Kauns ģenētiski nenododas
Sabiedrība, kurā aug indivīds, nosaka, par ko kaunēties. Tā nav iedzimta sajūta, kā bailes, skumjas vai prieks. Piemēram, Rietumu sabiedrībā audzis cilvēks parasti kaunēsies, ja ir nokavējis darbu un to ir pamanījis priekšnieks.
Sabiedrība ir noteikusi, ka darbā jābūt laicīgi un, ja nespējam iekļauties šajās prasībās, iestājas diskomforts jeb šajā gadījumā - kauns. Bērniem kauns ir arī no neveiksmēm, ja vecāki un skolotāja gaida izcilus rezultātus.
Lai izprastu, kas ir kauns, ir jāsaprot, kādas izjūtas tiek iesaistītas. Bailes atzīt neveiksmi sev un citiem bieži vien ir kauna izjūtas izraisītājs. Tas var notikt ar ģimenes tēvu, kas savu bezdarbu slēpj no ģimenes, vai arī mākslinieciski apdāvinātās mātes bērns, kurš vizuālajā māksla ir dabūjis sliktu atzīmi. Abiem ir kauns, ka nav attaisnojuši cerības.
Bērni kaunas biežāk par pieaugušajiem
Bērni ir gluži vai atkarīgi no vecāku, skolotāju un draugu atbalsta un atzinības. Tāpēc lielākai daļai bērnu ir svarīgi, kā viņi izskatās citu acīs. Bieži vien, ja iespējams, viņi mēģina izvairīties no potenciālām kaunu radošām situācijām. Skolniekiem ir diezgan skaidri ir nodalīts, ko darīt ir kauns, ko – nav kauns. Ja lielākā daļa klasesbiedru uzskatīs, ka zēna - trešklasnieka otā buča mammai pie skolas nav "vīrišķīga rīcība", bērns varbūt to arī darīs, bet viņam būs kauns, tāpēc buču nodos mammai slepus, lai pārējie neredz.
Vēlme pēc citu atzinības rezultātā noved pie tā, ka bērns sāk patiesi kaunēties kaut ko darīt vai teikt, ka zina, ka sekos izsmiešana. Īpaši smagi kaunas izjūtas un izsmiešanu pārdzīvo tīņa vecumā, kad grupas atzinība ir svarīgāka par vecāku domām.
Ja vēl jaunietis uzskata sevi par neizskatīgu, tad un šāda attieksme padara situāciju vēl bēdīgāku, tad jaunieša pašapziņa tiek sagrauta vēl vairāk. Lai tiktu ārā no šī apburtā loka, dažkārt palīdz tikai attālināšanās no konkrētās cilvēku grupas, līdz kauna izjūta ir nedaudz noplakusi, bet atmiņas par šo neveiksmi grupā ir kaut cik aizmirsušās.
Kauns parādās 5 gadu vecumā
Ar ko sākas kauns? Kauna sajūta var rasties, kad cilvēks jūtas kompromitēts, nokļūst neērtā situācijā. Un kauns var būt par ķermeni, kad pēkšņi, piemēram, ir jāaizsedz sava ķermeņa intīmās zonas.
Līdz 7 gadu vecumam 80 procentu bērnu iepazīstas ar kauna izjūtu. Mazuļi vēl nezina, kas ir kauns, jo tikai ar 18 mēnešu vecumu viņi sāk sevi atpazīt spogulī. Tas ir svarīgs priekšnosacījums, lai cilvēks sevi sāktu uztvert.
Tad palēnām sāk attīstīties pašportrets jeb izpratne par to, kā es sevi redzu un kā mani uztver apkārtējie. Sākot ar piecu gadu vecumu bērni sāk apzināties, kas ir kauns un to arī izjust.
Pirmsskolas vecuma bērniem galvenokārt pazīstams ir kauns par ķermeni, kad vienā dienā pēkšņi viņi vairs negrib skraidīt apkārt kaili. Tādā veidā bērns mēģina noteikt robežas, kuras pieaugušajiem vajadzētu respektēt.
Starp trīs līdz četru gadu vecumu bērns liek apkārtējiem noprast, kur ir viņa teritorija. Viņi taisa ciet tualetes durvis, lai nokārtotu savas darīšanas vienatnē, daži skolas bērni, kuriem ir peldēšanas stunda, pārģērbjas zem dvieļa vai arī mazgājas dušā peldbiksēs, ja blakus ir sveši cilvēki.
Saprast, kas ir nepareizi
Lai bērns izjustu kaunu, viņam ir jābūt izpratnei, kas ir pareizi, un kas – nepareizi. Vai viņš ir pārkāpis kādus svarīgus savstarpējās komunikācijas noteikumus. Arī šī apziņa sāk parādīties bērnudārza vecumā. Bet ko darīt, ja bērns ļoti bieži un pamatīgi nokaunas, ir ļoti samulsis un jūtas nedrošs par kaut ko? Tad vecākiem ir jāmēģina uzmanīgi izdibināt iemeslus šīm kaunēšanās lēkmēm.
Kaunināšanu kā audzināšanas metodi izmanto diezgan bieži, bet tā ir ļoti traumatiska metode, kas nodod bērnam ziņu "Tu esi slikts!". Īpaši sāpīgi ir tad, ja vecāki vai omes kaunina publiski – tas nozīmē, ka ne tikai mamma viņu noliedz, bet arī pārējie zina, ka viņš ir slikts. Uz īstu brīdi iespējams panākt efektu – klusu, paklausīgu, kautrīgu mazuli. Ilgākā laikā tas traucēs atrast draugus, konkurēt un veidot sociālos kontaktus.
Nekad un nekādos apstākļos vecāki nedrīkst pieļaut, ka viņu bērnus kaunina sveši cilvēki!
Kā palīdzēt kautrīgam bērnam
Skolā bērniem nākas saskarties ar diezgan nežēlīgu vidi – bērni vispār ir nežēlīgi, bet ja vēl skolotājs nav "uzdevumu augstumos" un atļaujas veltīt skaļu, nievājošu piezīmi kādas skolniekam, kad šī iesauka var pielikt uz ilgu laiku.
Jo publiskāk kaunināšana notiek, jo vairāk tā bērnam sāp. Dažkārt situācija var būt tik slikta, ka ir jāmaina skola. Bieži vien būs vajadzīga vecāku palīdzība un atbalsts.
- Pastāstiet, kā bērnībā jutāties jūs. 50% pieaugušo sevi uzskata par kautrīgiem, bet ir iemācījušies tikt galā ar šo sajūtu un veiksmīgi iekļaujas kolektīvos. Parunājiet par to, kā jūs to darījāt un kā jutāties.
- Aplieciniet, ka saprotat sava bērna sajūtas. Tas tiešām ir ļoti bailīgi – doties uz nepazīstamu vietu un runāt ar svešiem cilvēkiem, piemēram, veikala pārdevēju. Uzsākot sarunas, daloties sajūtās par kaunu, bailes mazinās.
- Pārrunājiet, kādi ir ieguvumi, ja kautrību izdodas pārvarēt. Uzsākot sarunu ar citiem bērniem, ir iespējams atrast draugus un rotaļu biedrus.
- Neraksturojiet citu klātbūtnē savu bērnu kā kautrīgu vai neveiklu, jo tādā veidā tiek nostiprināta apziņa "Es jau esmu kautrīgs, nav nemaz vērts mēģināt būt citādākam". Un neļaujiet, ka cilvēki tā viņu vērtē.
- Izspēlējiet lomu spēlēs tās situācijas, kurās bērns apjūk visvairāk – situācijas skolā, dārziņā, veikalā, spēlļaukumā. Piedāvājiet gatavus dialogus, no kuriem bērns var iemācīties uzvedības modeļus, kas palīdzēs uzturēt sarunu ar citiem bērniem.
- Apbalvojiet mazuli, ja viņš ir pārvarējis kaunu un uzsācis sarunu. Nekad nekauniniet un nenosodiet bērnu par to, ka viņš nevarēja saņemties.
- Lielāki bērni, kas ir ļoti kautrīgi, vieglāk atrod kontaktu ar maziem bērniem, tāpēc, lai trenētu komunikācijas iemaņas, iesaka sākumā iemācīties draudzēties ar mazuļiem, pēc tam var mēģināt veidot attiecības ar vienaudžiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
