Mazas mācības lielajai dzīvei: Kā tikt galā ar bērna histēriju

Kāda mamma dalās savās pieredzē: "Es burtiski netieku gudru un nesaprotu kas pēkšņi ir noticis ar manu bērnu, kam ir bez dažām dienām 2 gadi. Pēdējā laika var pēkšņi teju nez no kā uztaisīt tādu traci ar histērisku raudāšanu un trakošanu ka nomierināt viņu ir neiespējami. Jo vairāk cenšos samīlēt, paņemt "opā", jo vairāk un histēriskāk sāk raudat un trakot. Šādi patrako kādas 20 minūtes, tad nomierinās un bērns atkal kā bērns. Jūtos bezspēcīga, abi ar vīru skatāmies uz bērnu un nesaprotam, ko šajā brīdī darīt - ļaut krist pie zemes un trakot un pašiem noskatīties uz to, vai tomēr censties kaut kā nomierināt, kaut vai saldumus piesolot?"

Kā vispareizāk vecākiem reaģēt, ja bērnam sākas "histērija", skaidro psiholoģe Irīna Lesskis

Līdz noteiktam vecumam bērni vēl nespēj atpazīst savas emocijas, neprot tās arī vadīt un nosaukt vārdos. Ja mazulis nav apmierināts ar noteikumiem vai notiekošo, viņš sāk uzvesties "slikti". Spēja vadīt savas emocijas tiek trenēta pamazām un tieši izmantojot šīs situācijas pareizi, vecāki var iemācīt ļoti vērtīgu dzīves mācību – ne visu dzīvē var iegūt un ietekmēt, bet tā nav katastrofa.

Tas, cik veiksmīgi mazulis iemācīsies izpaust savas negatīvās emocijas, lielā mērā nosaka tas, cik labi savas emocijas atpazīst un vada vecāki. Ja mamma vai tētis reaģē vētraini un paši netiek ar sevi galā, viņi to nespēs iemācīt arī bērniem.

Tas kas mums, pieaugušajiem, liekas nieks, bērniem var būt tik svarīgi un nozīmīgi, ka nav iespējams savaldīt vilšanos vai dusmas. Spēles pārtraukšana visinteresantākajā brīdī, iešana mājās no spēļlaukuma tieši tad, kad atnākuši draugi, multenes izslēgšana, jo jāiet gulēt vai uz dārziņu. Tas viss var izraisīt vētrainu reakciju, bet kopumā, kā norāda psiholoģe, tās visas ir ikdienas  situācijas, kas ir ļoti pamācošas un vajadzīgas.

Mūsdienu pasaulē, kas ir orientēta uz mākslīgi kultivētu pozitīvismu un optimismu, liela daļa cilvēku neprot skumt un tikt galā ar šīm emocijām. Ja nav pozitīvi, tad ir ļoti slikti! Arī bērniem vienmēr jājūtas laimīgiem, priecīgiem un līksmiem. Tomēr reālajā pasaulē tas nav iespējams, un vecāki jūtas gan vainīgi, gan apjukuši, sastopoties ar pilnīgi normālu bērnu emociju izvirdumu. Pirmā un vienīgā doma ir - kā šo "ārprātu" lai izbeidz un ātrāk atgūst mīļo, ar visu apmierināto bērnu. Un pieļauj  kļūdas...

Sarūgtinājums par to, kas nenotika, un samierināšanās ar šo faktu notiek vairākos posmos. Katrs no tiem ir jāizdzīvo un jāpiedzīvo, lai pieaugot, bērns spētu pārdzīvot citas, sarežģītākas un smagākas situācijas.

Sākumā - noliegums! "Es nedzirdēju!" Mazais niķupods sākumā var apzināti vai neapzināti ignorēt vecāku aizliegumu kaut ko darīt. Selektīvā nedzirdēšana ir mazāk izteikta, ja mamma pareizi uzrunā - pienāk klāt, noliecas bērna acu līmenī un pasaka savu sakāmo mierīgā un draudzīgā tonī. Uzsaucieni no blakusistabas parasti līdz mazuļa ausīm nenonāk vai arī viņš tos var veiksmīgi ignorē.

Ja mammas lūgums izrādīsies pretrunā ar to, ko gribas darīt bērnam, gaidiet protestu! Tas ir vēl viens emociju izturības treniņš un mācību stunda lielajiem un mazajiem. Mēģiniet noformulēt vārdos to, ko mazais tikai sajūt, bet nepazīst "Vai tev negribas iet prom, tāpēc esi tik bēdīgs?", "Vai tev šī manta ļoti patīk, tāpēc dusmojies, ka mēs to nepirksim?". Šīs nav tās situācijas, kad vienkāršākais ceļš - mantas nopirkšana vai uzmanības novēršana, būt vispiemērotākā mācība.

"Samīļošana neder, jo tad ir vēl lielāka histērija. Ļauju paniķoties, krist gar zemi un tad pēc neilga laika atkal ir labi. Līdz vēl arī uzmanības novēršanas, bet tad nu gan ir jābūt kaut kam ļoti aizraujošam!"

Vecāku piekāpšanās iemācīs tikai vienu - ar vēl lielāku traci ir iespējams panākt vairāk. Diemžēl šis princips nestrādās, kad bērns paaugsies un sāks dzīvot ārpus ierastā ģimenes loka. Dārziņā, skolā un darbā viss, ko iegribēsies, netiks izpildīts. Neiemācoties bērnībā pārdzīvot vilšanos, pieaugušo dzīvē katra reize, kad kārotais nav iegūts, var izrādīties katastrofa.

"Esmu atskatījusies tādus uķi- puķi bērniņus, kuri nobļaujas sarkani, kamēr māmiņa arvien traģiskāk un žēlabaināk ucinās ap viņu. Priekš kam ļaut bērnam ļaut kļūt par sevis žēlotāju?"

Kad kārotais nav saņemts, bet dusmas noplakušas, seko nākamā fāze - skumjas. Nekas nav jāskaidro, tikai samīļojiet bērnu, atbalstiet un nekādā gadījumā nenonieciniet viņa sajūtas. Kas jums ir nieks, viņam - maza traģēdija. Respektējiet to!

"Ja grib izbrēkties, nu lai izbrēcas; grib nogāzties gar zemi un tad izbrēkties - nu lūdzu. Kas tad tam bērnam tāds notiks? Nepievērsu ne mazāko uzmanību un ļoti ātri šie gājieni pārgāja. Saprata, ka kaut ko var panākt, ja pati normāli paskaidroju un pajautāju. Es esmu "par" komunikāciju normālos toņos."

Pēc tam, kad ir izdzīvotas dusmas, protests un vilšanās, skumjas, situācija ir pieņemta - samierināšanās. Nāksies vien iet prom no spēļlaukuma, drauga dzimšanas dienas, vai palikt bez kārotās rotaļlietas. Nereti bērni paši sev izdomā skaidrojumus, kāpēc viņam nemaz nevajag to mantu "Man līdzīga jau ir, iztikšu!", vai arī secinājums, ka vispār jau viņš ir izspēlējies un grib ēst, tāpēc piekrīt mammas noteikumam doties mājās. Ļaujiet viņam pašam izdomāt veidu, kas viņu mierina. Un neceriet, ka viss nenotiks uzreiz un viegli.

Izmantoti vecāku stāsti no portāla "Cālis.lv"