Bērna svaram un augšanas tempam jāseko ne tikai dzīves pirmajā gadā, bet arī vēlāk. Līdz gada vecumam mazo sver reizi mēnesī, līdz trīs gadu vecumam pietiek, ja mazuli sver divreiz gadā, bet vēlāk – reizi gadā. Bērnam visu laiku pakāpeniski jāpieņemas svarā un jāaug garumā.
Ja svars ilgāku laiku stāv uz vietas, bet drēbes paspēj nonēsāt, nevis no tām izaugt, ir vērts pakonsultēties ar ārstu, kas izvērtēs vispārējo veselības stāvokli. Pēc ārējām pazīmēm vien – bālas ādas, tumšiem lokiem zem acīm vai sataustāmām ribām par mazā veselības problēmām spriest nevar. Svarīgāk ir novērtēt, vai bērns ir enerģijas pilns, možs un interesējas par dzīvi. Lai arī ir vienotas augšanas tabulas, tomēr katrs gadījums tiešām vērtējams individuāli. Ir bērni, kam samazināts svars ir dabisks. Tikpat iespējams, ka tā ir kāda neveselības pazīme.
Pieņemšanā pie ārsta tiks vērtēta situācija jau sākot no bērna piedzimšanas – kāds bija svars un garums piedzimšanas brīdī, cik daudz un kā viņš ēda tagad un agrāk, vai ir bijušas citas saslimšanas, varbūt ir paaugstināts stress vai citi ārējie apstākļi, kas ir ietekmējuši arī apetīti.
Ja bērns ikdienā paspēj gan izmācīties, gan aiziet uz pulciņu un vēl atrodas enerģijas un vēlme satikt draugus, tad arī tievs bērns, kas maz ēd, var būt vesels.
Trūkst uzturvielu, slimība vai vienkārši tāds
Bet, ja iepriekš rosīgais bērns kļūst apātisks, pasīvs un acīmredzami viņam trūkst spēka, apetīte paliek arvien sliktāka, ja vēl šīm izpausmēm pievienojas sāpes vēderā, caureja, nelaba dūša, tad tās jau ir pazīmes, kuras ignorēt nedrīkst. Iespējams, ka tā ir celiakija. Mazāks svars var būt bērniem, kam ir arī tādas nopietnas saslimšanas kā tuberkuloze, diabēts, sirds slimības.
Ja ēdot, netiek pietiekami uzņemtas barības vielas, var sākties vitamīnu deficīts, kas izpaužas kā sausa āda, sasprēgājuši lūpu kaktiņi, var sākt izkrist mati. Arī tās ir pazīmes, kas signalizē - laiks apmeklēt ārstu!
Ja dzimtā visi ir slaidi un bez liekā svara problēmām, tad iespējams, ka arī bērns ir tā saucamais "caurbira", kad ēd normāli, bet vielmaiņa visu ātri pārstrādā.
Tomēr visbiežāk arī pavisam izteikti mazēdāji, tuvojoties tīņu vecumam, sāk ēst arvien labāk. Ja nav saslimšanu, tad vēlākajos gados gan tievie zēni, gan meitenes pusaudžu gados pieaug, sāk ēst labi un atgūst nokavēto.
Demonstratīvā neēšana un vecumposmi
Bez fiziskiem faktoriem bērna apetīti ļoti ietekmē arī psiholoģiskais klimats mājās. Tāpat kā pieaugušajiem - vieni stresu noēd, bet citi nespēj ielikt mutē ne kumosu, ir arī bērniem.
Otrs faktors – ja maziņš būdams, bērns ir spiests ēst, tad paaugoties, viņš var rīkoties pretēji – iespītēties un ēst arvien mazāk. Īpaši, ja konkrētajā ēdienreizē ir kopā ar cilvēku, kas iepriekš viņu mudinājis ēst vēl un vēl. Ļoti bieži piespiedu ēšanu veicina vecmāmiņas. Tad nu šī cilvēka klātbūtnē mazais neēdājs var demonstratīvi atteikties ēst.
Bieži nākas lasīt vecāku forumos, ka bērnam ir divi gadi un viņš vairs neko negrib ēst. Agrāk ēda labi, tagad iztiek ar maizes šķēli. Ēšanu ietekmē vecumposma īpatnības. Ap gada vecumu bērns atsakās no ēdiena, ko agrāk ēda gardu muti. Tas ir saistīts ar apziņu, ka viņš kaut ko var izvēlēties arī pats. Neatkarības demonstrācija ir arī attieksme pret to, ko mēģina iebarot mamma. Negribu un neēdīšu!
Ja līdz gadiņa straujās augšanas periodā viss, ko deva pusdienās, tika apēst, tad vēlāk straujas augšanas temps ir kļuvis lēnāks un beidzot ir laiks izgaršot ēdienu. Izrādās, ka ne visi biezeņi, ko pasniedz pusdienās, ir garšīgi!
Ēdināšanas kļūdas un kā tās risināt
- Te nu vecāki pieļauj dažas tipiskas kļūdas – sāk izdabāt bērnam, gatavojot arvien jaunus ēdienus, lai tikai netiktu izlaista neviens ēdienreize. Negaršo šī putra, labi, uzvārīšu citu, domā mamma.
- Sāk piedāvāt nevērtīgas uzkodas (cepumus, jogurtus, maizītes). Bērns iemācās, ka mammas var izkalpināt, bet našķus dabūt tad, ja negaršo pamatēdiens.
- Vislabāk ieviest vismaz vienu kopīgu ēdienreizi dienā, kad visi kopā sēž pie galda un ne tikai ēd, bet arī sarunājas. Pētījumos atklāts, ka bērni, kas ēd kopā ar ģimeni, retāk sirgst ar ēšanas traucējumiem, arī aptaukošanos.
- Ēdienam jābūt glīti noformētam. Bērni ir estēti – jo krāsaināks, glītāks ēdiens, jo lielāka vēlme to pagaršot.
Ārste norāda, ka neviens vesels bērns, kam ir pieejams ēdiens, badā nenomirs. Savukārt psihologi stāsta, ka savās vizītēs bieži nākas dzirdēt jau pieaugušo cilvēku stāstus par sava veida emocionālo vardarbību, ko nācies piedzīvot bērnībā – prasību izēst visu šķīvi.
Kā bērna apetītes problēmas risina jūsu ģimenē?
Izmantota informācija no žurnāla "Mans Mazais"un bērnu emocionālās audzināšanas kursiem, konsultēja gastroenteroloģe Ieva Eglīte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
