Kāpēc veidojas atkarība no knupja?
Zīšana ir viena no visdabiskākajām pirmajām darbībām, ko iemācās zīdainis. Tas ir reflekss, kas izveidojas jau pirms piedzimšanas un vēl esot mammas vēderā, mazulis zīž savu īkšķīti. Piedzimstot, zīšana ir domāta ne tikai lai paēst pienu, bet arī veic vairākas citas noderīgas lietas - nomierina bērnu, pat nodarbina un neļauj garlaikoties, kā arī rada drošības sajūtu, jo tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas viņam ir tuva un pazīstama.
Vecāki zina, ka knupja sūkāšana nomierina un iemidzina, tāpēc to piedāvā ja ne visu dienu, tad uz gulēšanas laiku noteikti. Tas arī izskaidro, kāpēc knupis ir tik mīļš un tik ļoti viegli veidojas atkarība no šī gumijas priekšmeta.
Vai knupja sūkāšana var radīt veselības problēmas
Ir mīts, ka knupja sūkāšana maitā sakodienu un ir par liktu zobiem. Tomēr tā gluži nav. Sakodiena problēmas rodas tikai ļoti mazam skaitam bērnu, turklāt parasti iemesls problēmai bijis jau iepriekš un tas nebija saistīts ar māneklīša lietošanu.
Uz pastāvīgajiem zobiem knupja zīšana ietekmi praktiski neatstāj, jo tie sāk nākt apmēram 6 gadu vecumā, kad bērni tomēr ir spējuši atbrīvoties no knupja lietošanas. Lielāku ietekmi uz sakodienu un piena zobu novietojumu atstāj intensīva un aktīva knupja sūkāšana. Tas ir gadījumos, kad knupi izņemot, atskan paukšķis, it kā knupis pie mazuļa mutes būtu piesūcies kā ar vakuumu. Iespējams, ka tādos gadījumos ir jākonsultējas ar zobārstu, vai knupja zīšana tiešām nebūtu jāpārtrauc.
Turklāt – ja knupja vietā bērniņš sāk zīst īkšķi, tad no šī ieraduma saprotamu iemeslu dēļ atbrīvoties ir daudz grūtāk.
No knupja pediatri iesaka atteikties arī tad, ja :
- knupis tiek lietots visu diennakti, gan miegā, gan nomodā rotaļājoties;
- ja knupja sūkāšana sāk traucēt socializēties, proti, bērnam neko visu nemaz nevajag, kā viens savu sūkājamo sosi.
- ja ir aizdomas, ka bērnam ir runas vai dzirdes traucējumi.
Kā atradināt
Viegli nebūs, bet kurš teica, ka bērnus audzināt vispār ir viegli?
Lielākā daļa bērnu no knupja zīšanas labprātīgi ir gatavi atteikties apmēram 1,5 – 2 gadu vecumā, bet ir arī tādi mazuļi, kas līdz pat 3 gadiem sūkā māneklīti un nespēj bez tā aizmigt.
Izvēles, kā atradināt, ir divas – uzreiz vai pamazām.
Uzreiz knupi var noņemt mazliet lielākiem bērniem, kas jau apzināti spēj kontrolēt savu rīcību un sāk apzināties emocijas. Savukārt pakāpeniska atradināšana ir mazāk traumatiska pašam bērnam. Pediatri iesaka jau sākot no 6 mēnešu vecuma bez īpaša pieprasījuma nedod knupi un neizmantot to arī katra mazākā niķa brīdī.
Ap 9 mēnešu vecumu sāciet atradināt no māneklīša jau pavisam mērķtiecīgi, piemēram, ejot pastaigā, neņemiet to līdzi vispār, nedodiet knupi laikā, kad mazulis spēlējas vai dara citas interesantas lietas. Centieties pāriet uz režīmu, ka knupis ir tikai pirms miega.
- Izdomājiet īpašu atvadu rituālu un pāris nedēļas pirms notikuma pabrīdiniet mazuli, ka knupītim pakaļ atnāks, piemēram, feja, kas vietā atstās kādu jauku dāvanu;
- Nebariet un nekauniniet mazo, ka knupis viņam ir tik mīļš. Atcerieties, ka knupis tiek izmantots, lai nomierinātos, tāpēc radīt stresa situāciju ar bāršanos nav vajadzības;
- Neplānojiet atvadas no knupja vienlaicīgi ar citu svarīgu prasmju apgūšanu. Piemēram, iešanu uz podiņa, bērnudārza gaitu uzsākšanu vai mācīšanos gulēt atsevišķi no vecākiem;
- esiet konsekventi – ja nolēmāt atradināties no knupja, nepadodaties mazuļa raudāšanai un prasībām atdot iemīļoto lietu. Protams, ka būs histēriska raudāšana un žēlabas, bet vecākiem šis periods ir jāiztur;
- lielāks bērns parasti vēlas knupīti tad, ja ir satraukts, noguris, ja viņam ir garlaicīgi. Lūkojiet, lai laikā, kad atradinieties no knupja, šādas situācijas būtu pēc iespējas mazāk. Ja knupi lietojāt pirms miega, ieviesiet citu rituālu – grāmatas lasīšanu vai pagulēšanu blakus;
- neļaujiet garlaikoties! Piedāvājiet spēles un nodarbes, lai nav laika domāt par pazudušo māneklīti;
- ja bērns prasa knupi, mēģiniet tā vietā piedāvāt kaut ko citu mutē bāžamu, piemēram, ābolu, burkānu, iedodiet kaut ko padzerties;
- zīšanas sajūtas mainīsies un vairs nebūs tik patīkamas, ja knupim nogriež galu.