'Cepu, cepu kukulīti' un citi skaitāmpanti maziem bērniem  (4)

Lūk, daži pirkstiņpantiņi!

Cepu, cepu kukulīti (plaukšķina),

Citu lielu (iepleš rokas),

Citu mazu, maziņu (sakrusto rokas pār krūtīm);

Viļ, viļ apaļu (veļ it kā bumbiņu rokās),

Paukš- krāsnītē (pieliek rokas pie mutes)

Ar garu, garu skursteni (paceļ rokas virs galvas);

Ņam, ņam, ņammm, cik gards (plaukšķina pa punci)!

***

Vāru vāru putriņu, (maisa ar rādītājpirkstu plaukstā)

Pieci milti katliņā; (pieskaras pie katra pirkstgala ar rādītāju)

Šim dos, tam dos, šim dos, tam dos, (pēc kārtas pieliec katru pirkstiņu, sākot ar īkšķi)

Tam nepietika; (pieliec mazo pirkstiņu, viegli saspiež visu plaukstu)

Tas aizskrēja sūdzēties:

Memm, memm, man putras nedeva!!! (ar roku pārskrien puncim un sūdzoties pakutina ausi vai padusi)

Vāru, vāru pelei putru,

pieci milti katlā; (tāpat kā iepriekš)

Ar astīti pamaisīju; (ar otras rokas mazo pirkstiņu pakutina plaukstiņu)

Ar pīpīti pasmeķēju; (pieliek plaukstiņu pie deguntiņa)

Atskrēja runcītis, (pārskrien ar pirkstiem pār punci)

Visu izgāza! (noplāta rokas vai vēl pakutina pēc noskaņojuma)

***

Sitam, sitam plaukstiņas, kaunam mušiņas, (sit plaukstas)

Metam podā, (pārmaiņus ar abām rokām met mušas lielā katlā)

vārījām. (dedzīgi maisa ar abām rokām);(visu atkārto vēlreiz)

Tēvam gaļa, mātei gaļa, (plaukšķina rokas)

Bērniem zupa podiņā! (plaukšķina ar rociņām pa celīšiem vai ciskām) (arī šo daļu atkārto)

***

Kaza nāk ar diviem ragiem, grib to puiku (skuķi, bērnu, Māri, Ingu, dūdu utt.) sabadīt! (rāda ar rādītāju un vidējo pirkstu ragus, kas izteiksmīgi tuvojas, un tad mīļi bada)

Vai: Avens nāk ar līkiem ragiem, grib to bērnu (...sauc, kā nu gribi...) sabadīt! (tas pats, tikai
pirkstus saliec līkus, kā jau auna līkos ragus)

***

Šis pirkstiņš – vectētiņš, (noliec īkšķi)

Šis – vecmāmiņa, (noliec rādītāju)

Šis lielais – tētis, (noliec vidējo)

Šis – māmiņa, (noliec zeltnesi)

Bet šis maziņais? (noliec mazo pirkstiņu)

Tas jau tas labiņais. (samīļo mazuli)

***

Cipu capu vāverīte; (izkustina, it kā atbrīvojot pēc vingrošanas katra pirksta locītavu, kas tieši pie plaukstiņas, tāpēc jāskaita lēni)

Ar ezīti riņķi griež; (izglauda katru pirkstu līdz pirkstgalam)

Kamēr ezis riņķi grieza, (tas pats)

Vāver' koka galiņā. (paceļ rociņu virs galvas un pabužina matiņus) (Labs pēc intensīvām pirkstiņrotaļām, jo lēns un mierīgs, un atbrīvo)

***

Raudzīsim, kā to lai darām, (pieliek pie pieres roku un raugās tālumā)

Ka visus desmit saskaitīt varam. (ātri izkustina pirkstiņus, kā pianists pirms spēlēšanas)

Viens, divi, triis – tie citi būs drīz! (liec pa kārtai klāt vienu pirkstiņu)

Četri, pieci, seši – tie mums ar' nav sveši. (tas pats)

Septiņi, astoņi, deviņi – areče nu, kur viņi! (arī)

Pieliec vēl vienu klāt: Nu visi desmit ir akurāt! (pieliec pēdējo un tad uzvaroši paceļ divas dūrītes gaisā)

***

Cūka cepa plācenīšus, (plaukšķina)

Ies pie kazas ciemiņā; (pieliek pie galvas divus roku ragus)

Kas tā tāda ciemennīca (plāta rokas)

Ar tik garu šņukuriņu (rāda klasisku garo degunu)

Guļus uz muguras

Tipu, tapu kājiņas,

Ciemā tekot; (naski vicina gaisā kājiņas)

Vintaru, vantaru

Mājās nākot. (kājas gaisā vicina lēnām, rāda, kā ķerās viena aiz otras)

Tipu, tapu, vist' ar gaili, (tāpat tipina gaisā kājeles)

Kur mēs abi čāposim? (turpina tipināt)

Dziļi sniegi, (paceļ kājeles uz augšu, atraujot dibenu no gultas)

Īsas kājas, (saliec kājas celīšos pie vēdera)

Tālu salmu gubenīts. (skumji nolaiž abas kājiņas uz gultas un nedaudz pakrata mazo)

Klēpī sēžot

Zīlīte, žubīte, (vicina rokas kā spārnus)

Daudz tavu bērniņu (pagrozās viduklī uz abām pusēm)

Divi guļ, (plaukstas zem vaiga) divi kuļ, (sit ar plaukstām pa ceļiem)

Divi brauc mežā, (krata, kā jājot kunga zirgus)

Divi velk, (atgāž bērnu guļus uz muguras), divi stumj, (saliec bērnu uz priekšu)

Divi tek pakaļ. (izliek bērnu no klēpja uz grīdas)

***

Jāju, jāju kunga zirgu,

Kad tas kritīs, citu ņemsim! (kustina kājas uz augšu un leju, imitējot zirga rikšus)

Tā jāj kungi, (lēni šūpo kājas no vienas puses uz otru: kungi jāj soļos, taupot zirgu)

Tā jāj kalpi, (imitē straujus rikšus, jo kalpiem zirgi nepieder)

Šitā mazi Kaspari; (saka bērna vārdu, rindu atkārto vairākas reizes, un mētā bērnu lielos auļos uz augšu)

Grāvī – blaukš! (izmet bērnu no segliem sev blakus gultā, jo zirgs ar nav duraks)

***

Jājam, jājam rāceņos

Uz tiem tēva (vecmammas, suņa Dukša, brāļa Ulda) tīrumiem! (jāj kā iepriekš)

Satiek ceļā saimenieku, (piebremzē straujo gaitu)

Met to maišel' krūmos! (zagt nav labi, tāpēc beidzas kā ar kunga zirgu)

***

Ai, vilciņi, pelēcīti (ar abām rokām saķer galvu un pārmetoši šūpo)

Kam tu gāji jēru zagt? (pašūpo klēpī kā jājot rikšos)

Noķers tevi, (ātri, sīki krata klēpī sēdētāju, vienlaikus apskaujot)

Nošaus tevi, (turpina kratīt, sakāmo pasaka, pieliekot lūpas pie kakla, lai drusku kutētu)

Novilks tavu kažociņu! (izkutina paduses un punci)