Mazi un apbruņoti jeb Viss par rotaļu pistolēm  (10)

"Tu esi miris! Es tevi nošāvu!" , dzirdot šādus vārdus, vecāki sāk domāt, ka ir pieļautas nopietnas audzināšanas kļūdas un viņu puisēns aug par vardarbīgu agresoru! 

Tāpēc lielākā daļa vecāku reaģē vienādi - aizliegt spēlēties ar visu, kas asociējas ar nogalināšanu.
Šie aizliegumi parasti tiek veikli apieti. Ja atņem plastmasas pistoli, tad par šaujamo labi der vienkārši nolauzts koka zars, vai pareizā formā saliekti pirksti. Turklāt cīnīties pret mazajos vīriešos ielikto dabisko agresivitāti ir bezjēdzīgi un neveselīgi.

Spēlēšanās ar rotaļu ieročiem nav nosodāma, tomēr vecākiem jāpievērš uzmanība, kā mazulis spēlējas un ko atdarina. 

Mazam puikam rotaļu ierocis ir līdzeklis, kā savā dzīvē ieviest zināmu devu pašnoteikšanas. Aizliegumi spēlēties ar rotaļu ieročiem rada pretēju efektu – tas, kas ir aizliegts, ir vēl interesantāks.

Spēlējot rotaļas ar ieročiem, galvenais uzdevums ir nevis kādu nogalināt, bet izprast, kas ir labais un kas – ļaunais, sliktais. Līdzīgi kā pasakās, kas māca labā un ļaunā līdzsvaru. Protams, ka spēles gaitā tiek piedzīvotas arī negatīvās emocijas, bet no otras puses gūts gandarījums par iedomātā ļaundara – laupītāja, pelēkā vilka vai uzbrucēja, aizturēšanu.

Šādu rotaļu laikā bērni iemācās saprast savas bailes, viņi saprot, ka ir iespēja kontrolēt dusmas un agresivitāti, viņi apgūst uzvarētāja un zaudētāja lomas, iemācās tikt galā ar vilšanās, neapmierinātības un varaskāres sajūtām.

Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet bērni, kuri rotaļu laikā izjūt dažādus impulsus, tai skaitā arī negatīvus, dzīvē vieglāk tiek galā ar vilšanās un neapmierinātības sajūtām.

Puiku rotaļās darbojas pēc vienkārša principa - kurš neuzvar, tad zaudē.Tāpēc vilšanos un zaidējumu zēni pārdzīvo daudz spēcīgāk nekā meitenes. 

Cīņai par vadoņa vietu parasti ir ģenētiski, hormonāli un sociāli iemesli. Pasaulē, kur vīrietis vēl tiek uzskatīts par galveno ģimenes aizstāvi, kareivīgie kovboji un drošsirdīgie bruņinieki ir piemērs, kādam jābūt vīrietim. Taču, lai iemācītos šo funkciju, mazam zēnam vispirms ir jāatrod sava identitāte un sava iekšējā būtība.

Zēniem ir svarīgi konkurēt ar citiem vienaudžiem arī fiziskā spēka un veiklības jomā.
Aizliegt zēniem plūkties kā maziem gailēniem un šad tad parādīt, kurš stiprāks, ir pretdabiski. Tādā veidā viņi iemācās aizstāvēt savas tiesības un atrast savu vietu grupā, kā arī mēģina izprast emocijas.

Padoms vecākiem ir visai vienkāršs - nogaidīt un būt līdzās! Rotaļu ieročiem nevajadzētu būt pārāk reālistiskiem, plastmasa pistolei nevajadzētu būt līdzīgai reālas dzīves modelim. Pilnīgi pietiek, ja koka pistole tikai formas veidā attāli atdarinās īstu stroķi. 

Lai kāds izskatītos ierocis, ievērojiet noteikumus, ko māciet arī dēlam:

Sajūta, ka vismaz uz brīdi esi stiprāks par citiem, ir ļoti svarīga identitātes veidošanās pamatsajūta. Pieliekot nedaudz pūļu un iztēles, ar vienu "pif, paf" izsaucienu iespējams panākt labu rezultātu – rotaļu biedrs krīt gar zemi, un arī mammas reakcija ir tūlītēja.

Katrs bērns grib justies spēcīgāks par kādu, tāpēc arī bērniem tik ļoti patīk supervaroņi. Bērni savas vājības kompensē kāda supervaroņa tēlā, lai aizņemtos daļa viņa spēka un izturības. Lai kāds varonis tas arī būtu – Dzelzs vīrs vai arī kāds no X-cilvēkiem, viņiem visiem bija ieroči, lai cīnītos pret sliktajiem puišiem. Tāpēc ļaujiet mazajam justies spēcīgākam par jums, kaut vai tikai rotaļā!

Vēl viens labs veids, kā rotaļu ieročus izmantot jēgpilni, ir pārrunāt ar zēnu vēstures notikumus. Viņam ir loks ar bultām? Kas un kādos apstākļos lokus izmantoja senos laikos, kā dzīvoja cilvēki, kā viņi ieguva pārtiku un aizstāvējās?

Dēlam ir moderno laiku ierocis? Pārrunājiet, kā savu dzimto zemi aizstāvēja karavīri, kas iznamtoja līdzīgus ieročus. Izrunājiet arī to, kad ieroči ir nesuši postu un kad to nevajadzētu likt lietā.