cilvēkiem parādīja dažāda vecuma bērnu bildes un trīs iespējamo māmiņu un tētu bildes. Tikai neliela daļa eksperimentā iesaistīto cilvēku sazīmēja bērnus līdzību ar viņu bioloģiskajiem vecākiem. Un visbiežāk līdzīgas pazīmes tika atrastas tieši bērnu – tēvu līnijā.

Amerikāņu pētnieki uzskata, ka iespējams tam ir pamatoti evolucionāri iemesli. Sieviete, kas dzemdējusi bērnu, droši zina, ka tas ir viņas bērns. Bet vīrietis bioloģisku iemeslu dēļ var arī nebūt pārliecināts, ka konkrētais pēcnācējs tiešām ir viņa bērns, tāpēc zīdaņiem pirmajos dzīves mēnešos visvairāk izteikta vizuālā līdzība ar tēvu. Ja vīrietis bērnā saredz sev raksturīgas pazīmes, tas liek viņam vairāk iesaistīties jaundzimušā audzināšanas procesā.

Vecākus interesē ne tikai viņu mazā iespējamais izskats, bet arī "iekšējās vērtības", ko viņi, iespējams, ir nodevuši tālāk, piemēram, gudrību, personību un temperamentu, kādas īpašas prasmes.

Vairāk nekā 150 gadu garumā ģenētiķi, biologi un psihologi ir pētījuši, vai rakstura iezīmes ir iedzimtas vai ieaudzinātas.
Pētot identiskos, neidentiskos dvīņu un bērnus no audžuģimenēm, ir gūts neliela skaidrība par to, cik ļoti mūs ietekmē apkārtējā vide.

Lielākā daļa zinātnieku piekrīt, ka 40% no prāta spējām iedzimst, bet pārējo iegūst dzīves laikā. Respektīvi, lielāko daļu tomēr nosaka apkārtēja vide - spēļu biedri, brāļi un māsas, hobiji. Cilvēks nāk pasaulē nevis kā gatava, nemaināma būtne, bet gan kā tālāk attīstīties spējīga persona.
Tāpat ir talanti kas var tikt pārmantoti. Galvenokārt tie ir radošie talanti – gleznošana, mūzika.

Pasaules aptaukošanās epidēmijas laikmetā pastiprināti tiek pētīts, cik liela ietekme iedzimtībai ir uz svaru. Vienota viedokļa nav. Zinātnieki nenoliedz, ka ģenētiskajā materiālā var pastāvēt tāda iedzimtības komponente, bet vēl aizvien nav skaidrs, cik ļoti iedzimtība ietekmē bērna svaru.
Apaļīgo cilvēku skaits nav pieaudzis lēnām un vienmērīgi vairāku gadsimtu garumā, lai domātu, ka nosliece uz lieko svari nododas ģenētiski no paaudzes paaudzē. Aptaukošanās problēma aktualizējusies tieši pēdējo 20 gadu laikā, kas liktu domāt, ka vainīgs tomēr ir dzīvesveids, nevis gēni. Bērni ēd par daudz, sēž pārāk ilgi televizoru un datora, ir mazkustīgi.

Amerikāņu zinātnieks, ģenētikas pētnieks Roberts Plomins atklāja, ka ģimenēs, kurās bērni līdz trīs gadu vecumam attīstās lēnāk nekā vienaudži, bet kuru vecāki izceļas ar izcilu prātu, sasniedzot skolas vecumu, piedzīvo intelektuāli lēcienu. Tas ir laiks, kad sāk izpausties gēnos ieliktais materiāls. Sešu gadu vecumā bērns jau ir tik patstāvīgs, ka pats spēj atrast savam prātam un smadzenēm piemērotu informāciju un ja ir ģenētiska iedzimtība uz izcilu prātu, tad izaugsme ir īpaši strauja.
Jo vecāks bērns paliek, jo vairāk viņš izvēlas draugus un savas brīvā laika aktivitātes, kas viņam ļauj attīstīt savu talantu vai prasmes.

Zinātnieki pētījuši arī to, cik iedzimta vai iegūta īpašība ir pašapziņa, sabiedriskums, apzinīgums. Un secinājuši, ka arī šīs īpašības apmēram 60% apjomā iedzimst, pārējais jānostiprina dzīves gaitā.
Secināts, ka rakstura iedzimtība ir tikai daļēji atkarīga no gēniem. Joprojām daudz kas atkarīgs no paša cilvēka un viņa audzināšanas bērnībā, jo patiesi – katrs cilvēks ir unikāls. Futūristu vīzijas, ka katrs pats varēs sev izveidot ideāla izskata bērnu ar perfektām rakstura īpašībām arī nākotnē, visdrīzāk, paliks fantāziju līmenī.