Šķiršanās ģimenēs, kur aug bērns, un kā nepieļaut tipiskākās kļūdas  (2)

Uz nozīmīga cilvēka aiziešanu bērns parasti reaģē ar protestu, nevar samierināties ar notiekošo, izrāda dusmas, var uzvesties agresīvi. Bērns cīnās. Ja tuvais cilvēks neatgriežas, dusmas nomaina bēdas, bērns kļūst nomākts, raudulīgs. Bērns ilgojas. Atšķirtībai turpinoties, bērns kļūst vienaldzīgs, neizrāda prieku, ja tuvais cilvēks atgriežas, neskumst, ja viņš iet prom. Tas nav tāpēc, ka šis cilvēks vairs nav bērnam svarīgs, bet tāpēc, ka bērns ir savā ziņā padevies. Svarīgi visas šīs izjūtas, ko bērns izdzīvo, saredzēt kā viņa centienus tikt galā ar šķiršanos. Piemēram, bērns var būt dusmīgs atgriežoties mammas mājās pēc nedēļas nogales, kas pavadīta ar tēti, jo viņam ir sāpīgi šķirties, nevis tāpēc, ka viņš tēti neieredz. Bērns var būt neciešams, kad mamma iet prom, nevis tāpēc, ka niķojas, bet tāpēc, ka protestē, baidoties mammu zaudēt tik nedrošajā šķiršanās laikā.

Diemžēl reizēm vecāki ir aizņemti ar savām dusmām un skumjām, tāpēc nespēj atbilstoši iztulkot bērna reakcijas. Vai vēl ļaunāk, vecāki iesaistās savstarpējos konfliktos, un cīņas karstumā nepamana, ka bērna uzvedību skaidro sev vēlamā veidā, lai stiprinātu savas pozīcijas.