Stostīšanās no stresa un vecāku uzmanības trūkuma?  (2)

Par bērnu stostīšanos stāsta bērnu neiroloģe Arina Bingeliene

Kas ir stostīšanās

Stostīšanās (logoneiroze) ir runas tempa, ritmiskuma, tekošas valodas traucējumi, kuri rodas mēles un rīkles, lūpu muskuļu krampju dēļ. Visbiežāk tas attīstās 2-5 gadu vecumā, un izpaužas gan kā skaņas vai vārda atkārtojums, gan kā skaņas pagarinājums, gan kā ilgas pauzes starp vārdiem, gan kā nepabeigti vārdi un frāzes. Paralēli tam rodas uztraukums un sasprindzinājums, sejas grimases vai muskuļu raustīšana, iespējams, bērns vispār nerunā kādu laiku.

Jebkurā vecumā cilvēkam var būt runas traucējumi, piemēram, pie uztraukuma vai apjukuma. Bērniem 2-5 gadu vecuma normālas attīstības gaitā var būt stostīšanai līdzīgas pazīmes, tādas, kā vārdu vai pat veselo teikumu atkārtošana. Bet atšķirībā no stostīšanas, tas nav pastāvīgi, un nepārsniedz vairāk, kā 10 % no teiktā, runājot, nav sasprindzinājuma. Parasti bērni  "izaug" no šā perioda, bet dažiem var saglabāties runas traucējumi.

Stostīšanās negatīvi ietekmē bērna sekmes mācībās, saskarsmi ar vienaudžiem, kā arī vispārējo personības attīstību. Stostīšanās ir gan medicīniskā, gan sociālā problēma, jo tā ierobežo sociālo aktivitāti, samazina iespējas labi strādāt kolektīvā. Tāpēc ir ļoti svarīgi pēc iespējas agrāk, pamanot runas traucējumus, vērsties pie speciālista pēc palīdzības, galvenokārt pie ārsta logopēda, un to var un vajag darīt jebkurā vecumā.  

Kāpēc cilvēki stostās

Runājot par stostīšanās cēloņiem, tie ir ļoti dažādi. Pēc dažām neirofizioloģiskām teorijām, pamatā ir galvas smadzeņu funkcionālie traucējumi. Īr pētījumi, kas norāda uz traucētu atgriezenisko saiti starp galvas smadzenēm un dzirdes aparātu. Daudzas teorijas izskaidro stostīšanos ar psiholoģiskiem faktoriem (piem., vecāku uzmanības trūkums vai pārāk izteikta kontrole). Nenoliedzami, noteikta loma ir ģenētiskiem faktoriem, kā arī runas muskuļu koordinācijas traucējumiem.  

Kā novērst stostīšanos

Mūsdienās stostīšanās ārstēšanas metodes ir tikpat daudzveidīgas, kā tās izcelsmes teorijas. Korekcijas metodes ir ļoti dažādas no medikamentiem un akupunktūras līdz speciālām pretstostīšanās ierīcēm un datoru programmām. Ārstēšanas metodēm ir divi galvenie mērķi: atjaunot tekošu runu (vienkāršs runas sākums, viegls kontakts, vārdu saistībā vienā teikumā) un novērst pavadošos psiholoģiskos traucējumus (lai cilvēks justos brīvs, sevī pārlicināts). 
         
Runājot ar cilvēkiem, kas stostās, būtu jācenšās pievērst uzmanību tam, ko viņi saka, nevis tam, kādā veidā viņi to dara. Jārunā nedaudz lēnāk kā parasti, ar pauzēm, mierīgi. Jāmēģina nepārtraukt runājošo un nepabeigt teikumu viņa vietā. Stostīšanos var pastiprināt tādi vārdi, kā "neuztraucies", "runā lēnāk" utml.

 Stostīšanās problēma biežāk ir sastopama zēniem nekā meitenēm, attiecībā 3:1. Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kas stostās, intelekts nav zemāks kā pārējiem. Stostīšanās ārstēšanas metodes ir tik pat daudz, kā tās izcelsmes teorijas. Korekcijas veids ir atkarīgs no pacienta vecuma.
Stostīšanās ļoti reti ir saistīta ar bilingvismu. Latvijā stostās 1,5% cilvēku. Vecumā no 2 līdz 5 gadiem stostās 5-7% bērnu.

Nav "100% zāles" pret stostīšanos. Pirmsskolas vecuma bērniem to var novērst, mainot apkārtējas vides apstākļus, kā arī konsultējot vecākus. Cilvēki, kas jau ilgstoši stostās, var izstrādāt iemaņas un stratēģiju, lai kontrolētu esošo traucējumu.             

Kā jebkuras citas bērna problēmas gadījumā, arī pie stostīšanās daudz kā var palīdzēt vecāki. Pēc iespējas ātri ir jākonsultējas pie logopēda, iespējams – pie neirologa un psihologa, un tad jāpalīdz bērnam izpildīt nozīmētas rekomendācijas. Bieži vien ir nepieciešami spriedzes mazināšanas, relaksācijas paņēmieni. Stabilizējoties bērna emocionālajam stāvoklim, bieži var pāriet arī stostīšanās. Ir svarīgi neizvirzīt pārāk augstas prasības pret bērnu, būt pacietīgiem un maksimāli atbalstīt bērnu.         
 
Bērna audzināšanā, vienmēr ir jāatceras par pareizo uzturu, jo tas ir pamats, t.s.materiāls nodrošinājums jebkuram procesam. Nervu sistēmas attīstībai un labai funkcionēšanai ir nepieciešama glikoze kā enerģijas avots, B grupas vitamīni, ipaši svarīgas ir polinepiesātinātas taukskābes – DHA, ALA. Svarīgi produkti bērna ēdienkartē ir rieksti, zivs, dažādas putras, maize, augļi. Noteikti, vienmēr ir jāzina, vai mazulim nav pārtikas  alerģija.