Pozitīvā audzināšana: Deviņas frāzes, kas nebūtu jāsaka bērniem  (36)

Ir vecāki ar eņģeļu pacietību, kas katru savu brīvo mirkli ir gatavi ziedot bērnu izklaidei, bet tādu noteikti nav vairākums. Katram pieaugušajam ir nepieciešams laiks, lai uzlādētu savas baterijas.

Svarīgi, kā šī ziņa tiek nodota bērniem. Tiešais un skaidrais "Liec mani mierā" vai "Es esmu aizņemts, netraucē" , ja šos teikumus saka regulāri un jau pavisam mazam bērnam, rada apjausmu, ka vecākus īsti neinteresē ne bērna jūtas, ne vajadzības. "Negribēji ar mani runāt, kad biju maziņš? Tad neuzticēšos tev arī tagad," padomās atvase un tā sāks veidoties plaisa starp vecākiem un bērniem, brīdina Suzette Heidena, kas ir Arkanzasas Psiholingvistikas institūta vadošā pētniece.

Tas gan nenozīmē, ka bērniem nav jāiemāca rēķināties ar vecāku vajadzību atvilkt elpu gan pēc garas darba dienas, gan aktīvas rotaļas ar bērniem. Iemācīt rēķināties ar katra ģimenes locekļa vajadzībām ir ārkārtīgi svarīgi jau kopš mazotnes.  Tāpēc derēs pat tāds plaši kritizēts auklēšanas paņēmiens kā bērna nosēdināšana pie televizora ekrāna, ja viens tas, protams, nav vienīgais mazuļa laika pavadīšanas veids.

Izvēlaties citu informācijas pasniegšanas veidu – skarbā "Netraucē man!" vietā paskaidrojiet situāciju saprotamiem vārdiem "Man tagad ir jābeidz viens darbs, pēc tam man būs nepieciešamas 10 minūtes atpūties, bet pēc tam mēs varēsim darīt to, ko vēlies tu".

Ievērojiet – lai kā gribētos, lai mazulis stundām spēlējas pats, bērni līdz par skolas jaunāko klašu vecumam nav spējīgi sevi nodarbināt bez ārējiem stimuliem stundām ilgi. Jūsu vai draugu kompānijas ir nepieciešamība, nevis kaprīze.

Nepiešķirtiet lomas, piemērojot bērniem apzīmējumus – "Tu esi tik neveikls", "Tu esi kautrīgs". Bērns tic tam, ko par viņu saka vecāki un citi pieaugušie. Ja mazajam ilgi un neatlaidīgi atkārtos, ka viņš kautrīgs, lēnīgs, neveikls, ne pārāk gudrs, stulbs, viņš tam noticēs un lielākoties ar šo pārliecību var nodzīvot visu mūžu.

Tāpat nevajag pārspīlēt ar uzslavām "Tu esi tik gurds, vai skaists, vai veikls". Jo tādējādi mazajam cilvēkam tiek uzlikti augsti prasību standarti. Kas notiks, ka viņš kādā citā vidē nebūs pats gudrākais vai skaistākais?

Psihologi iesaka nepiemērot vispārīgus apzīmējumus bērnam, bet gan izvērtēt katru situāciju atkarībā no apstākļiem, nepiedēvējot bērnam vispārinošus apzīmējumus.

"Neraudi!", "Nebaidies, te nekas briesmīgs nav!", "Neesi bēdīgs!" , "Neesi tik bērnišķīgs!" – bieži nākas dzirdēt šādas pavēles, kas adresētam raudošam vai noskumušam bērnam. Vecāki jau negrib neko slikti, tikai tādā veidā iedrošināt bērnu vai arī paši izvairīties no sev nepatīkamām, nepanesamām emocijām. Ir taču tik grūti noskatīties, kad tavs mīlulītis raud.

Bērns neprot izrādīt savas jūtas citādāk, bet, ja vecāki liedz viņam emocijas izpaust, tiek noliegtas bērna negatīvās sajūtas. Liedzot raudāt vai baidīties, vai kaunēties, pieaugušais dod signālu, ka bērna emocijas nav nopietni uztveramas un pat ir nevēlamas.

Izjust jebkura veida emocijas ir normāli un likumsakarīgi, skaidro Debija Glasere, kas strādā Ģimenes un bērnu atbalsta centrā ASV.

Tā vietā, lai aizliegtu raudāt, mēģiniet šādos brīžos nosaukt vārdos to, ko bērns varētu just "Tev ir skumji, jo pagalma bērni negrib ar tevi spēlēties?". Nākotnē prasme pateikt to, ko jūt un ko domā, lieti noderēs pieaugušo dzīvē, kad par savām vajadzībām būs jāpastāv darbā vai attiecībās. Iemācoties atpazīt savas emocijas, bērns labāk pazīst arī citu cilvēku emocijas, iemācīsies būt empātisks un tad tiešām būs mazāk iemeslu raudāt vai baidīties.

Ja domājat, ka pozitīva piemēra norādīšana motivēs jūsu bērnu saņemties un sasniegt zināšanu kalngalus vai uzlabos uzvedību, dziļi maldāties. Jūsu bērns ir unikāls, salīdzinot viņu ar citiem un citi bērnu prasmēm, jūs automātiski noliekat viņu uz zemākā pakāpiena.

Katrs attīstās individuāli, katram ir savs temperaments un talanti. Salīdzinot unikālo personību ar citiem, var rasties kļūdains iespaids, ka patiesībā jūs vēlaties savu bērnu redzēt savādāku un nenovērtējat viņu tādu, kāds viņš ir. Tas pazemina pašapziņu un neveicina labākus rezultātus.

Vienīgais pieļaujamais salīdzinājums ir salīdzinājums ar bērna paša prasmēm pirms gada vai mēneša, uzsverot tieši uzlabojumus. "Paskat, pirms mēneša tu vēl burtus nepazini, bet nu jau esi iemācījies visu alfabētu! Malacis!".

Ģimenēs, kurās aug vairāk bērni, viņu prasmju salīdzināšana noteiktos vecuma posmos notiek dabiski. Tomēr – nekad nesalīdziniet bērnus tad, kad viņi to dzird.

Protams, protams, vecāki daudz ko tiešām zina labāk! Bet kā dzīves pieredzi iegūs bērns, ja vecāki viņam skries pa priekšu un novērsīs visas iespējas kļūdīties? Kā bērns zinās, ka uguns ir karsta, bet pilns katls ar ūdeni ir smags, ja mamma visu raus ārā no rokām, pirms mazajam pētniekam ir radusies iespēja pamēģināt.

Dažreiz pamēģināt vajag vairākas reizes. Arī tad, ja tiek pieļauta viena un tā pati kļūda trīs reizes, nevajag visgudri secināt "Es taču teicu!". Tad tas ir labākais veids, kā nosist jebkuru vēlmi turpmāk kaut ko mēģināt pašam. Mamma taču zināja labāk un pēc tam vēlreiz apliecināja "Man nesanāks, labāk nemēģināt".

Dažreiz, bet ne pārāk bieži, vai sajūsminātie iesaukties "Neticami, ka tu to paveici!".

Draudi un šantāža, lai piespiestu mazo beigt brēkt, reti kad sniedz vēlamo efektu.
Pirms draudiet, apdomājiet, vai savus draudus spēsiet izpildīt. Jebkurus sodus piesolīt drīkst tikai tad, ja esat gatavi tos arī izpildīt.

Vecāku draudi kaut kur nelaist, kaut ko nepirkt vai kaut ko nedarīt bieži vien izrādās apgrūtinājums pašiem vecākiem, tāpēc viņi piekāpjas un devalvē savu vārdu nozīmi.

Ņūhempšīras Psiholoģijas pētījumu centrs pat veicis izpēti. Secināts, ka 80% bērnu vecumā līdz 2 gadiem arī pēc piedraudēšanas un iepēršanas atkārtoja savu nedarbju jau tajā pašā dienā. Tātad nekādu mācību iepēršana vai draudi nav devuši.

Pārceļot problēmsituācijas atrisinājumus uz laiku, kas mājās būs kāds autoritatīvāks ģimenes loceklis, nozīmē situāciju nerisināt vispār. Ja sods par dienā paveiktu nedarbu tiks saņemt vakarā, bērna apziņā šīs kopsakarība neveidosies. Jau pēc dažām stundām mazulis būs aizmirsis ko sliktu viņš ir izdarījis, tāpēc sodu uztvers kā netaisnīgu pāridarījumu.

Pārliekot atbildību uz tēti (vai jebkuru citu ģimenes locekli), otrs vecāks zaudē autoritāti sava bērna acīs. Turklāt nevajag ģimenē ieviest labā un sliktā policista lomas.

Kurš steidzīgajā un skrienošajā pasaulē nav pateicis šos banālos vārdus? Īpaši, ja mazulim ir "visu pats" posms, kad kurpes pats sien un zeķes velk pats. Tikai lēni, ļoti lēni. Tas prasa milzīgu pacietību no mammas.

Dusmīga balss, nervozas kustības un aizkaitināts skatiens, diemžēl, nekādā veidā nepaātrina lēno ģērbšanās procesu. Drīzāk otrādi – sākot nervozēt vai niķoties, viss notiek lēnāk. Ja steidzināšana ir ikdienas ģērbšanās sastāvdaļa, tad mazulim tiek iepotēta vainas apziņa par to, ka viņš ir lēnīgs.

Konstruktīva pieeja – pareiza laika plānošana un nosvērta rīcība, procesu paātrinās. Pareiza laika plānošana ir tikai vecāku atbildība. 

Kās slikts var būt no tik pozitīvas uzslavas? Uzslavai nav ne vainas, ja vien to nesaka nepārtraukti un par katru sīkumu.

Arī pozitīvam novērtējumam jābūt ar mēru un īstajā brīdī. Nepārtraukta slavēšana bez objektīva iemesla var iemācīt to, ka darbs bez uzslavas nav jādara, bet par katra ikdienas pienākuma izpildīšanu nepieciešama emocionāla vai materiāla balva.

Slavējiet tikai tos sasniegumus, kas ir prasījuši piepūli un centību.
Slavējot, izcelties to, kas izdevies vislabāk. Nesakiet "Skaists zīmējums", paslavējiet izcilo briedi, kas šoreiz izdevies vislabāk.
Uzslavējiet tās īpašības, kuras gribat bērnā pastiprināt konkrētās situācijās "Tu biji tik pacietīgs, kamēr gaidījām rindā".