<a rel="cc:attributionURL" href="http://500px.com/AhmedNajeeb">Ahmed Najeeb</a><a rel="license" href="http://creativecommons.org/licenses/by-nc/3.0/deed.en_US">CC</a>
Pirmajā dzīves gadā bērns izzina pasauli, mācoties to ieraudzīt. Ja dažādu fizioloģisku pataloģiju dēļ viena vai abas acis nespēj pareizi attēlot redzēto priekšmetu smadzenēs, vai arī otra acs skatās nevis uz priekšmetu, bet kaut kur tam garām, var sākties divas no biežāk sastopamajām redzes problēmām – vienpusējā vai mainīgā šķielēšana un ambliopija, kas apzīmē pataloģiju, kad abas actiņas ir novirzītas dažādos virzienos. Šķielēšana var būt nepārtraukta vai periodiska, ko izraisa stress, saslimšana, acs pārslodze. Tā var iespaidot redzes attīstību un neļauj attīstīties telpiskuma jeb t.s. dziļuma redzei, stāsta Latvijas – Amerikas acu centra ārste Ilze Strautmane.

Ja 1–2 mēnešu vecumā bērns nespēj fokusēt skatienu un šķielē, tā ir normāla parādība, vecākiem par to nav jāuztraucas, jo muskuļi vēl nespēj noturēt abus acu ābolus vienlīdz taisni. Ja šķielēšana zīdaiņiem ir iedzimta pataloģija, piemēram, kataraktas, redzes nerva attīstības anomālijas vai ārējo acs muskuļu nepareizs veidojums, tad sākumā to var arī nepamanīt, tomēr caurmērā iedzimtā šķielēšana parādās līdz 6 mēnešu vecumam. Tā kļūst izteiktāka vai nepaliek mazāka kā dzīves pirmajos mēnešos. Citi šķielēšanas paveidi kļūst pamanām vēlāk. Bieži šķielēšana ir priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!