Foto: PantherMedia/Scanpix
Ap gada vecumu, bet dažreiz pat agrāk, vecāki nolemj, ka bērnam ir laiks nokārtoties uz podiņa. Ar vecmāmiņu un atbalsta personāla palīdzību mazulim sākas podiņmācība, kas ļoti bieži beidzas ar izgāšanos. Jo vēlme būt ar sausām bikšelēm, staigāt bez pampera ir galvenie priekšnoteikumi, lai vispār rastos vēlme nokārtoties uz poda. Bet iemācīt šīs vēlmes ir neiespējami. Tās rodas pašas no sevis brīdī, kad mazulis ir gatavs.

Lai iestātos šīs  "gribu būt sauss"  stadija, ir jānotiek diezgan komplicētam psihofizioloģiskam un neiroloģiskam nobriešanas procesam.

Mazulim ir jāsajūt, ka zarnu trakts un urīnpūslis piepildās, kā arī jāiemācās gan aizturēt urīns, gan to atbrīvot. Kamēr tas nav noticis, podiņš viņam neizsaka pilnīgi neko. Pediatri pat ir novērojuši diezgan interesantu kopsakarību – kamēr bērns neiemācās stāvēt, staigāt un kāpt pa kāpnēm gan augšup, gan lejup, arī podiņmācības gudrības tiek apgūtas lēni, mokoši un bez redzama rezultāta. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!