Uz nozīmīga cilvēka aiziešanu
bērns parasti reaģē ar protestu, nevar samierināties ar notiekošo,
izrāda dusmas, var uzvesties agresīvi. Bērns cīnās. Ja tuvais cilvēks
neatgriežas, dusmas nomaina bēdas, bērns kļūst nomākts, raudulīgs. Bērns
ilgojas. Atšķirtībai turpinoties, bērns kļūst vienaldzīgs, neizrāda
prieku, ja tuvais cilvēks atgriežas, neskumst, ja viņš iet prom. Tas nav
tāpēc, ka šis cilvēks vairs nav bērnam svarīgs, bet tāpēc, ka bērns ir
savā ziņā padevies. Svarīgi visas šīs izjūtas, ko bērns izdzīvo,
saredzēt kā viņa centienus tikt galā ar šķiršanos. Piemēram, bērns var
būt dusmīgs atgriežoties mammas mājās pēc nedēļas nogales, kas pavadīta
ar tēti, jo viņam ir sāpīgi šķirties, nevis tāpēc, ka viņš tēti
neieredz. Bērns var būt neciešams, kad mamma iet prom, nevis tāpēc, ka
niķojas, bet tāpēc, ka protestē, baidoties mammu zaudēt tik nedrošajā
šķiršanās laikā.
Diemžēl reizēm vecāki ir aizņemti ar savām dusmām un
skumjām, tāpēc nespēj atbilstoši iztulkot bērna reakcijas. Vai vēl
ļaunāk, vecāki iesaistās savstarpējos konfliktos, un cīņas karstumā
nepamana, ka bērna uzvedību skaidro sev vēlamā veidā, lai stiprinātu
savas pozīcijas.
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit