Bērns vecāku gultā un ceļš uz savu gultu  (3)

Pavisam mazam zīdainītim mammas klātbūtne ir vitāli nepieciešama. Bērnu psihoterapeits Donalds Vuds Vinnikots pat uzskata, ka kopīga gulēšana ir viens no pamatiem tam, lai bērniņa psihoemocionālā attīstība un nervu sistēma veidotos pareizi un adekvāti.

Tikko dzimis jaundzimušais tik ļoti asociē sevi ar mammu, kas pat dažas minūtes šķirtības rada ļoti dramatiskas un vētrainas emocijas, kuras varētu raksturot ar tik spēcīgiem apzīmējumiem, kā "nomiršana", "es nekad vairs nebūšu ar mammu" vai "bezgalīgs, nebeidzams kritiens aizā". 

Kopīga gulēšana naktī veicina arī labāku krūtsbarošanas procesa nodrošināšanu, jo notiek impulsu apmaiņa, kas gan mammas smadzenēm dod signālu, ka ir jāražo piens, gan mazulim drošības sajūtu, ka ēdiens ir blakus. Guļot atsevišķi, ap 3 mēnešu vecumu piena daudzums krasi samazinās un barošana ar mammas pienu var tikt apdraudēta. 

Zīdaiņi pārsvarā guļ REM miega fāzē jeb seklajā miegā, kura laikā nobriest viņu smadzenes, tāpēc par būdami miegā, viņi sajūt mammas klātbūtni. Ja mammas nav blakus, zīdainītim ir bail un lai no šīs sajūtas izvairītos, viņš ieslīgst dziļajā miegā, no kura dažreiz ... var arī nepamosties. Ne velti medicīniskā aprīkojuma ražotāji ir sākuši piedāvāt neiznēsāto mazuļu inkubatoriem speciālu ierīci, kas imitē mammas krūtis, kas miegā mierīgi elpo. Tā zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu skaidro Vinnikots, kas uzskata, ka mammas un zīdaiņa gulēšana kopā ir atbalstāma un veicināma. Protams, ka guļot kopā, ir ļoti svarīgi padomāt par drošību un iekārtot guļvietu tā, lai vecāki mazuli nenospiestu.

Gultai jābūt pietiekoši plašai. Pārāk mīksts matracis un spilveni ir risks – bērns var nosmakt. Tomēr visdrošāk ir, ja bērns atrodas savā gultiņā tieši blakus vecāku gultai. Var noņemt vienas puses redelītes, gultiņu piestiprināt, lai tā nepaslīdētu nost – tad mammai būs pavisam ērti mazo pabarot, neceļoties no savas gultas. Un arī mazulis ātrāk pieradīs gulēt tieši savā gultiņā.

Psihologs arī norāda, ka psihiski vesela māte, kas nav alkohola vai miega zāļu ietekmē, nevar nospiest savu bērnu, jo sievietes smadzeņu darbība šajā dzīves periodā ir noregulēta tā, lai zīdainis netiktu apdraudēts. Toties tētim galvas smadzenes pēc dzemdībām nav noregulējušās savādāk, tāpēc likt zīdaini starp abiem vecākiem tiešām varētu būt riskanti.

Tāpēc gan tiem mazuļiem, ko baro ar krūti, gan "pudeļēdējiem" mammas klātbūtne miegā ir vienlīdz svarīga un izlikt nu jau lielāku bērnu no vecāku gultas ir grūti gan vieniem, gan otriem.

Ja zīdainītis radināts gulēt savā gultiņā kopš dzimšanas, tad līdz 1,5 gadam viņš guļ labi, bet tad ir nākamais kritiskais moments – bailes no tumsas. Tas var izpausties kā bailes aizmigt vienam, bailes gulēt tumsā.

Bērni, kas gulējuši ar vecākiem, ar nakts bailēm tik galā vieglāk un apmēram 3 gadu vecumā ir pārliekami gulēt atsevišķā gultiņā ar mazāku cīņu nekā tie, kurus atsevišķi gulēt mēģina pieradināt visnepiemērotākajā vecumā.

Statistika liecinot, ka tie 5 un 6 gadu vecie bērni, kas ietiepīgi nevēlas atstāt vecāku gultu, pirms tam ir radināti atsevišķai gulēšanai tieši 1,5 - 2 gadu vecumā. 

Tomēr agri vai vēlu bērnam būs jāguļ vienam pašam. Pārāk ieildzis periods vecāku gultā šo procesu tikai sarežģīs. Palikšana vienam ir saistīta ar spēju tikt galā ar savām bailēm un iespēju atrast noteiktas darbības, rīcību, lai iegūtu emocionālu stabilitāti. Ne katram šīs lietas ir jau no dabas dotas. Laiks, kad mazais pārceļo uz savu gultu, jāizvēlas uzmanīgi.

Noteikti nevajadzētu tam sakrist ar kādiem lieliem notikumiem viņa dzīvē, piemēram, ja ģimenē ierodas brālītis vai māsiņa. Bērnam jau tā ir stress, jo vairāk vecāku uzmanības tiek mazajam, ja vēl viņš jūtas "izmests" no vecāku guļamistabas, tad var rasties gan emocionālas, gan fizioloģiskas problēmas.

Pārcelties uz atsevišķām gultām ir svarīgi ne tikai bērnam, bet arī vecākiem, kuriem jāatjauno normālas pieaugušā pāra attiecības. Dažreiz sieviete neapzināti veicina bērna gulēšanu kopā, tādā veidā it kā atgrūžot vīra mēģinājumus tuvoties.

"Iepirkt jaunu gultasveļu, jaunu pidžamu, vai gultas draugu - rotaļlietu, ieviest vakara rituālu, un sarunāt, ka naktī katrs guļam savā gultā. Ir jāievēro konsekvence – ja esat nolēmušu, ka katram būs sava gultiņa, tad reizēs, kad bērns nāk pie jums, pārvariet un stiepiet atpakaļ uz bērna gultu, kaut 10-15 reizes ik nakti" 

"Es pēc savas pieredzes ieteiktu sevišķi nestresot. Nu lai jau paguļ lielajā gultā. Kad būs tuvības "atēdies", pati sajūsmināts aizdosies uz savu gultiņu. Vismaz mana jaunkundze tā dara. Bija situācija: pēdējos grūtniecības mēnešos ar otro bērnu "lielā" meita uz lielo gultu pārvācās pilnībā. Tolaik bija 1,4 gadus veca. Šāda migrēšana pa šo laiku ir atkārtojusies vēl kādas reizes trīs. Pēc pāris nedēļām pati aiziet atpakaļ. Tagad jaunkundzei ir jau 2 gadi un 4 mēneši." 

"Dēlam jau četri gadi. Pirms kāda laika sanāca izcīnīt gulēšanu savā istabā. Sarunājām, ka kalendārā līmēsim uzlīmītes - par to nakti, kad neatnāks. Ja sakrās 3 pēc kārtas, tad nopirksim kārumu, ja 5 - tad lielāku kārumu. Un kopš pirmās nakts vairs nenāca. Kādu pusmēnesi krājām uzlīmes, pēc tam piemirsās un vairs nelīmējām." 

"Mūsu mēģinājumi pārlikt mīļo divgadnieku ir neveiksmīgi. Maziņš gulēja bez problēmām. Tad daudz slimoja, mainījām dzīvesvietu, kopumā bija daudz apstākļu, kāpēc mazais gulēja ar mums. Un tagad pilnīgā bezcerība. Puika ar raksturu (vecāki dubultā). Un, ja neņemam lielajā gultā, sākas nenovēršama histērija. Esam mēģinājuši to nedzirdēt, skaidrot, aizņemt domas ar visu ko citu, bet bezcerīgi." 

"Man meitiņām vecuma starpība ir 1,10 mēneši. Šobrīd lielajai ir gandrīz 3 gadi, mazajai ir 1 gadiņš un guļam mēs visi četri vienā istabā. Abu meitiņu gultas ir pieliktas mūsu laulības gultai galvgalī tā, ka guļot varu paglaudīt un iedot rociņas abām. Tas nekas, ka nekam citam vietas istabā nav, lai gan istabu mums ir daudz un varētu gulēt katrs savā."

"Faktiski bērna drošības sajūtu var iespaidot arī tas, ka ja viņš aizmieg vecāku gultā, bet naktī pamostas savā. Viņam ir tāds kā šoks - kur es esmu!!! kur mamma utt. Ja varētu pieradināt jau iemigt savā gultā no vakarā un apzināti, tas varētu līdzēt.

Kopš kāda laika es vienkārši sāku stāstīt, ka mammai neērti, ja mēs visi 3 esam vienā gultā, ka es nevaru izgulēties, ka man grūti, un ka man ļoti patīk, ja mazā guļ savā gultā. Viņa tā kā diezgan labi saprot, ka mammai arī vajag savas ērtības, un nu drusku labāk guļ savā gultā. Tā kā iesaku šo variantu - bērnam tomēr gribas, lai mātei ir labi."

"Vislabākā metode personīgi man - kopīgais miegs. Nekur nav jāskrien, nekur nav jāceļas.. Visi lieliski izguļas, nekādu problēmu. Un es zinu, ka tā mums abām ir mierīgāk, jo es nejūtos kā māte-sadiste un bērns arī jūtas drošībā. Mani neuztrauc un nebaida stāsti, ka meita gulēs līdz skolai kopā, kā es viņu izlutinu utt. Es zinu, ka atnāks laiks un viņa mierīgi gulēs savā gultā."

Izmantoti materiāli no Calis.lv forumiem, sagatavot palīdzēja Inga Riekstiņa