Hormonālā terapija: Ko tas nozīmē un kāpēc vajadzīga

FSH-terapija un klomifēna terapija

Vairogdziedzeris ir viens no galvenajiem orgāniem, kas iesaistās hormonālās sistēmas regulācijā. Ja sievietei traucēta hormonālās sistēmas darbība, var būt traucēta arī olšūnas nogatavošanās process vai nenotikt ovulācija.

Šādos gadījumos noteikti būs nepieciešama hormonālā terapija. Lai stimulētu dabisko ciklu, iespējams, būs jāveic folikulstimulējošā hormona (FSH) injekcijas. Papildu palīdzību var sniegt dzelteno ķermenīšu hormons LH, proti, lutenizējošais hormons. Tas ir hormons, kuru izdala hipofīze un kurš stimulē dzimumdziedzerus. Šāda hormonālā terapija palīdzēs nogatavināt olšūnas un veicināt ovulāciju. Ja analīzes uzrāda normālu hormonu līmeni asinīs, iespējams, ka problēma ir olvadu caurlaidībā.

Mūsdienās vairs nav jāuztraucas par tā saucamajiem "hormonālajiem sprādzieniem". Ārsti uzrauga, cik daudz hormonu sievietei nepieciešams un kāds ir to līmenis katrā individuālajā gadījumā. Kontrolējot hormonālās svārstības, tiek noteikts arī piemērotākais apaugļošanās brīdi.

Neauglības ārstēšana ar hormonālās terapijas palīdzību

Apaugļošanās procesu var veicināt reproduktīvie medikamenti. Ja organismā tiek ievadīta lielāka hormonu deva, tad viena cikla laikā olnīcas tiek stimulētas radīt vairākus folikulus.

Tas nozīmē, ka cikla laikā nogatavosies vairākas olšūnas un būs iespēja radīt vairākus embrijus. Pēc mākslīgās apaugļošanas embriji tiek dažas dienas audzēti, bet tad implantēti mātes dzemdē. Grūtniecības iestājas tad, kad embrijs ir ieligzdojies dzemdes gļotādā.

Hormonālā terapija un mākslīgā apaugļošana

Mākslīgās apaugļošanas laikā ārsts ievada jau atlasītus, veselus, dzīvotspējīgus spermatozoīdus tieši dzemdē pēc iespējas tuvāk olšūnai. Metode tiek izmantota tad, ja partnera spermatozoīdi nav pietiekami kustīgi vai arī sievietei ir dzemdes kakla defekti.

Pirms notiek apaugļošana, var veikt hormonālo terapiju un veiktas FSH injekcijas. Tāpat var stimulēt ovulāciju, izmantojot HCG (cilvēka horionā gonadotropīna) hormona injekcijas.

Mākslīgo apaugļošanu var veikt arī in-vitro jeb ārpus sievietes organisma. Olšūnu apaugļo mēģenē un tad embriju implantē dzemdē. Parasti apaugļo uzreiz trīs embrijus, tāpēc, ja attīstās visas trīs ieliktās olšūnas, dzimst dvīņi un trīņi.

Atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem

Vai neauglības ārstēšanas gadījumā tik tiešām ir vajadzīga hormonālā terapija?

Neauglības ārstēšana var notikt arī bez hormonālās terapijas izmantošanas. Pirmā mākslīgā apaugļošana notika 1978.gadā bez papildu olnīcu stimulācijas. Apaugļošana, mākslīga apaugļošana vai spermas introplazmātiskā ievadīšana (vīrieša spermatozoīdi tiek ievadīti olšūnas citoplazmā) ir iespējamas arī bez stimulējošās hormonālās terapijas. Taču veiksmes varbūtība ir lielāka, ja ārstēšanas laikā nobriest vairāk nekā viena olšūna.

Kā tieši notiek hormonālā terapija?

Hormonālajai terapijai optimāli jāietekmē cikla pirmā puse, proti, laika posms, kad sāk nobriest folikulas. Cik daudz folikulu tieši attīstās tālāk par olšūnām, ārsts noskaidro ultrasonogrāfijas laikā. Viņš arī kontrolē hormonu līmeni, kā arī, ja nepieciešams, to pielāgo normai.

Hormonālās terapijas pirmais solis ir klomifēna tablešu lietošana. Klomifēns tikai netieši iespaido olnīcas, jo tā darbība patiesībā ietekmē smadzeņu zonas, kas atbildīgas par noteiktu hormonu ražošanu.

Ja hormonālā ārstēšana nav veiksmīga, var palīdzēt ārstēšana ar HCG hormoniem. Šie hormoni tiešā veidā iespaido olnīcas un darbojas nevis smadzeņu līmenī, bet gan tieši olnīcās. HCG hormonālā terapija ir pieejama tikai injekciju veidā.

Tāpat hormonālā terapija var uzlabot cikla otrās puses norisi, proti, periodu, kad notiek ovulācija. Tās laikā sieviete sev injicē grūtniecības hormonu HCG. Ja sievietes papildus veic arī progesterona hormonālo terapiju, tad tā vēl vairāk veicina ovulāciju.

Mēdz būt saslimšana, ko sauc par policistisku olnīcu sindromu. Šādas patoloģijas gadījumā folikuli nenobriest līdz savai gatavībai, bet, tikai daļēji paaugušies, sakrājas tuvu olnīcas virsmai. Policistisku olnīcu sindroma gadījumā mēdz būt cikla traucējumi un arī neauglība. Ārstēšanu bieži vien uzsāk ar hormonālo tablešu lietošanu.

Kas sievietei ir jādara hormonālās terapijas laikā?

Stimulācijas sākumā tiek veikta ultrasonogrāfija, lai pārbaudītu, vai olnīcas nav radušās cistas. Sākot ar cikla 3.dienu, gonadotropīns tiek injicēts vienreiz dienā. To var darīt arī mājās. Hormonu deva ir atkarīga no terapijas veida.

Jo lielāka ir hormonu deva, jo biežāk ārsts veiks ultrasonogrāfijas pārbaudes, lai pārbaudītu folikulu lielumu un skaitu. Ārsts papildus novēro arī t.s. estradiola (norāda, cik nobriedušas ir olšūnas) līmeni.

Cik ilgi ir jāveic hormonālā terapija?

Vidēji 40% sieviešu, kas izmanto hormonterapiju, paliek stāvoklī pēc 4 - 6 ārstēšanas cikliem.

Kādas ir hormonālās terapijas blakusparādības?

Lielākā daļa sieviešu hormonālo terapiju pacieš labi. Taču lietotajiem medikamentiem ir arī savas blakusparādības - karstuma viļņi, pastiprināta svīšana, slikta dūša, galvas sāpes, galvas reibonis, nespēks. Tiklīdz terapija tiek pārtraukta, tā šīs blaknes pāriet.

Kādi ir hormonālās terapijas riski?

Ļoti reti var rasties t.s. hiperstimulācijas sindroms (olnīca apgriežas ap savu asi, tādā veidā apturot asins plūsmu tajā). Lai no tā izvairītos, ārsts uzmanīgi pārrauga olnīcu darbību. Hormonālās terapijas laikā ievērojami pieaug arī vēnu trombozes risks.

Kāpēc hormonālās terapijas rezultātā bieži vien tiek ieņemti dvīnīši, trīnīši?

Mākslīgās apaugļošanas laikā sievietes dzemdē implantē vismaz 3 embrijus. Sievietēm līdz 38 gadiem parasti implantē tikai divus embrijus. Tas tiek darīts, lai palielinātu iespēju, ka ieligzdojas vismaz viens embrijs, bet, ja izdzīvo visi, tad dzimst vairāki bērni uzreiz.

Trīnīšu grūtniecības ir ļoti retas. Trīs embrijus implantē tikai sievietēm, kuras ir vecākas par 40 gadiem.

Kas ir jāievēro hormonālās terapijas laikā?

Hormonālās terapijas laikā sievietei jādzīvo tādā pašā ikdienas ritmā, it kā viņa plānotu dabīgu grūtniecību.