'Mana mīļa, resnā torpēda!' jeb dzīve ar vīrieti, kurš neizrāda maigumu  (27)

"Mana mīļā, resnā torpēda!"

Kā gan lai sadzīvo sieviete, kura vēlas, lai vīrietis vairāk samīļo, izsaka komplimentus utt. un vīrietis, kuram augstākā mīļuma izpausme ir sievas nosaukšana par torpēdu, vai uzsauciens "Eu, resnā!"?

Ar tādu vīrieti arī sekss tik tiešām ir tikai pliks sekss, bez skūpstiem un glāstiem. Protams, nenotiek nekāda skūpstīšanās atnākot/aizejot, vienkārša pienākšana klāt un samīļošana, pēc kuras tā ilgojas sieva. 

Var jau iebilst, ka jo biežāk vārdu lieto, jo mazāks svars tam ir. Ja mīlas vārdu piesauc vairākas reizes katru dienu, tad varbūt vērtība tam tāda pati kā "Čau!" vai "Kā tev iet?". Lūk, pateiktam tikai īpašās reizēs, tad vārdam ir tāds spēks, ka gāž no kājām. Sīrupu vīrieši, kā zināms, var liet ausīs vairākām sievietēm vienlaikus.

Ja kāds tevi nemīl tā, kā tu to vēlies, tas nenozīmē, ka tevi nemīl. Tomēr problēma rodas, ja kāds ilgstoši nesaņem tieši tos mīlestības izpaudumus, kādus pats sagaida un saprot. Tam, kam vajag vārdus, nekādu drošības sajūtu nedos tā otra labie darbi. Daudziem tie vārdi ir vajadzīgi, un, ja vārdu nav, tad tas var ar rīcību "pielīst" kā grib, bet otrs mīlēts nejūtas.  

Ārsta - psihoterapeita Aleksandra Moškina komentārs

Pārsvarā cilvēkiem ir vajadzīgs mīļums attiecībās, gan sievietēm, gan vīriešiem. Parasti katrs cilvēks to saņem no paša dzīves sākuma. Jaundzimušais saņem mīļumu no mammas piena un krūts, no glāstiem un pasargājošām skaņām (tās var būt vecāku un citu aprūpējošo cilvēku runa vai dziesma).

Tas viss viņu nomierina, nodrošina labsajūtu un sniedz baudu. Pašā attiecību sākumā cilvēki to parasti saņem arī no sava partnera. Ar mīļoto cilvēku gribas būt kopā vairāk: redzēt viņa(s) skaistumu, dzirdēt balsi – vienalga, vai runājot gudrības vai muļķības, ieelpot viņa(s) aromātu, sapņot par tuvību – pieskārieniem, glāstiem, skūpstiem, erotisko baudu. Tas ir dabiski un nepieciešami. 

Tomēr ir izskanējusi problēma – mīļumu kāds no diviem vairs nepieņem, nedod vai neatbalsta. Kāpēc? Kas notiek? Ko darīt? Šeit ir varianti. Patiešām, cilvēki ir ļoti dažādi. 

Vienā ģimenē var redzēt ļoti dažādus bērnus pēc rakstura, katram ir savs iedzimts temperaments. Kāds nevar iztikt bez mammas glāstiem un atbalsta, bet no otra ir ļoti grūti "izprasīt" pat vienu mazu bučiņu. 

Var būt arī tāds psiholoģisks moments, ka bērns grib aizstāvēt sevi kā indivīdu, savu patstāvību. Pieaudzis cilvēks var nejust neko īpašu un negribēt maigus pieskārienus, kā arī vārdus, sava iedzimtā temperamenta vai audzināšanas īpatnību dēļ. To var redzēt jau attiecību sākumā un pieņemt cilvēku, kāds viņš(a) ir, vai arī nepieņemt. 

Ja mīļums attiecībās izzūd ar laiku, pakāpeniski, un tas rada problēmu, tad var domāt par psiholoģisku diskomfortu saistībā ar partneri. Piemēram, aizvainots bērns var izvairīties no mammas mīļuma, skaidri un gaiši pasakot – "ej, es tevi negribu, tu mani apbižo". 

Pietiekami laba mamma var saprast un izturēt bērna aizvainojumu, būt pacietīga un piedāvāt savu mīļumu bērnam vēlāk vai savādāk. Bērns īstenībā ļoti vēlas, lai mamma nekur nepazustu, viņš(a) ar prieku un gandarījumu pieņems mammas mīļumu un būs ļoti pateicīgs par mammas izturību. Abi būs uzvarētāji. 

Pieaugušam cilvēkam ir grūtāk atzīt un pieņemt, ka viņš(a) izjūt "bērnišķīgas" jūtas. Ja līdzīgā veidā aizvainots būs pieaugušais, viņš(a) var noliegt aizvainojumu, būt izvairīgs, netaisns – pateikt "es vienkārši negribu", vai "esmu noguris(usi)", arī paliekot nesaprasts un vientuļš. Tad arī partneris jutīsies atstumts, aizvainots – kāpēc viņš nepieņem (negrib) mani? Tātad, man viņš(a) arī nav vajadzīgs(a)! 

Veidojas apburtais loks

Aizvainojuma vai citu nepatīkamu jūtu dēļ cilvēki paliek vientuļi un nesaprasti. Šeit abi ir zaudētāji. Šajā situācijā ir grūti, tomēr vajag censties saprast, kas notiek ar jums un ar jūsu attiecībām. 

Šajā ziņā valodai patiešām ir grandioza nozīme. Domāt, runāt un izprast – tās ir cilvēka īpatnības, kuras atšķir mūs no dzīvniekiem, kas palīdz mums attīstīt sevi un savas spējas veidot attiecības ar citiem. Būtu labi gan nezaudēt bērnu atklātību un patiesumu, gan attīstīt pieaugušo cilvēku spēju savas jūtas un vēlēšanās skaidri izteikt valodā.