Ārste: Stimulācija un dzemdību ierosināšana nav viens un tas pats  (9)

Par dzemdību stimulēšanu un ierosināšanu Latvijas radio – 1 raidījumā "Ģimenes studija" stāsta P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas dzemdību nodaļas galvenā vecmāte Signe Irša un ginekoloģe – dzemdību speciāliste Dita Baumane – Auza.

Vecmāte Signe stāsta, ka nezinātāji bieži vien dzemdību stimulēšanu jauc ar dzemdību indikāciju jeb ierosināšanu. Patiesībā tās ir divas dažādas metodes un tiek izmantotas dažādās situācijās.

Par stimulēšanu jeb dzemdību darbības pastiprināšanu runā situācijās, kad dzemdības ieilgst vai mazulītis ilgāku laiku nevirzās pa dzemdību ceļiem uz priekšu. Tomēr tiek ņemts vērā arī tas, ka katrs mazulītis ir citādāks un virzās uz priekšu pēc sava ritma. Protams, nevar noteikt precīzus laika rāmjus, cik stundās sievietei ir jādzemdē savs bērns. Tāpēc ļoti svarīga ir tieši individuāla pieeja katrai dzemdētājai.

Stimulēšana notiek tad, ja dzemdības jau ir sākušās un dažādu iemeslu dēļ process sāk bremzēties, bet dzemdības jānovada līdz mazuļa piedzimšanai.
Visbiežāk izmanto divus variantus - augļūdens apvalka atvēršana, kas pastiprina dzemdes kontrakcijas, un  otrs variants ir oksitocīna ievadīšana, ko parasti dara intravenozi, to var precīzi dozēt.

Indukcija jeb dzemdību ierosināšana notiek tad, ja dzemdības nesākas vispār, tās ir jāierosina faktiski no nulles punkta. Katrā individuālā gadījumā iemesli ir dažādi. Piemēram, var nākties ierosināt dzemdības, ja ir negatavi dzemdību ceļi, ir slēgts un garš dzemdes kakliņš. Ierosināšanai biežāk izmanto prostaglandīnu, ko ievieto dzemdes kakliņā vai maksts mugurējā velvē. To dara dzemdību speciālists.

Viens no dabiskajiem veidiem dzemdību sākšanās veidiem ir augļūdeņu noplūšana, tāpēc dažreiz mēs atveram augļūdeņus, pēc kuriem sākas dzemdes kontrakcijas.

Jāatzīst, ka dzemdību ierosināšanas cenšamies atlikt un darām to arvien retāk. Gadās, ka uz nodaļu tiek nosūtītas sievietes ar ārsta – ginekologa izziņu, ka grūtniecība jau ir tik un tik ilga, un nepieciešama ierosināšana. Mēģinām pārliecināt mammu, lai pagaida vēl pāris dienas vai pat nedēļu, kuru laikā parasti dzemdības arī sākas. Protams, šo dienu laikā ir nepieciešama rūpīga novērošana, kā jūtas mazulis.

Dita Baumane – Auza: Sievietes tiešām ļoti baidās no ierosināšanas un stimulēšanas . Šīs bailes nereti ir pēcdzemdību depresijas iedīglis. Bailes ietekmē gan grūtniecību, gan dzemdības, gan paša mazuļa un mammas veselību pēc dzemdībām. Tas ir tā saucamais "baltā halāta sindroms", kad, piemēram, mērot asinsspiedienu mediķa klātbūtnē, asinsspiediens var svārstīties.

Būtībā ļoti svarīgs ir pats uzticēšanās process. Bailes rodas no nezināmā vai negatīvas iepriekšējas pieredzes. Arī neuzticēšanās no medicīniskā personāla un personāla, kas vadīs dzemdības.

Bieži vien ir bailes tieši no tā, ka kaut ko izdarīs un iepriekš to nepateiks. Vai ir kaut kāds ētikas kodekss, kas paredz, ka pirms manipulācijas jāpaskaidro grūtniecei, kas tiks darīts - pārdurti augļūdeņi vai veiktas citas manipulācijas?

Vecmāte: Nav tāda kodekss, bet sievietei ir tiesības zināt, kas notiek ar viņas ķermeni. Personālam būtu jāizvairās no medicīniskā žargona izmantošanas. Es vienmēr rosinu pārjautāt visu, ko nesaprot. Mūsu visu uzdevums ir radīt sievietē pārliecību, ka viņa ir galvenais cilvēks šajā notikumā, ka viņa dzemdē šo mazuli un viņa var to izdarīt.

Gadās, ka vecmāte ar saviem novērojumiem un neviļus izteiktajām frāzēm – tev tādi šauri gurni, tev tāds liels bērns, kā nu izdosies… , pat neko sliktu nedomājot, liek sievietei sajust šaubas par savu varēšanu. Kamēr sieviete nesāk dzemdēt, mēs – vecmātes, nekad nevaram pateikt, kā sievietei izdosies dzemdēt savu konkrēto mazuli.

Vai ir noteikumi, kas nosaka, kad tiek izraisītas dzemdības?

Ārste: Latvijas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijā ir pieņemtas vadlīnijas, kas nosaka, kādos gadījumos mēs izraisām jeb inducējam dzemdības.

Runājot par stimulēšanu – tas ir atkarīgs no klīnikās situācijas, tomēr arī šajos gadījumos dzemdētājai tas ir jāizskaidro .

Tad tā nav tiesa, ka dzemdību iestādēs pastāv tādi kā rāmji, kas nosaka - ja dzemdības nenotiek pēc noteiktiem priekšrakstiem, tad vecmātei vai ārstam ir jādur augļūdeni vai jāliek oksidocīns?

Vecmāte: Varētu teikt, ka dzemdību laikā jāseko tā saucamajām trauksmes un progresa līnijām. Ja vien mēs novērojam, ka dzemdības notiek ar progresu, dzemde veras vaļā, mamma un mazulis jūtas labi, bērniņš virzās uz leju, nav stresa un pārguruma, tad nav vajadzības sekot pulkstenim. Tomēr ne velti ir teiciens, ka saulei divreiz pāri dzemdētājai nav jāuzlec. Tātad diennakts laikā sieviete, kurai sākušās dzemdības, būtu jāpiedzemdē.

Vai esat domājuši, kāpēc stimulācija pēdējā laikā ir kļuvusi par bubuli?

Vecmāte: Domāju, ka tie ir stāsti un to māmiņu pieredze, kas jau ir dzemdējušas. Man gribētos, lai arī tās māmiņas, kas ir dzemdējušas slimnīcās bez jebkādas iejaukšanās un dabiski, arī dalītos savā pieredzē. Iespējams, ka dalās vairāk tās sievietes, kurām nav piepildījies viņu iecerētais dzemdību plāns.

Lai mazinātu šīs bailes, ka slimnīcā noteikti nāks vecmāte, kas stimulēs, ja nespēsi piedzemdēt 10 vai 12 stundas, ir svarīgi skaidrot visu manipulāciju iemeslus. Sievietes labāk tic, ja to stāsta citas sievietes, nevis medicīnas speciālists. 

Vai ir iespējams noskaidrot pēc augļūdeņu izskata, vai bērns ir vai nav gatavs dzimst? Ir dzirdēta pieredze, ka sievietei sāk ierosināšanu, kas ir sāpīga un mokoša, bet, kad bērniņš piedzimst, izrādās, ka varēja vēl mierīgi vismaz 2 nedēļas gaidīt.

Ārste: Ir metodes, kā noteikt precīzu gestācijas laiku, individuāli pielāgojoties sievietei. Bet faktiski normāls dzemdēšanas laiks ir no 36. – 42. nedēļai. Bez papildus faktoriem šajā periodā indicēt dzemdības nebūtu pamata. To, vai indicēt vajag, nosaka speciālists.
Iespējams arī izpētīt augļūdeņu gan ar testa palīdzību, gan ar USG, tas ļauj paredzēts dzemdību laiku.

Daļa ārstu savas aizņemtības dēļ neizskaidro ne dzemdību procesu, ne emocionālo jomu. Lai arī kā būtu, sieviete ir pastiprināti emocionāla grūtniecības laikā. Savā praksē grūtniecēs es sagatavoju dzemdībām tieši emocionāli.

Otra mana profesija ir mākslas terapija. Veidoju grupas, lai sievietes vairāk uzticas sev , savai varēšanai un pašam dzemdību procesam.

Diemžēl nākas saskarties ar sievietēm, kurām ir neatrisinātas iepriekšējo dzemdību problēmas un traumas, tad ir liela iespēja, ka nākamajā grūtniecībā var būt atkal problēmas.