Zīdainīša raudāšana ir viņa valoda. Mācies sadzirdēt!  (2)

Par maza bērna raidītajiem signāliem un vecāku rīcību un tās nozīmi stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts psihoterapeite, Topošo vecāku skolas lektore dr. Baiba Gerharde.

Zīdaiņa diskomforta iemeslus var iedalīt divās grupās - fiziskais diskomforts un emocionālais doskomforts. Ja bērns nemierīgs vai raud, tad vispirms jāpārliecinās, vai viņš nav izsalcis, nosalis vai sakarsis, slapjš, slims vai cieš sāpes. Ja raudāšana turpinās, tad iemesls mazuļa neapmierinātībai ir emocionālas dabas.

Emocionāla diskomforta iemesli ir saistīti ar attiecībām ar mammu, ar mammas labsajūtu un spēju nodoties savam bērnam un ar norisēm ģimen. Bērns cietīs, ja mamma kaut kādu iemeslu dēļ būs ilgāku laiku prom, nomākta, savās domās nogrimusi, satraukta, dusmīga, kā arī tad, ja ģimenē valdīs saspringta gaisotne vai ģimeni apdraudēs kādas ārējas norises sabiedrībā.

Zīdainīša galvenā emocionālā vajadzība ir izveidot uzticības pilnu atkarību, pieķerties mammai, iesaistīties attiecībās, ko sauc par simbiozi - kad divas būtnes it kā saplūdušas vienā, dzīvo ciešā saskaņā viena ar otru, "uz viena viļņa", pastāvīgi paturot otru savas uzmanības lokā, izmaiņām, kas notiek ar vienu, raisot atbildes reakciju otrā. Ilgāku laiku atrodoties atsevišķi, abiem rodas atšķirtības trauksme, pieaug vajadzība pēc otra.

Lai simbioze varētu notikt, mammai svarīgi būt klāt, būt pieejamai, atsaucīgai, pašai justies labi un nevairīties no tuvības ar bērnu, mīlēt viņu. Tam nepieciešamas mīļas mājas, kurās sieviete var nodoties bērnam, neraizējoties par finansiālām grūtībām, un bez prasību spiediena no bērna tēva vai citu radinieku puses.

Ja mamma nejūtas labi, tas traucē viņai atvērties savam mazulim un neļauj bērnam droši uz mammu paļauties, uz to zīdainis reaģē ar nemieru un arī ar dažādām veselības problēmām.

Rūpējoties, lai bērns ir paēdis, mamma vienlaikus ļauj viņam justies mīlētam, saprastam, svarīgam. Ja mamma nododas zīdīšanas procesam ar prieku un labsajūtu, veltot bērnam maiguma pilnu nedalītu uzmanību, tad mazulis šīs emocijas sajutīs. Ir labi atļaut paēdušam mazulim vēl atpūsties, pabūt kopā un nesteigties pārtraukt radušos tuvību.

Šos brīžus neviens nedrīkstētu traucēt- ne bērna tēvs, kas labprāt pastāstītu, kā dienā gājis, ne citi bērni ar savām vajadzībām, ne sadzīvisku jautājumu vai domstarpību risināšana, ne draudzene ar telefonsarunu.

Atkarību pētnieki svētlaimi paēdušam aizmigt mātes rokās saista ar dziļu piepildījumu, ko cilvēks, ja viņa pirmajā dzīves gadā tā ļoti trūcis, meklē alkoholā vai narkotikās.

Emocionāli piepildīta sava bērna zīdīšana ir visefektīvākā atkarību profilakse. Ja zīdīšanas process neizdodas vai agrāk ar pudeli nebarots bērns negrib zīst krūti, tas liecina, ka simbioze ir bojāta un normāla bērna attīstība ir apdraudēta. Tad bērns ēd pudeli un raud, paēd un atkal raud, visbiežāk tā ir, kad mamma pilna ar apslāpētām dusmām. Viņa cenšas, bet ... nesanāk. Šādā gadījumā mammai steidzami nepieciešama palīdzība.

Arī ķermeņa kopšana ir līdzīgs process- gādājot par fiziskajām vajadzībām, mamma vienlaikus ļauj bērnam just patiku, priecāties, smieties, iepazīt sevi un pasauli, rada stabilitāti un drošību.

Kā panākt, lai mazulim patīk ģērbties, un viņš neraud un neprotestē?
Nepieciešama ērta vieta, silta telpa, labs noskaņojums un daudz laika. Kustībām jābūt fizioloģiski pareizām, lēnām un maigām. Svarīgi pastāstīt, ko mamma dara, nosaukt vārdā un parādīt drēbītes, ļaut tās aplūkot, nosaukt ķermeņa daļas, noglāstīt tās, sabučot, pakutināt, pie viena paapļot un izvingrināt plecu un gūžu locītavas, ļaut bērnam kādu laiku padzīvoties plikam. Ja mamma smaidīs, tad jau 6 nedēļu vecumā bērns viņai uzsmaidīs pretī. Būtiski ir nesteigties, ļaut, lai valoda ritmiski mijas ar rīcību, pakavēties pie bērnam patīkamām sajūtām.

Pirmie mēneši ir kā grūtniecības turpinājums. Bērns labprāt atrodas mammas rokās un saldi guļ, sajūtot viņas auguma smaržu un siltumu, elpošanas ritmu, sirdspukstus. Šīs pazīstamās sajūtas sniedz vislielāko drošību un patiku. Nokļūt mātes rokās ir kā beidzot atgriezties mājās.

Arī vēlāk ieteiktu mazuli ņemt rokās ikreiz, kad viņš to vēlas. Pieradināsiet? Jā! Tas ir visefektīvākais veids kā izaudzināt drošu, veselu un laimīgu cilvēku. Pēc tam netiksiet vairs vaļā? Tieši otrādi! Tie bērni, kam mammas pietiek, paaugušies droši dosies izpētīt pasauli, bet tie, kam mammas pietrūcis, baidīsies viņu palaist vaļā, uzmanīs, turēsies pie svārkiem.

Zīdaiņa nemiers, īpaši raudāšanas lēkmes vakaros var būs saistīts ar pārāk aktīvu dzīvesveidu, ja notikumu un iespaidu par daudz, tie pārkairina un uzbudina.

Cik iespējams, novērsiet nevajadzīgos stimulus, ienest bērnu klusā istabā, samaziniet gaismu, mierīgi ielieciet gultiņā, bet nešūpiniet, nenēsātjiet apkārt un neuzmācieties ar dažādām mantiņām. 

Zīdaiņi ir konservatīvi, viņiem patīk stabili, mierīgi un nemainīgi apstākļi un dienas kārtība. Vairumam zīdaiņu nepatīk ceļojumi un pārmaiņas.

Tāpēc ģimenei svarīgi sargāt savas robežas un neļaut iejaukties radiniekiem ar pamācīšanu un palīdzēšanu, ja jaunā māmiņa to nevēlas. 

Jebkurš zīdainis pat vislabvēlīgākajos apstākļos jūt arī no savām psihes dzīlēm nākošu trauksmi un nemieru, tāpēc māmiņai jādara viss, lai šo trauksmi mazinātu. Bērnu nomierina mammas klātbūtne, maiga balss, turēšana rokās, dungošana, šūpošana, nēsāšana. Tomēr pats svarīgākais ir pašas  mammas miers un labvēlība.

Ļoti svarīgi, lai mamma atsauktos uz bērna nemieru, iečīkstēšanos, raudām. Tā veidojas pieredze tikt sadzirdētam, uztvertam nopietni, būt nozīmīgam. Var sākt ar maigākiem mierināšanas līdzekļiem- atsaukties, parunāties, paglaudīt muguriņu, apskaut, tikai tad ņemt rokās. Ja mamma izlēmusi rokās neņemt, tad var apgulties vai apsēsties blakus un aprunāties ar zīdainīti. 

Ja mamma satraukta, pati nobijusies vai dusmīga, tad  visdrīzāk nekas nesanāks. Veidojas tāds kā burvju loks - bērns turpina raudāt, kas vēl vairāk palielina mammas nemieru un diskomfortu. 

Mammas dzīvi nepiepilda tikai zīdainis vien, viņai ir arī vīrs, varbūt citi bērni, arī pašas vajadzības. Nekad nav iespējams visu uzmanības veltīt tikai mazulim. Un tas ir labi!  Gaidīšana zīdainim nepatīk, rada neapmierinātību, tomēr ja gaidīšana nav pārmērīgi ilga, tā mudina bērnu attīstīties un atklāj, ka pasaulē bez viņa ir arī citi cilvēki un apstākļi.

Nevajag atstāt mazuli raudam, labāk ātrāk viņu nomierināt, bet nevajag arī trīs aukles vai pastāvīgu vecmāmiņas klātbūtni, lai ar visu tiktu galā.

Vecāku gudrība ir nepārbaudīt bērna pacietību par daudz, samērot gaidīšanu ar viņa spējām. Bērna asaras liecina, ka robeža pārkāpta. Ja mamma spēj atpazīt 60% sava bērna sūtītos signālus, tas jau ir pietiekoši veselīgai attīstībai.

Arī daba nāk sievietei palīgā. Grūtniecības laikā daudzkārtīgi pieaugot dzimumhormonu koncentrācijai asinīs, izveidojas saasināta jūtīga uztvere. Tas gan ne vienmēr patīkami grūtnieces tuviniekiem, bet ārkārtīgi nepieciešami vēderā augošajai būtnei. ;Sis jūtīgums vēlāk ļaus jaunajai mātei uztvert un saprast, ko tad vēlas viņas bērns.

Ja raudošs zīdainis saņēmis mierinājumu un mīlestību, ja mamma par viņu priecājusies, sapratusi, ko viņš vēlas, ko viņam vajag, un to sniegusi, tas uz visiem laikiem ieliek augošā cilvēka psihes dzīlēs trīs pamatakmeņus jeb ārkārtīgi būtiskas atziņas:

"Es esmu labs"- jo mamma mani mīl un pieņem visādu- gan smaidošu, gan raudošu.

 "Pasaule ir laba"- jo mani saprot, jo tā ir vieta, kur iespējams apmierināt visas manas svarīgākas vajadzības, jeb tajā ir un būs atrodams viss, kas man nepieciešams.

"Viss būs labi"- jo tā ir bijis, jo te ir droši, jo es varu paļauties. Tā ir nezūdoša cerība, kas iztur dzīves grūtības.