Ņemot vērā, ka 2011. gada 1. martā Latvijā kopā dzīvoja 565 708 vīrieši vecumā pēc 30 gadiem, iznāk, ka vismaz katrs desmitais (10,96%) bija zvērināts vecpuisis – tāds, kurš ne tikai nav precējies, bet arī dzīvo kopā ar vecākiem. (Neprecētās sievietes uzrādīja ciešamāku rezultātu – pēc 30 gadu vecuma pieaugušās meitas statusā bija tikai 28 tūkstoši jeb 3,68%).
Korekts skaitlis
Vai šim zvērināta vecpuišu skaitlim var ticēt? Tas bija pirmais jautājums pieredzējušam Centrālās statistikas pārvaldes darbiniekam, tautas skaitīšanas daļas vadītāja vietniekam Uldim Ušackim.
“Tas ir korekts skaitlis. No statistikas teorijas viedokļa, ja jautājums nav ļoti konkrēts un neskar slēpjamas, sensitīvas lietas, piemēram, atkarības, ienākumus, tad statistiķi tic tam, ko cilvēks aptaujā saka. Ja arī viens samelo pa kreisi, tad cits – pa labi, un rezultāts izlīdzinās.
Mēs šo skaitli – 62 tūkstoši – dabūjām, apkopojot atbildes uz diviem jautājumiem 2011. gada tautas skaitīšanas personas anketās, kas attiecas uz mājsaimniecībā dzīvojošo sarakstu un attiecībām. Tur nebija tādu jautājumu: tu esi viens, tu esi vecpuisis?” skaidro U. Ušackis. Arī viņam liekas, ka skaitlis ir liels, taču to viņš izvairās analizēt. Tāpat spriest par tendencēm, jo iepriekšējās Latvijas tautas skaitīšanās šādi dati nav iegūti.
“Statistiķi parāda situāciju, bet tā ir jākomentē demogrāfiem,” norāda U. Ušackis. Tāpat viņš piezīmē, ka no statistikas viedokļa arī 80 gadus vecs cilvēks var būt bērns – ja vien dzīvs ir kāds no viņa vecākiem. Bet to, ka statistika uzrāda trīs reizes vairāk pie vecākiem dzīvojošu vīriešu nekā sieviešu (turklāt kopējais sieviešu skaits, sākot ar 33 gadu vecumu, iepretim vīriešiem ar katru gadu palielinās), skaidro ar vientuļo māšu faktoru: ja sievietei ir bērns un viņa dzīvo pie saviem vecākiem, tā jau skaitās atsevišķa ģimene. Vīrietis viens ar bērnu pie saviem vecākiem paliek krietni retāk. Un vēl daudzas pazīmes Latvijā norāda, ka sievietes ir patstāvīgākas nekā vīrieši.
Svarīgāk – cik bērnu sievietēm
Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta vadošā pētniece demogrāfe Pārsla Eglīte pret faktu par 62 000 vīriešiem – bērniem izturas neitrāli: “Man tas neko daudz neizsaka. No demogrāfijas viedokļa valstij ir svarīgi, cik sievietei ir bērnu. Ja ir vidēji 1,4, kā tagad, tad skaidrs, ka izmirstam. Lai atražotos, vajag drusku pāri 2, pēdējoreiz tas bija 1986. – 1987. gadā. Jāpiebilst, ka statistiķiem ģimene skaitās tad, ja cilvēki dzīvo kopā, bet demogrāfijas klasiskā izpratnē ģimene ir tad, ja cilvēkiem ir bērni. Tagad Eiropā nāk modē, ka cilvēki ir pāris, ir pat kopīgi bērni, bet nav kopējas saimniecības, dzīvo atsevišķi.
Vēl man liekas, šos neprecētos vīriešus – bērnus statistiķiem vajadzēja skaitīt no 35 – 36 gadu vecuma, jo šajos laikos precas aizvien vēlāk, vīriešiem ilgi kopā dzīvot ar vecākiem ir ekonomiski izdevīgāk, bieži pat vienīgā iespēja palikt Latvijā. Protams, ilgāk par 50 gadiem gan nevajadzētu vilkt, jo ap to laiku sāk mirt vecāki. Un vēl ir jautājums: kā mēs varam zināt, cik un cik daudziem no šiem 62 000 vecpuišu ir bērni, kas dzīvo kaut kur citur? Jāņem arī vērā, ka zināms skaits no viņiem ir geji, arī cilvēki, kuri ir slimi un nespēj radīt bērnus,” skaidro P. Eglīte.
Viņa kā demogrāfe uzskata, ka laulība galvenokārt nepieciešama kā papildu drošība, ka būs kas rūpējas par bērniem. “Parasti pāris izšķiras, ja grib, bet nevar tikt pie bērna. Kamēr bērna nav, laulībām nav nozīmes. Šajos laikos arvien biežāk precas tad, kad piesakās bērniņš. Tas ir normāli. Un ne tikai šajos laikos, piemēram, mani vecāki apprecējās 1929. gadā, kad māte tēvam paziņoja, ka gaida bērnu.”
P. Eglīte nenoliedz arī mīlestības lomu laulībā un bērnu radīšanā. Tas ir iemesls, kāpēc viņai nav bērnu. Kavalieri bijuši, taču nebijusi mīlestība.
“Daudzas manā vietā teiktu: bija jātaisa karjera, tāpēc nebija laika ģimenei un bērniem! Liela daļa sieviešu, kas tā saka, runā muļķības, jauc cēloņus ar sekām, tur ir daudz citu iemeslu, piemēram, nebija patīkama partnera, veselība, vienkārši gribas. Manā gadījumā nebija kārtīga ņēmēja, ar kuru gribētu bērnus, bet audzināt bērnus bez tēva neuzskatīju par labu domu,” atklāj demogrāfe. Gluži pretēji: viņa pat uzskata, ka sievietei labs darbs ar sociālajām garantijām ir veicinošs bērnu radīšanai no ekonomiskā viedokļa – par to valstij būtu jādomā. Vēl kā demogrāfe P. Eglīte īpaši nepārmet vīriešiem, kas meklē gados jaunas sievas, jo tādējādi neliek visas olas vienā groziņā, tas ir drošāk no pēcnācēju atstāšanas viedokļa…
Par vieniniekiem nepalika
“Latviešu zemnieka sētā, lai izdzīvotu, vienmēr vajadzēja lielu saimi, jo darbs dzina darbu. Vecpuiši, vientuļnieki nebija izplatīta parādība,” par senākiem laikiem saka Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas pētniece Linda Dumpe. “Agrāk daudz bērnu ģimenē bija norma. Kad bērni izauga, tie, kas nepalika vecāku mājās kā mantinieki, aizgāja par iegātņiem vai kalpiem un tāpat veidoja savas ģimenes, radīja bērnus. Ne tikai latvieši, arī citu tautu ļaudis vēlas turpinājumu savos bērnos, tas izriet no dabas. Jā, arī agrāk bija vientuļnieki, piemēram, skroderi, kurus vadāja no mājas uz māju. Neesmu pētījusi, bet pieļauju, ka tajos laikos cilvēks bija vientuļš nevis tāpēc, ka bija skroderis, bet izmācījās par skroderi, apstākļu spiests, jo nebija spējīgs radīt bērnus vai negribēja ģimeni.”
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Vīksna mani vedina paraudzīties, kā pret vecpuišiem izturējās mūsu senči: “Vai, vai, vai… Palasiet latviešu tautasdziesmas – tur par vecpuišiem gandrīz tikai sliktu saka: prauli, nederīgi, pat kaitīgi, kāri uz jaunām meitām, satikt vecpuisi nav uz labu un tamlīdzīgi!”
Vecpuisība nav kauns
“Neņemos spriest, vai būt vecpuisim, dzīvot pieaugušam pie vecākiem ir slikti vai labi. Senāk tas bija kā kauna zīmogs, tagad tā ir apzināta izvēle, kas neapgrūtina attiecības un dzīvi,” man saka viena no Latvijas vecākā un lielākā iepazīšanās interneta portāla oho.lv vadītājs Rihards Kundziņš.
“Agrāk sabiedrības uzstādījums bija – vienas attiecības, vienas laulības uz mūžu. Tagad – pamēģini vēl, varbūt būs labāk… Ne tikai iepazīšanās portāli, internets jau kā tāds ar savām sociālās saziņas iespējām atvēris neizmērojamas iespējas iepazīties ar partneriem un veidot attiecības. Un te es negribētu izcelt tikai vecpuišus, bet arī jebkura cita statusa cilvēkus. Aizeju uz randiņu, pamēģinu attiecības, bet mani urda doma, ka ir vēl tik daudz iespēju iepazīties, varbūt varu dabūt kādu labāku… Senos laikos, kad meklēja partneri, nebija lielas izvēles – paša ciems, labi, vēl kaimiņu ciemi, desmit, divdesmit atbilstoša vecuma kandidatūras,” skaidro Kundziņš.
Viedokļi
Šos abus vecpuišus, kuri tikko kā pārsnieguši pusgadsimta vecumu, pazīstu vairāk nekā 20 gadu. Divi klasiski tipi. Viens – laucinieks, otrs – pilsētnieks. Pirmais visu mūžu dzīvo kopā ar vecākiem, otrs ar vecākiem dzīvojis kopā kādu laiku, tagad gan viens, jo finansiāli var atļauties. Nekad nav bijuši precējušies, nav bērnu. Laucinieks vairs īsti nedomā par laulībām un bērniem, bet pilsētnieks lēš, ka vēl ir laiks gan vienam, gan otram. Kas abiem traucējis visu šo laiku?
Laimonis strādā vecāku saimniecībā
“Kad vajadzēja iet skolā, tad gāju. Pēc tam studēju vēsturi Rīgā, bet nepatika. Izmācījos Jelgavā par agronomu. Strādāju kolhozā par agronomu, beigās kļuvu pat par galveno. Kad kopsaimniecību laiki beidzās, paliku dzīvot kopā ar vecākiem. Saimniecība liela, visu laiku ir ko darīt, māte ar tēvu kļuva arvien vecāki, pamest viņus bija neprāts,” stāsta Laimonis. Bet kāpēc tad sievieti uz mājām neatveda? Kas notiks, kad paliksi viens? “Vai tu traks?! Man jau tā nervi čupā! Esmu apmierināts. Nav ne ar vienu jārēķinās. Tad, kad palikšu viens, arī palikšu. Ko mēs vispār varam zināt, kas ar mums notiks nākotnē?”
Mīlulim Andim sarakstā simts
Kad ar Andi iepazinos, viņam bija trīsdesmit gadu un viņš man parādīja blociņu ar vairāk nekā simts sieviešu sarakstu, ar kurām viņam bijušas, teiksim tā, zināmas attiecības. Neapšaubāms meiteņu mīlulis. Skolā komjauniešu sekretārs, augstskolā studentu līderis, sporta meistarkandidāts paukošanā, gudrs humanitārās lietās, patīkams izklaides pasākumos, izpalīdzīgs. Bet visu laiku viens.
“Beidz! Bez seksuālām attiecībām man bijušas arī četras mīlestības. Ar vienu sievieti es nodzīvoju kopā pat trīs gadus! Bet mans dzīves stils vienmēr bijis tāds straujš, daudz komandējumu, arī manām sievietēm gribējās palidināties,” skaidro Andis. “Man vienmēr svarīgs bijis vizuālais tēls. Bet tik bieži aiz tā slēpjas tik tukšs cilvēks, ka nav par ko runāt. Tas man neder. Tad man dažus gadus pazuda finansiālais pamats zem kājām: sevi uzturēt un savas vajadzības apmierināt varēju, bet ģimeni – ne. Jā, esmu egoists, sevi mīlu un no komforta atteikties ģimenes un bērnu dēļ nebiju un neesmu gatavs. Tagad varētu uzturēt kādas četras sievas. Sāpīgākais, ka nav bērnu. Vēl varu paspēt. Esmu reālists un saprotu, ka mana mērķauditorija ir 35 – 40 gadus veca sieviete, bet viņai jābūt skaistai un gudrai. Atrodi man tādu! Parādā nepalikšu!”
Daina šķiro vecpuišus
Daina ir jauka, izskatīga sieviete labākajos gados, bijušas neveiksmīgas attiecības, diemžēl viņu jau var saukt par vecmeitu. Ņemamos, nedegradējušos vecpuišus viņa skarbi iedala trijās galvenajās daļās: “Memmesdēliņi, bieži vienīgie savām mātēm, kuras savu atvasi uzskata par privātīpašumu un kurām neviena vedekla nebūs laba. Zemnieki, kuri dzīvo no vecākiem mantotās (vai tuvākajā laikā mantojamās) saimniecībās un kuriem vajag vienā personā gan māti bērniem, gan darba lopu kūtī un uz lauka. Trešie ir tā saucamie aizrautīgie, kas visu sevi velta zinātnei, kādai citai nodarbei tik lielā mērā, ka sieviete viņu dzīvē nav vajadzīga vai nu vispār, vai tikai vienas dabiskas vajadzības – seksuālās – apmierināšanai. Tādiem ir ērtāk dzīvot kopā ar vecākiem.”
KĀ IR ĀRVALSTĪS
Mātes kults Itālijā
Itālija Eiropā zināma kā valsts, kur bērni negribīgi un vēlu pamet ģimenes ligzdiņu, tur ir izteikts mātes kults. To apstiprina arī Latvijā pazīstamais dziedātājs itālietis Roberto Meloni:
“Mans brālis apprecējās 39 gadu vecumā. Kad viņam draugi iepriekš jautāja, kāpēc viņš neprecas, brālis atbildēja: “No rīta pieceļos, māte jau uzlikusi uz galda kafiju un brokastis. Kad no darba pārnāku mājās, vakariņas jau kūp. Atliek tikai paēst, paskatīties televīziju un iet gulēt. Kāpēc man jāprecas?” Jā, Itālijā ir stipras ģimenes, kurās noteicošā loma ir mātei, mātes teiktais ir kā likums, un dēli mīl ilgi palikt viņas aprūpē. Tagad vēl Itālijā ir ekonomiskā krīze un daudzi nemaz nevar atļauties dzīvot atsevišķi. Krīzes dēļ dzimst arī mazāk bērnu. Latvijā gan, cik zinu, stiprākā skaitās sievasmāte,” smej Roberto Meloni. “Bet, ja nopietni, nedomāju, ka latviešu ģimenēs noteicošie ir vīrieši, tās tomēr ir sievietes, viņas tikai nav tik temperamentīgas kā itālietes, ir viltīgākas, neizrāda, ka ir galvenās, bet tomēr vada dzīvi. Katra latviešu sieviete ir kā maza Milda, kas pacēlusi virs galvas trīs zvaigznes, ne jau vīrieši tās tur!”
Guļamistabas puiši Somijā
Eiropas ziemeļos, Somijā, kā zina teikt rakstnieks Jukka Rislaki, izveidojies pat termins “guļamistabas puiši”. Tā sauc vīriešus, kuri laukos dzīvo kopā ar vecākiem savā vienā istabā un kuri pie sievām netiek tāpēc, ka jaunās sievietes nevēlas dzīvot laukos. Daudz abu dzimumu jauniešu ir atsvešinājušies no sabiedrības dažādu atkarību, garīgu un fizisku problēmu dēļ, negrib ne strādāt, ne veidot ģimenes. Pēdējos gadu desmitos arī Somijā ir modē dzīvot kopā bez laulībām un bez bērniem.
Jākrāj nauda līgavas vecākiem Ēģiptē
Ekonomiskā situācija palielinājusi vecpuišu skaitu arī tuvējā arābu zemē Ēģiptē, stāsta ēģiptietis Huseins. Arābu vīrietim, lai ņemtu sievu, nepieciešams dzīvoklis, mēbeles un joprojām arī nauda līgavas vecākiem. Tāpēc daļa krāj naudu un gaida labākus gadus, bet pēdējā laikā parādījies vēl viens variants – tā saucamās izmēģinājuma laulības, mošejā pie garīdznieka slēgta vienošanās par kopīgu dzīvošanu bez finansiālā nodrošinājuma. Šīs attiecības vīrietis jebkurā laikā vienpusīgā kārtā gan varot izbeigt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
