Ko tieši bērns sāk saprast un kādā vecumā
Apmēram četru gadu vecumā bērni sāk saprast, ka ne māju, ne mašīnu nevar nopirkt par vienu latu. Grūtāk ir izprast naudas dalāmības principu: cik daudz saldējuma vai konfekšu var nopirkt par vienu latu? Vai par 50 santīmiem var nopirkt cepumu paku? Izpratni, cik lietas var nopirkt par vienu "naudiņu" var iemācīt jau pirmsskolas vecuma bērniem. Tāpat bērns sāk izprast naudas patieso vērtību. Viņš saprot, ka nauda nerodas bankomātā un neaug kokos. To nopelna vecāki.
Tikai apmēram 9 - 10 gadu vecumā bērni sāk izprast peļņas principu, proti, ka ābolu pārdevējs par saviem āboliem prasa vairāk, nekā tie patiesībā viņam izmaksā. Bērni sāk saprast, ko nozīmē ieguldīt darbu un izgatavot paštaisītu priekšmetu, kuru pārdod par nedaudz augstāku cenu. Tāpēc vecākiem bērniem ļoti patīk piedalīties tirdziņos un tirgot pašu gatavotas lietas.
Kas ir labāk - bagāts vai trūcīgs?
Kas ir nauda, kāpēc sētnieks saņem mazāk par ofisa darbinieku, ja strādā fiziski smagāku darbu? Kāpēc vienam pieder dārga mašīna, bet citiem nepieder nekāda? Vai drīkst paņemt naudu un neatdot? Vai bagātie ir labāki par nabagiem? Visi šie jautājumi aktualizējas apmēram četru gadu vecumā.
Atbildes uz šiem jautājumiem bērni izzina, vērojot, kā uz naudas un mantas tēmām reaģē vecāki.
Bērns dzird visu – kā tiek komentēta kaimiņa jaunā mašīna vai kā tiek nonievāts ubags, vai izteikta nievājoša piezīme par zemākas kategorijas strādnieku. Tas veidos bērna attieksmi pret pamatvērtībām, kas ir svarīgi un kas mazāk svarīgi. Tāpēc, pirms skaidrot bērnam naudas lomu mūsdienu pasaulē, sakārtojiet arī savu pamatvērtību skalu.
Par atbildību
Bērniem ir jāiemāca, ka arī viņi ir par kaut ko atbildīgi. Tas nozīmē, ka drīkst bērnam atgādināt par nabadzīgajiem afrikāņu bērniem, kad skolas somā sakalst kārtējā sviestmaize. Bērniem ir dabīgi izjust empātijas jūtas, tomēr, lai tās attīstītos un nostiprinātos, tās ir jātrenē un jāmāca.
Amerikāņu altruisma pētnieks Alfijs Kons apgalvo, ka bērni jau divu gadu vecumā izjūt vēlmi kādam palīdzēt. Savukārt trīs gadus veci bērni jau ir gatavi arī rīkoties, izpalīdzēt, atbalstīt.
Vēl mazliet lielākiem bērniem – pirmsskolniekiem, var sākt skaidrot, ka nauda ir jāprot taupīt, ka tā ir resurss, kas nav nebeidzams, tāpēc gaisma istabā ir jāizslēdz, džinsus katru dienu nav jāmazgā un dažus kilometrus ar mašīnu arī nav jābrauc. Parādiet bērnam, ka pat tādas šķietami neredzamas lietas kā elektrība, telefona sakari, veselība, dzīvokļa īre arī maksā naudu un tātad arī vecāku darbu.
Parunājiet arī par nabadzību ar saviem pirmsskolas vecuma bērniem. Kopā meklējiet iespējas palīdzēt trūkumcietējiem! Kāda mamma katru brīvdienu izvārīja katlu ar kartupeļiem, ko atdeva bezpajumtnieku ēdināšanai. Arī tas ir piemērs, kā var palīdzēt trūcīgākiem cilvēkiem. Mantas, drēbes, kas vairs nav nepieciešamas, var atdot kādam, kam tas vairāk vajadzīgs.
Bērna kabatas nauda
Kāda ir jūsu – vecāku, attieksme pret kabatas naudu? Tā ir jāpelna vai tā vienkārši pienākas? Vai bērns pats var lemt, kur naudu tērēt vai tā jāiegulda vērtīgās lietās, saskaņojot to ar vecākiem?
Naudas plānošanas eksperti uzskata, ka tikai ļaujot bērnam pašam izlemt, kā naudu tērēt un kā pēc tam tikt galā ar situāciju, kad naudas vairs nav, ir iespējams iemācīt tikai ļaujot eksperimentēt un izjūtot lēmumu sekas.
Kabatas naudas summai ir jābūt mērenai un bērna vecumam atbilstošai. Nauda un dāvanas nedrīkst kļūt par mierinājuma balvām. Tāpat visas bērnu vēlmes nav jāuzskata par pašsaprotami izpildāmām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
