Atzīti amerikāņu psihologi Adele Fabere un Eleina Mazliša uzrakstījuši grāmatu par to, kā ģimenē izaudzināt bērnus, lai tie savā starpā nepārtraukti neplūktos. Dažreiz vecākiem šķiet, ka šī misija ir neiespējama.
Nesalīdziniet!
Pirmais likums – nekad un nekādos apstākļos nesalīdzināt bērnus. "Kāpēc tu nevari tikpat kārtīgi salikt mantiņas kā tava māsa?" vai "Kāpēc tev matemātikā sliktākas atzīmes kā tavam brālim?" ir viens no bērnu savstarpējās konkurences rašanās iemesliem.
Ja ir vajadzība uzsvērt otra bērna labākos rezultātus vai pieņemamāku uzvedību, psihologi iesaka lietot citu uzrunas formu "Redzu, ka jaunais, dārgais krekls te uz grīdas nomests. Man tas nepatīk" vai arī izcelt to, ko bērns izdarījis labi "Jauki, ka tava istaba kārtībā!", nenorādos konkrēti otra bērna neizdarību un nesalīdzinot to ar brāļa/māsas īpašībām.
Uzmanīgi ar vienlīdzību
Lai arī ģimenē aug vairāki bērni, pret visiem nedrīkst pielietot vienu un to pašu attieksmi. Katram ir savas audzināšanas metodes un sava, īpašā pieeja. Arī saldumus un gardumus nevajadzētu dalīt vienādi. Pareizāk būtu apjautāties "Varbūt tu vēlies vēl kādu zemeni". Iespējams, ka vienam bērnam gribas ļoti, bet otram nemaz negribas.
Nesakiet bērniem, ka jūs viņus mīlat tieši tāpat kā pārējos bērnus. Katru jāmīl savādāk, ar īpašu mīlestību, jo katrs bērns ir unikāls un nesalīdzināms. Tas pats attiecas uz laiku, ko pavadāt ar katru bērnu. Ikvienam jāsaņem tik, cik viņam nepieciešams, nevis visiem vienādi – 15 minūtes dienā.
Sekojiet, lai bērnam "nepielīp" kāda loma, jo lomas uzliek noteiktus uzvedības modeļus, kas vēlāk dzīvē var ļoti traucēt rīkoties pēc sajūtām un vajadzībām.
Nesakiet "Jāni, kur tu atkal esi noslēpis brāļa bumbu" , tādējādi liekot saprast, ka Jānītis vienmēr slēpj mantas un vienmēr ir "sliktais". Pajautājiet "Kur ir buma?"
Neļaujiet bērnam par sevi teikt – es esmu slikts, dumjš, man nekad nekas nesanāk.
Pareizā uzmanība
Plūkšanās un kaušanās ir brāļu un māsu ikdiena lielākajā daļā ģimeņu. Rodas jautājums, kam pievērs uzmanību – agresoram, kas iesita, vai cietušajam, kas raud?
Psihologi iesaka nevis sākt bārt mazo kausli, bet pievērsties cietušā samīļošanai. "Tev laikam sāp?
Ļauj, es papaijāšu. Bet brālim jāmācās izpaust savas jūtas ar vārdiem, nevis dūrēm".
Savukārt pret mazo kausli nav jāizturas nosodoši. Māciet ietērpt emocijas vārdos – dusmas, skumjas un bailes, lai nav jālaiž darbā dūres, kad aptrūkst vārdi.
Ja tomēr sakaujas
Protams, ka bērni izkaujas un vaino viens otru. Kā risināt šos konfliktus?
- Uzklausiet visu iesaistīto personu viedokļus. Uzdodiet jautājumus: "Kāpēc jūs sākāt kašķēties? Kā katrs no jums izturējās šajā situācijā? Kāpēc nevar panākt izlīgumu? Ko jau no sākuma varēja darīt labāk vai citādāk? Kāpēc jums tas ir tik svarīgi? utt." Šīs sarunas laikā katram bērnam netraucēti ir jāatstāsta situācija no sava skatupunkta. Tādā veidā viņi sapratīs, ka viņu viedokļi ir svarīgi.
- Pirms konflikta analīzes paskaidrojiet, ka ģimenē ir problēmsituācija, kuras dēļ viens no ģimenes locekļiem jūtas ļoti nelaimīgs. Ir jāatrod risinājums, lai visi ģimenē justos labi.
- Izskaidrojiet noteikumus – visi viens otru uzklausa, neviens nevienu nepārtrauc un neizsaka savas piezīmes un komentārus. Kad viens runāt ir beidzis, savu situācijas redzējumu stāsta otrs.
- Pierakstiet, ko jūt visi, kas ir iesaistīti konfliktā. Iespējams, ka tās ir bailes, satraukums, dusmas, šaubas. Iespējams, ka katrs situāciju redz pilnīgi citādāk – māsa ir dusmīga, ka brālis ir izslēdzis televizoru un vēl viņai iesitis, bet brālis uzskata, ka māsa pārāk ilgi skatījusies televizoru, viņš to izslēdza un māsu saudzīgi aiz rokas aizveda uz citu istabu.
- Piedāvājiet katram izteikt priekšlikumus, kā šo problēmu būtu iespējams atrisināt. Ļaujiet katram izvērtēt citu ieteikumus un vienojaties par vienu vispiemērotāko modeli.
- Sastādiet rakstisku grafiku, kurā noteikts, kad un cik ilgi drīkst skatīties televizoru, kas mazgā traukus pēc vakariņām un kuram pienākums ir izvest suni. Tas mazinās konfliktu zonas. Pēc nedēļas sasauciet sapulci un izdiskutējiet, kā sokas ar grafika ievērošanu.
- Iemāciet, ka katrs atbild par sevi un savu rīcību. Nekad vainu nedrīkst novelt uz otru.
Neieņemiet neviena pusi
Vecākiem visos strīdos jābūt neitrāliem, neieņemot neviena pozīciju.
Situācija: "Mammu, es nevaru pabeigt skolas uzdevumu, jo māsa man ir atņēmusi zīmuļus".
"Es nedošu zīmuļus, jo man jāpabeidz izkrāsot puķe".
Formulējiet situāciju "Tev vajadzīgi zīmuļi, pa pabeigtu mājas darbu, bet tev - lai pabeigtu zīmējumu. Mājas darbs šobrīd ir svarīgāks."
- Pēc tam ļaujiet bērniem pašiem risināt problēmu. Viņiem jāmācās pieņemt lēmumi un atrast risinājumus. Jums jānorāda uz prioritātēm.
- Māciet, ka spēle var notikt tikai tad, ja spēlē grib iesaistīties visi tās dalībnieki. Tiklīdz viens saka, ka vairs spēlēties negrib vai spēles noteikumi viņu neapmierina, tāpēc rodas iemesls ķīviņiem un kautiņiem, spēle jāpārtrauc.
- Vecākiem būtu jāiesaistās pilnīgā konflikta atrisināšanā tikai tad, ja kāds no strīdniekiem tiek nopietni apdraudēts un briest īsts kautiņš. Tādā gadījumā abas puses uz brīdi jāizšķir, lai nomierinās katrs savā istabā.
Lielākais un mazākais
Paskaidrojiet vecākajam bērnam, ka viņa fiziskais pārspēks nav pamatots iemesls apspiest mazāko bērnu.
Tieši tāpat kā mazākajam bērnam jāskaidro, ka tas, ka viņš ir maziņš, nav iemesls sākt pieprasīt īpašāku attieksmi. Nevienam nevajag padoties tikai tāpēc vien, ka viņš ir vecāks.
Katram drīkst būt savas mantiņas, ar kurām drīkst nedalīties. Arī pieaugušie grib savu teritoriju un savas iemīļotās lietas, ar kurām nedalās ar citiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
