Runas prasmju apgūšana bērniem: Kas to ietekmē un kas ir jāmāk  (12)

Vai bērnam ir jāmāca runāt?

Runāšana un spēja sazināties ir tāda pati dabiska prasme, kā staigāšana uz divām kājām. Agrāk vai vēlāk, bet runāt iemācās arī kurlmēmu vecāku bērni un mazuļi, kas aug īpatnējās kopienās, piemēram, Jaungvinejā ir ciltis, kas piekopj savu audzināšanas metodi – viņi ļoti maz sarunājas ar bērniem, tomēr runāt iemācās arī tādā vidē augušie. Pat ja ģimene neveicina runas prasmju attīstību, bērni tās apgūst, vērojot līdzcilvēkus.

Ja nav pilnīgi nav nekādu piemēru, no kā mācīties runāšanu, kā tas ir ar mūsdienās atrastajiem bērniem – maugļiem, tad gan mazulis pārņemt tajā vidē iegūto pieredzi – dzīvojot ar dzīvniekiem, bērns iemācās sazināties rejot vai atdarinot dzīvnieku skaņas. Iemācīt tādu bērnu runāt cilvēku valodā ir ļoti grūti.

Tāpēc runāt ikdienā ar mazuli ir ļoti svarīgi. Lai jau no zīdaiņa vecuma veicinātu runas centru attīstību, mammai vārdos jāskaidro viss, ko viņa dara, piemēram, "Skat, tagad mēs aujam kājā kreiso zābaciņu!", vai arī spēlējot pirkstiņspēlītes.

Pirms runāt, vispirms bērniņam ir jāiemācās saprast, par ko tiek runāts. Bet, lai saprastu, kas tiek runāts, ir jāiemācās dzirdēt. Dzirdes attīstība auglim sākas jau 25.grūtniecības nedēļā. Grūtniecības pēdējā trimestra laikā mazuļi spēj atšķirt dažādas no ārpuses dzirdamas skaņas.
Tika veikts pētījums - astotajā grūtniecības mēnesī tika pārbaudīta augļu spēja atšķirt pateikto zilbju secību. Mazie cilvēciņi ātri vien reaģēja, kad zilbes "ba-bi" vietā dzirdēja "bi-ba", proti, viņiem paātrinājās sirdspuksti. Jau ar pirmo izdvesto skaņu mazuļi komunicē savā dzimtajā valodā.

Piedzimstot, mazais cilvēkbērns jau ir ieprogrammēts saprast savu dzimto valodu. Vācijas zinātnieki ir veikuši pētījumu, kur salīdzinājuši vācu un franču jaundzimušo mazuļu pirmo kliedzienu melodiju, un ir atklājuši, ka tās atšķiras. Izrādījās, ka vācu jaundzimušo kliedziena melodijai ir zemāka tonalitāte, bet franču mazuļiem – augstāka.

Katrs pieaugušais zina savas valodas gramatikas pamatus pat tad, ja nav pavadījis skolas solā ilgus gadus. Savā runā mēs lietojam pareizos locījumus, lietvārdu deklinācijas un darbības vārdu konjugācijas. Tas ir arī pamats, kas palīdz vieglāk izprast kādas svešvalodas sistēmu un vēlāk to arī apgūt. Mazulim vēl nav pieredzes, kas palīdz apgūt savu dzimto valodu. Toties katrai valodai ir savs ritms, sava melodija, sava tonalitāte, ko zīdainītis uztver, tiklīdz nāk pasaulē.

Mazuļi dzird ritmu, skaņas un tonalitāti un ar katru reizi saprotot aizvien vairāk, sākumā atkārtojot zilbes, pēc tam vārdus. Droši zināms, ka bērni lietu nozīmi saprot ātrāk, nekā paši spēj to pateikt.

Mēģiniet rādīt uz lietu un teikt, kas tas ir. Ar laiku bērns iemācīties skaņas un lietas saistību un būs apguvis jaunu vārdu.

Mazuļiem ir iedzimta mūzikas izjūta. Viņi atšķir melodijas, ko dzird jau māmiņas vēderā. Šī dabas dotā muzikalitāte ir vienlaicīgi arī izcils palīgs, apgūstot pirmos vārdiņus. Salīdzinot ar parasto runāšanu, dziedāšanas un dzejoļu skaitīšanas laikā var lieliski sadzirdēt intonācijas un ritma maiņu, kas palīdz arī mācīties runāšanu.

Bērni, kas sāk runāt agrāk, labāk spēj izskaidrot, kā jūtas un ko grib. Tas ļauj arī efektīvāk komunicēt ar vecākiem un vairāk uzzināt.

Mūsdienu zinātne gan uzskata, ka runas spēju attīstība un prāta spējas cieši saistītas. Zinātnieki uzskata, ka "agrajiem" runātājiem, iespējams, būs augstāks IQ, taču tas nenozīmē, ka bērnus, kas sāk runāt vēlāk, uzreiz jāuzskata par atpalikušiem. Var gadīties, ka mazulis, kurš sāk runāt tikai 2 gadu vecumā, skolas vecumā kļūs par mazo Einšteinu.

Divu gadu vecumā mazās meitenes zina un atpazīst apmēram 120 vārdus, zēni – tikai 90. Sasniedzot bērnudārza vecumu, jaunās dāmas ir krietni naskākas runātājas par puikām, tāpēc pie logopēda meitenes dodas trīs reizes retāk nekā viņu vīriešu kārtas rotaļu biedri. Kāpēc tas tā notiek, vēl aizvien līdz galam nav skaidrs. Iespējams, ka lomu spēlē agrie hormonālie procesi, kas sieviešu smadzenēm liek ātrāk darboties. Proti, tas nozīmē, ka meitenes valodas materiālu spēj apstrādāt agrāk, bet zēniem nepieciešama akustisko kombināciju un optisko attēlu palīdzība, lai izprastu pateikto. Piemēram, tētis dēliņa bilžu grāmatā rāda un vienlaicīgi nosauc dažādus transportlīdzekļu veidus. Mazais saprot un mēģina atkārtot, rezultātā viņš arī iemācās.

Čikāgas universitātes zinātnieki ir atklājuši, ka bērniem, kuru vecāki sarunas laikā izmanto daudz un dažādus žestus, ir īpaši labi attīstīta aktīvāku ķermeņa valodu un lielāks vārdu krājums.

Pirms bērni iemācās izrunāt savu vārdu, pēc tam viņi aktīvi un atdarina dažādas dzīvnieku radītās skaņas – vau, ņau, kvā, pēk utt.

Katrā valodā šīs onomatopoētiskās skaņas un skaņu kombinācijas skan citādi, bet tās visas trenē notiektu mutes un mēles muskuļus, lai vēlāk varētu pareizi izrunāt citus dzimtās valodas vārdus. Franču valodā vardes saka "croac", bet suņi "ouaff", kamēr Ņujorkā suņi savā starpā sarunājas ar "woof".

Ir burti, kurus vieglāk uztvert, redzot, kā to izrunas laikā kustās lūpas. Piemēram, burts "m" vārdā marmelādē, "b" vārdā bumba. Šie abi burti ir balsīgi līdzskaņi, burts "b" ir troksnenis, savukārt "m" – skanenis. Ir arī nebalsīgie līdzskaņi, piemēram, "p" vārdā pingvīns, "s" vārdā saule. Bērni ātrāk iemācās izrunāt vārdus ar balsīgajiem līdzskaņiem, jo tos viņi var ātrāk iemācīties atkārtot. Pārējos vārdus viņi apgūst pašmācības ceļā.

Kad mazulis dzird savu vārdu, viņš saprot, ka kaut kam ir jāpievērš uzmanība. Pirmais, ko iemāciet savam mazumi, ir viņa vārds.

Lietojiet īsas frāzes un žestus kopā ar bērna. Mēģiniet viņam paskaidrot izprast saikļu "un" un "bet" nozīmes, izmantojot rotaļas.

6 – 8% bērnu ir nelielu runas defekti - neliels vārdu krājums, nepareizi locījumi un gramatiski nepareizi veidoti teikumi runas laikā. Logopēdi šādus traucējumus parasti atklāj jau dārziņā un tie ir viegli labojami.

Bet ir daudz bērnu, kuriem fizioloģiski nav nekādu problēmu normāli un skaidri izteikties, bet runas traucējumu iemesls ir tas, ka vecāki ar viņiem vienkārši par maz sarunājas un nelasa priekšā grāmatas. Logopēds šādos gadījumos palīdzēt nevar. Tā ir vecāku atbildība.

Pieaugušie atceras, ka viņi angļu valodu gados galvenokārt mācījušies no filmām. Ar maziem bērniem, kas mācās runāt, notiek citādāk. Mazulim televizora trokšņi ir slikti uztverama murdoņa, toties fona troksnis traucē sadzirdēt vecāku balsis. Tātad televīzija nevis palīdz, bet traucē apgūt runāšanas iemaņas. Bērni savu vārdu krājums papildinās tikai tiešā saziņā ar citiem cilvēkiem.

Ir klusie bērni, kuri līdz 2 gadu vecumam tiešām runāt nesāk, toties pēc tam sāk runāt skaidri un daudz. Daudzas problēmas tiešām pāriet pašas, tomēr ir dažas pazīmes, kurām būtu jāievērš uzmanība: