Lennebergas Emīla diagnoze jeb kā atpazīt hiperaktivitātes sindromu  (10)

Kas īsti ir hiperaktīvs bērns?

V. Folkmanis: Hiperaktivitātei var būt dažādi iemesli, tomēr klasiskā izpratnē hiperaktivitāte ir slimība, kas manifestējas agrā bērnībā ar konkrētiem simptomiem – hiperaktivitāte, hiperimpulsivitāte, uzmanības koncentrēšanās traucējumi, kas attiecīgi ietekmē arī kognitīvo, sociālo, komunikācijas funkciju. Tā ir medicīniska diagnoze, kuru diagnosticē tikai ārsts.

Pavisam ir seši kritēriji, pēc kuriem izvērtē, vai tiešām tā ir saslimšana vai tomēr citas problēmas:

Kā var noprast, kritēriji, pēc kuriem nosaka UDS vai UDHS, ir diezgan strikti. Turklāt to pierāda arī konkrētas izmaiņas bērna smadzeņu uzbūvē. Visvairāk apzinātais cēlonis ir saistīts ar traucējumiem bioķīmiskajos procesos. Bērniem ar UDS ir samazināts glikozes uzņemšanas spēja, līdz ar to kavējas enerģijas uzņemšana smadzenēs. Ir arī traucējumi pieres daivā, jo tur atrodas izturēšanās regulācijas centrs. Pieres daiva sintezē informāciju par izziņas, uztveres, iztēles procesiem, kontrolē uzmanību un rosina rīcību.

Slimību diagnosticē arvien biežāk. Lai arī par Latviju datu nav, tā ir pētīta ASV. Piemēram, 2003. gadā tā bija 7,8% bērnu vecumā no 4 līdz 7 gadiem, bet 2007. gadā tie bija jau 9,7%. Zēniem UDHS ir trīsreiz biežāk nekā meitenēm un to apstiprina arī mūsu pieredze sociālās pediatrijas centrā. Pieaugot bērnu vecumam, pieaug arī diagnosticēto saslimšanu skaits.

Vai šai saslimšanai ir iedzimti vai ģenētiski faktori?

V. Folkmanis: Visprecīzāk to apstiprina dvīņu pāru pētījumi. Bērniem, kuriem ir UDHS, novērotas dopamīna gēnu receptoru izmaiņas, arī serotonīna receptoru gēnu izmaiņas. Dopamīns ir neiromediators, kas iesaistās ķermeņa kustību regulācijā, tāpēc, ja ir problēmas ar šī mediatora izdalīšanos, tad bērnam vēro nespēju koncentrēt uzmanību. Tas nozīme, ka hiperaktīvas bērns jau piedzimst, nevis tāds kļūst. To pierāda arī smadzeņu uzbūves fizioloģiskās īpatnības, kas ir konstatējamas sonogrāfijā. Tātad tās nav audzināšanas sekas, kā to nereti uzskata sabiedrība.

Dace Medne: Šie bērni ir sociāli nogurdinoši, kuriem pašiem ir grūti un ar viņiem ir grūti.
Viņi arī paši no sevis ir noguruši, jo diezgan ātri saprot, ka ir savādāki, bet īsti nesaprot, kāpēc. Arī vecāki no šiem bērniem nogurst. Vecvecāki ar šiem bērniem palikt negrib, jo ar šiem bērniem būt kopā ir grūti. Piemēram, Vācijā ir speciāli centri, kur šos bērnus sestdien vai svētdien var aizvest, lai atpūsties varētu arī vecāki. Latvijā šādu centru nav.

Daļa vecāku no šīs diagnozes baidās, bet ir vecāki, kas izspēlē to kā trumpi, lai neko nerisinātu. Tomēr izlaists bērns un hiperaktīvs bērns ir atšķirīgas lietas. Man liekas, ka Latvijā šo diagnozi uzliek arī izlaistiem bērniem, un tā ir stigma visai dzīvei. Ne psihologiem, ne bērnudārza audzinātājiem nav tiesību šo diagnozi noteikt, to drīkst darīt tikai ārsts.

Turklāt jebkuram aktīvam bērnam šī diagnoze nav. Veselam bērnam ir jābūt aktīvam, bet hiperaktīvu bērnu atšķir neproduktīva aktivitāte. Viņš dara, bet neizdara līdz galam vai rezultātā ir milzīgs haoss. Protams, arī citu bērnu istabas ir haosā, bet vienkārši aktīvi, veseli bērni savā haosā labi orientējas, Toties hiperaktīvi bērni savā haosā neorientējas. Tikai atrodot kādu lietu, viņš konstatē, ka iepriekš to ir pazaudējis.

Tāpēc var teikt, ka hiperaktīvi bērni ir ļoti dārgi bērni, jo viņiem visu laiku kaut kas pazūd - sporta tērpi, telefoni, cimdi, grāmatas. Viss, ko varētu kaut kur atstātu, viņi atstāj, jo tā ir uzmanības un uztveres specifika.

V. Folkmanis: Viņi ir ļoti impulsīvi, jo ir problēmas ar permanentajām gaidīšanas prasmēm jeb viņiem ir grūti gaidīt kaut ko, tā ir arī neprasme veidot attiecības. Ir arī mācīšanās grūtības, lai gan intelektuāli šie bērni ir talantīgi. Viņiem trūkst gribas piespiesties mācīties un uzvedības problēmas.

Cik procentuāli bērnu dārzos ir šādi bērni?

Daina Kājiņa: Manā praksē nav daudz tādu bērnu, drīzāk tie ir vecāki, kas bieži viens savus bērnus nodēvē par hiperaktīviem un atbildību noveļ uz audzinātājiem. Bērnam uzsākot dārziņa gaitas. Vienmēr piedāvājam piedalīties adaptācijas periodā. Tad var labi redzēt, vai bērns dārziņā un mājās uzvedas vienādi vai atšķirīgi. Parasti tomēr uzvedība atšķiras. Ja bažas par hiperaktivitāti turpinās, tad aicinām talkā pedagogus un psihologus, konsultējamies arī neirologiem.

Bet varbūt bērns drīzāk ir izlutināts vai ar viņu ir nepietiekami strādāts, nepareizi organizēta ikdienas. Varbūt bērnam liedz aktivitātes un viņš nevar izlikt dabisko enerģiju, bet vecāki to uzskata par hiperaktivitātes pazīmi. Tomēr ar diagnozēm mētāties nevajadzētu, jo bērniem tas uzliek ļoti smagu emocionālo nastu.

Kas vispār ir hiperaktivitāte - slimība vai īpatnība?

Ja mēs diagnosticējam UDHS , tad visbiežāk ir nepieciešama medikamentoza ārstēšana. ASV apgalvo, ka 66% gadījumu lieto medikamentus. Taktika medikamentu lietošanai katrā situācijā ir cita, bet faktiski šo slimību ārstē ar stimulatoriem. Pirms medikamentus nozīmē, ir jāveic nopietna bērna izmeklēšana. Efektīvi var pielietot arī tās saucamo uzvedības terapiju, piemēram, Montesori terapiju, kur mācās rīcību pēc instrukcijas.

Pieņem, ka pirmsskolas vecuma bērns mācās sociālo imitāciju, tāpēc, ja izdodas ap šādu hiperaktīvu bērnu radīt sakārtotu laikā un telpā vidi, plus ir labs pedagogs, tad šis hiperaktīvais bērns iemācās pareizi sociāli imitēt un savu hiperaktivitāti samazina. Par to mēs pārliecināmies savā darbā ik dienas. Nosakot robežas, sakārtojot vidi, bērni ļoti labi apgūst sociālās prasmes. Ja tomēr tas nepalīdz, tad nākas lietot medikamentus.

D. Medne: Jāpiebilst, ka šie bērni bieži ir grēkāži, uz kuriem noveļ visu vainu. Ja bērns nonāk tādā neatbalstošā vidē, viņš var atkrist atpakaļ. Piemēram, situācija skolā: sasists logs. Kurš logu sasita? Hiperaktīvais Emīls, kas izrādās, tajā dienā nemaz nebija skolā.

No UHDS neizaug, bet ar to iemācās sadzīvot. Arī pieaugušajiem ir UDHS, bet Latvijā par to līdz šim nerunā. Arī Lennebergas Emīls, visdrīzāk, bērns ar hiperaktivitāti. Tie pieaugušie, kas ar slimību neiemācās sadzīvot, bieži iekrīt atkarību valgos , alkoholismā, sociāli nelabvēlīgā vidē. Lielākā daļa tomēr pavisam labi iekļaujas sabiedrībā.

Mammas jautājums: Kā 4,5gadīgam hiperaktīvam bērnam apgūt zināšanas, ja dārziņā viņu vēl var piespiest zīmēt, bet mājās viņš grib tikai nekontrolēti dauzīties un neko negrib mācīties? Citi dārziņā jau skaita dzejolīšus, man gribētos sākt vismaz mācīt burtiņus, bet neizdodas.

Daina Kājiņa: Noprotu, ka te ir liela vēlme salīdzināt bērnu. Protams, ka citu bērnu zināšanas un prasmes ir zināms indikators, tomēr 4,5 gados bērnam interese par fiziskām aktivitātēm ir atbalstāma. Ja bērns 4,5 gados dārziņā jau kaut ko apgūst, tad mājās nemaz nevajag uzspiest šo nodarbi papildus. Sadarbojaties ar grupas pedagogu, uzziniet, kā to dara dārziņā. Galu galā obligātā bērnu sagatavošana skolai ir no 5 gadiem, tas nozīmē, ka agrāk jāmācās citas prasmes. Turklāt mamma te vairāk izklausās uzņēmusies pedagoga lomu, bet svarīgāk, lai mamma ir samīļotāja, nevis pasniedzēja.

Bērnam, kam ir diagnosticēta UDHS, ir grūtības iekļauties pirmsskolas aktivitātēs, ir vājas socializācijas prasmes, viņš nespēj pakļauties skolotāja norādījumiem. Adaptācijas periodā vecākiem jāļauj būt klāt bērnam, lai labāk redzētu, kā ar bērnu strādā pedagogi.

Ja bērna uzvedība dārziņā un mājās atšķiras, piemēram, dārziņā viņš spēj koncentrēties, mājās – nespēj, tad izkrīt viena no UHDS pazīmēm – nespēja koncentrēties vismaz divās atšķirīgās vidēs. Varbūt vecākiem vienkārši savādāk ir jānodarbina bērns.

Kā tad organizēt šādu bērnu apmācību, lai viņš pats varētu mācīties un citiem netraucētu?

V. Folkmanis: Šie bērni ātri nogurst, ja ar viņiem strādā ilgstošu monologu formā. Viņi sāk dīdīties, zaudē interesi un maz ko uztver no mācītā. Viņiem ir samazināts īsā laika atmiņas resurss, tas nozīmē, ka šiem bērniem nedrīkst dod lielu informācijas apjomu uzreiz.

Ja piemēroti sakārto nodarbību – ļauj darboties, klausīties, pakustēties, pašam pataustīt, tad bērnus var sekmīgi mācīts. Viņiem ir piemērotas mazas grupas un mazas klases.
UHDS bērniem ir lielas spējas atdarināt citus bērnus. Ja šādu bērnu integrē grupā, kurā ir bērni ar noturīgu emocionālo stabilitāti, tad kopā var iegūt ļoti labus rezultātus. Protams, ka tas ne vienmēr patīk vecākiem, kuru bērni ir lēnīgi, bet tad ir svarīgi pareizi bērnus kombinēt – nevis salikt vienā solā bērnu – melanholiķi, bet gan ar bērnu – flegmatiķi, kam ir spēcīga nervu sistēma. Tad nekāda problēma neradīsies.

Latvijā vecāku atbalsta kustība UHDS nav izveidojusies, bet šo bērnu vecākiem tiešām ir vajadzīgas citu vecāku atbalsts. Veidojiet šādas grupas, speciālisti jūsu vietā to nedarīs.