Ja bērns uzstāj uz to, ka grib uzvilkt kurpes, kas viņam neder, vai arī ceptuvē stāv un kliedz pie letes pēc kūciņas, un teikums "bet es gribu!" ir kļuvis par viņa standartfrāzi, tad viņš atrodas vienā no spītības fāzēm, kad viņš mācās apzināties to, ka viņš var un viņš tiek pamanīts. Ir grūti, tomēr mēģiniet saskatīt tajā kaut ko pozitīvu:
- Mazie bērni dumpojas tikai pret tiem cilvēkiem, ar kuriem viņi jūtas droši. Tas ir svarīgi, lai pārliecinātos, ka jūtu vecāku – bērnu savstarpējā saikne ir droša.
- Jūsu bērnam attīstās pašapziņa. Viņi to attīsta, rāpjoties pāri sētiņām un pieprasot konfekti. Pašiniciatīva un pašpārliecinātība, ka iecerēto sasniegs, ir noderīgas īpašības.
- Bērns ar savu ietiepību negrib sadusmot vecākus! Viņš vienkārši savādāk neprot, tāpēc ir vīlies un dusmīgs, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā viņš to bija iedomājies.
Vecākiem derētu ievērot mērenību aizliegumos. Ja visu laiku atskan tikai frāzes "Nedrīkst, nedari tā, ej prom, neaiztiec!", tad mazais, spītīgais divgadnieks nekļūdās un …. Neko arī neiemācās.
Ja pie katra "Es gribu un es varu" pretī skan "Nē, nē!", sāk kristies bērna pašapziņa. Viņu taču neviens nedzird un viņam neko neļauj! Kāda jēga tad vispār izteikt savas domas?
Tāpēc izsakiet aizliegumus tikai tad, kad iecerētā aktivitāte tiešām ir bīstama. Bieži vien vecāki savas bailes nodod tālāk bērnam. Viņi iedomājas, kādas varētu būt rīcības sekas, bet nepadomā, ka bērnam ir jāmācās apgūt jaunas iemaņas. Iespējams, ka mazulis jau ir gatavs tam, no kā baidās vecāki.
Spītības fāzes pārvarēšana
Vecāki, kas zina, kā tikt galā ar divgadnieku, ieteiks neapmeklēt vietas, kas var radīt problēmas – prom no saldumu letēm un rotaļlietu plauktiem!
Ja iespējams, veiciet lielo nedēļas iepirkšanos bez bērna. Mājās novāciet visu, kam nevajadzētu atrasties bērna rokās. Tad arī neradīsies nekādi strīdi par to. Spīta fāzes laikā lieki noder arī ģimenes noteikumi (piemēram, "Neviens nedrīkst nevienam sist!" vai arī "Rokas prom no karstiem katliem vai pannām" u.t.t.).
Labāk un drošāk ir saglabāt emocionālo stabilitāti nekā doties cīņā ar bērnu spītību.
Lai savāktos, dziļi ieelpojiet, novērsiet bērna uzmanību ar kādu pārsteidzošu rīcību, piemēram, sāciet dziedāt. Ja nelīdz nekas, izejiet uz brīdi no istabas.
Daži bērni nomierinās un var izbeigt savus stūrgalvības uzplaiksnījumus, ja viņus mīļi paņem aiz rokas un izrāda sapratni par viņu dusmām. Citus labāk ir atstāt mierā, pieskārieni viņus padara vēl trakākus. Ja niķošanās notiek sabiedriskā vietā, vienkārši ieturiet stoicisku mieru.
Centieties nezaudēt kontroli pār savām emocijām, bet arī bērna izpausmes ignorēt nevajadzētu. Mierīgi parunājiet ar mazo stūrgalvi arī tad, ja viņš skaļi kliedz. Palūdziet apkārtējo cilvēku saprast situāciju, sak' "Tāda augšanas fāze tagad", taču, ja nu tiešām nesanāk nomierināt, tad veikals vai sabiedriskais transports būtu jāpamet.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
