Samaksa par mājas pienākumiem jeb Piekukuļošana kā audzināšanas metode  (1)

Kārdinājums piedāvāt kādu materiālu labumu, lai tikai uz brīdi iestātos miers un klusums, droši vien ir piemeklējis gandrīz visus vecākus. Attur vienīgi šaubas, vai šī metode nekļūst par veidu, kā atvase sāks izspiest no vecākiem visu, ko sirds kāro, pretējā gadījumā gaidiet niķus un skandālus. Bet iespējams, ka atlīdzināt ar dāvaniņu labu uzvedību nav nemaz peļama ideja?

"Atalgojuma sistēma ir skaidri saprotama un labi strādā. Ir daudz motivējošāk labi mācīties un pelnīt labas atzīmes, ja zini, ka par to būs skaidri atrunāta samaksa. Galu galā gan vecāku, gan bērna intereses sakrīt - labas sekmes vai kārtīgu istabu parasti vairāk grib vecāki, kāpēc lai viņi par to neapbalvotu skolnieku?" uzskata 8 gadus vecā Artūra mamma Līva, kas dēlu par labi paveiktiem darbiem apbalvo ar nelielām, iepriekš atrunātām naudas balvām. Tādā veidā jau vairākus gadus istaba puikam ir kārtībā, bet sekmes skolā krietni virs vidējā līmeņa. Tas viss bez skandāliem, tračiem un abpusējiem strīdiem.

Ir bērni, ar kuriem var sarunāt tikai šādā veidā, uzskata Annika, kas audzina trīs bērnus. Viņas 4 gadus vecā meita uz dārziņu iet bez raudāšanas. Sākumā tā nebija, kad mamma piedāvāja "barteru" - katrs rīts, kas tiks aizvadīts bez asarām, tiks apbalvots ar mazu saldumu vai rotaļlietu, pošanās uz dārziņu gan bērnam gan vecākiem ir kļuvusi daudz vieglāka. "Meita ir daudz mierīgāka, viņa zina, ka par to, ka pratīs uzvesties, vakarā saņems apbalvojumu," skaidro mamma.

Iespējams, ka materiāla stimulācija iemāca novērtēt naudas un mantas vērtību, jo tā ir nopelnīta, pārvarot savus "gribu" un "negribu". Krājkasītē krājas nauda tikai tad, kas ir pieliktas pūles, lai saņemtu labas atzīmes, ir izlasīta grāmata, novākta istaba.

"Ir lietas, kuras dēlam darīt vienkārši nepatīk. Ja piepūli un centību novērtēju ar mantu vai gardumu, tad viņš pacenšas vairāk un tomēr izdara,"  atklāj Elizabete, kas katru reizi, kad dēls ir sakārtojis istabu, viņam par to samaksā. Vēl viņa maksā arī par labi izpildītiem mājas darbiem. "Es nemaksāju par mājas darbu pildīšanu kopumā, bet tikai to daļu, kas ir bijusi īpaši grūta un kur viņš sevi ir piespiedis izpildīt".

Galu galā - vai maza piekukuļošana nav katreiz, kad ļaujam bērnam noskatīties vēl vienu garo multeni, lai tikai paši varētu palasīt grāmatu vai mierā un klusumā atpūsties?

"Naudas un manu piesolīšana ir īslaicīgs risinājums. Tiklīdz bērns saprot, ka ar šo paņēmienu var manipulēt, tā vecāki nespēs vērt ciet un vaļā naudas maku, " domā Līga. "Tas viss var beigties ar kaulēšanos - es nomazgāšu traukus, ja pēc tam varēšu spēlēt datorspēles". Iznāk, ka noteikumus sāk diktēt bērni. Ar laiku tas iemāca to, ka bez atalgojuma nav jēgas censties un maina pašu galveno motivāciju - no "darīt, jo jādara, vajag pašam" uz "darīt, jo pat to būs apbalvojums".

Vēl viena vājā vieta - kā lai izmēra, cik maksāt par katru paveikto darbiņu? Divu meitu mamma Agnese stāsta, ka sākumā abām māsām piedāvājusi vienu samaksu par paveikto darbu. Viena meitene ir 6 gadus veca, otrai ir desmit. "Objektīvi skatoties, lielā meita var labāk nomazgāt traukus nekā mazā, lai gan abas cenšas vienādi. Vienā brīdī lielākā sāka sūdzēties, ka viņai ir jādara vairāk, tātad arī samaksai jābūt lielākai. Tā arī beidzās mūsu darbaudzināšana."

"Ja es maksāju par grīdu mazgāšanu bērniem, rodas jautājums, kāpēc gan pieaugušajiem tas būtu jādara par brīvu," uzskata Agnese. Ir lietas un pienākumi, kas jāpaveic neatkarīgi no iedvesmas. Varbūt arī uzslavas par labām atzīmēm ir sava veida emocionāla piekukuļošana? Bet varbūt daudz efektīvāk strādā pārsteiguma balvas par izdarītu darbiņu?

Ģimenes atbalsta centra "Līna" psiholoģe Līga Liepiņa skaidro, ka motivācija ar naudu un balvām ir jāveido ļoti pārodmāti. 

"Jautājums ir, ko vecāki bērnam grib iemācīt caur piekukuļošanu. Protams, reizēm katrs ir piekukuļojis savu bērnu, bet, manuprāt, tai nevajadzētu būt sistēmai, jo tad tas sāk aizstāt vienkāršu "paldies" pateikšanu, uzslavas un attiecības, kā arī pienākuma izjūtu un atbildību  pret ģimeni, līdzcilvēkiem. Ir lietas, kas katram no mums jādara tādēļ, ka ir jādara, jo tā  dzīvē notiek. Kas mammai maksā par to, ka viņa gatavo vakariņas vai tētim, ka viņš ved  bērnu uz skolu? Katram ģimenē ir sava vieta un pienākumi, kas ir jāmācās. Ja par pienākumu tiek maksāts, tad bērns mācās, ka attiecības ir maiņas. Vai bērns ies augstskolā tāpēc, ka vecāki maksās viņam par to? Nesen bija situācija - tēvs jautāja par savu dēliņu, kurš pametis augstskolu, nestrādā, dzīvo uz viņa rēķina. Jautājums bija vai viņš var maksāt dēlam par to, lai viņš nāktu pie psihologa. Protams, tēvs segtu arī konsultāciju maksu... Ja dēls ir apmierināts ar dzīvi, apstākļiem un veidu, kā viņš dzīvo, jo viņam nekas netrūkst, tad kādēļ dēlam būtu jānāk pie psihologa?

Dzirdēju atgadījumu, kur pusaudžu puika, kuram vecāki par visu maksā, vasarā aizsūtīts pie omes. Ome lūdza nedaudz viņai palīdzēt ar lauku darbiem. Mazdēls pajautājis "Cik Tu man maksāsi?". Kad mazdēls atnācis pusdienās, to nebija, bet ome pajautāja - "Cik tu man maksāsi par to, ka pagatavošu tev ēst?" Vairs starp mazdēlu un omi nebija jautājumi par to, cik būtu  jāmaksā par dārza apliešanu.

Caur pienākumiem tiek savā trenētas daudzas lietas, ne tikai pienākuma un atbildības izjūta, bet arī motivācija un gribas piepūle.  Nenoliedzami, ka ir situācijas, kad var maksāt vai piekukuļot, bet tie ir izņēmumi. 

Maziem un sākumskolas bērniem veido uzvedības kalendāru, kur viņi krāj punktus vai zvaigznītes, kas vēlāk pārvēršas balvās, bet ir jābūt konkrētai atrunāti par ko tas ir un kādu uzvedību vai ieradumu grib mainīt. Uzvedības kelandārs arī nav uz mūžīgiem laikiem. Tiklīdz vēlamais ir sasniegts, tā kalendāru atceļ. Iesaka apbalvojumos dot nevis  materiālas lietas, bet ko tādu, kas ļauj vecākiem un bēnriem kopīgi pavadīt laiku. 

Arī šai metodei balva nav uzreiz tajā pašā dienā. Bērnam ir jāgaida, jākrāj zvaigznītes. Protams, pusaudžu gados, kad nauda kļūst aktuālāka, var ieviest pienākumus, kurus izpildot, bērns var piepelnīties saviem tēriņiem. Arī mācības reizēm var stimulēt ar  naudu vai mantu, bet tam visam ir jābūt pārdomātam un atrunātam, par ko tiek maksāts uz cik ilgu laiku u.tml. Ir jābūt kaut kādai piepūlei, lai kaut ko nopelnītu, kā arī ir jāņem  vērā bērna reālās spējas - ne visi bērni, kas slikti mācās, sāks mācīties virs vidējā tikai tādēļ,  ka viņiem maksās... Zem nemācīšanās parasti kāda nopietnāka problēma vai arī tas jautājums par bērna spējām. Bērniem ir jāmācās izjust sekas un tikt galā ar savām emocijām. Šīs lietas iemācās laika gaitā. Nav tā, ka bērns pēkšņi sasniegs 18. gadus un pats no sevis kļūs nobriedis un atbildīgs."