Nav nekādu problēmu ar bērnu? Dažreiz tā ir pati lielākā problēma  (7)

"Man nav nekādu problēmu nolikt gulēt bērnu. Nav stundām jāsēž pie gultiņas un  jāpierunā nedīdīties zem segas. Kā galva uz spilvena, tā acis ciet!" Apskaužams stāsts, jo kurš gan negribētu bērnu, kas rātni aiziet gulēt un neskaita mantru "ēst, dzert, čurāt". Lielie pēdējie spēkiem tur acis vaļā, bet atvasei enerģija iet pāri malām arī vēlākās vakara stundās.

Kam jāpievērš uzmanība? Ja mazulis ātri aizmieg, bet no rīta mostas ar raudāšanu un saguris, dienā ir čīkstīgs un nervozs, tad šīs pazīmes var norādīt uz nepietiekamu miegu. Ātra aizmigšana vakaros tādā gadījuma liecina, ka bērns ir hroniski neizgulējies. Piecus gadus vecam bērnam diennaktī jāguļ 12-13 stundas, bet ir mazuļi, kuriem nepieciešamas pat 15 stundas miedziņa. Šie rādītāji ir ļoti individuāli.

Ko darīt? Pavērojiet, kas ir jūsu bērns - pūce vai cīrulis? Bioritmiem ir nozīme, ja runājam par to, cik efektīvi organisms spēj atpūsties tam atvēlētajās nakts stundās. Dažus bērnus jāliek gulēt jau plkst. 21 vai vēl agrāk. Ja tiek nokavēts maģiskais brīdis, kad nāk miedziņš, iestājas nākamā aktivitātes fāze, nolikt gulēt ir grūtāk, kaut arī viņš ir vēl vairāk noguris. Citiem bērniem piemērotāks laiks gulētiešanai ir vēlāk.

Ļoti noguruši bērni aizmieg ātri. Mēģiniet likt viņus gulēt kādu stundu agrāk. Ja tas izrādās par ātru un stundu mazulis vārtās gultā un neaizmieg, tad nākamajā reizē lieciet gulēt pusstundu agrāk nekā ierasts. Ja arī tad viņš neaizmieg, tātad iepriekšējais gulētiešanas laiks tiešām ir pats piemērotākais. Vismaz nedēļu pierakstiet, cikos mazulis iemieg un cikos mostas un kāds ir viņa garastāvoklis dienas laikā, tā varēs saprast, vai miega tiešām pietiek vai arī viņš aizmieg no tā, ka patiesībā ir pārguris un naktī nespēj izgulēties pietiekami.

"Bērns ēd visu un vēl paprasa papildporciju!" Vecmāmiņas prieks un acuraugs ar lielisku apetīti priecē arī mammu un tēti. Vismaz nav problēmas ar ņergāšanos ap ēdienu. Laba apetīte taču ir veselības pazīme. Der iegaumēt, ka apetīte var mainīties atkarībā no augšanas ātruma, bērna vecuma un pat gadalaika un laika apstākļiem. Visiem nav vienāda ēstgriba un tas būtu jārespektē.

Tad kāpēc uztraukties? Iemesls – gan ļoti labai, gan ļoti slikta apetīte var būt veselības problēmu izpausme. Ja mazulis ēd vairāk nekā parasti, tas var nozīmēt arī psiholoģiskas problēmas. Tāpat kā pieaugušie "apēd" nervozitāti, garlaicību un skumjas, arī bērni var rīkoties tāpat. Īpaši, ja vecāki ir iemācījuši, ka tad, kad skumji, jāapēd kaut kas garšīgs sevis iepriecināšanai.

Neveselīgu apetīti rosina arī ēšana pie televizora vai spēlējoties, lasot grāmatu, skatoties datora ekrānā. Tas viss novērš uzmanību no paša ēšanas procesa un smadzenes nespēj laicīgi dot ziņu, ka nu jau pietiek.

Vēl apetīti ietekmē vecāku sajūsma vai uztraukumi par to, cik daudz vai maz ēd bērns. Ēšana kļūst par manipulācijas līdzekli, kā pievērst sev uzmanību. Un protams, liekā svara problēma pašlaik ārstus satrauc daudz vairāk nekā tie bērni, kas ir aktīvi, mazāk ēd un ir tievi. Gluži var ribas var saskaitīt!

Kā rīkoties, lai ēšana būtu emocionāli veselīga? Izslēgt jebkurus mēģinājumus pabarot pret paša ēdāja gribu. Apetīte nenozīmē tikai to, ka gribas ēst, bet gan visa organisma gatavību uzņemt un pārstrādāt ēdienu. Ja pusdienas tiek iemānītas ar viltu un varu, tad daļa ēdiena vispār nepārstrādājas un neuzsūcas.

Kad ģimenē ienāk nākamais bērns, pirmdzimtais parasti ir ļoti greizsirdīgs. Lielākoties tā notiek visās ģimenēs, bet ja kādā ir izņēmums, tad mamma ar lepnumu stāsta "Mums gan tā nav! Bērni viens uz otru nemaz nav greizsirdīgi un uzreiz viens otru pieņēma un iemīlēja".

Kad piedzimst otrs bērns un no troņa nogāž pirmo un vienīgo, dabīga reakcija ir greizsirdība. Tā var izpausties gan kā agresija pret mazāko, gan histērijas un nevaldāma uzvedība, raudulība, niķi un citas vecākiem ļoti neērtas, bet patiesībā tik dabiskas uzvedības izpausmes.

Ja greizsirdības nav un pirmais bērns paliek mierīgs un emocionāli līdzsvarots, tad psihologi to uzskata par sliktu zīmi. Iespējams, ka spēcīgās emocijas viņš patur sevī. Veselībai tas ir kaitīgāk nekā izlikt to, ko jūt, uz āru. Jautājums arī, kāpēc viņš jums nerāda to, kā jūtas? Neuzticas? Ir vērts padomāt! Neizpaustas emocijas var radīt iekšēju trauksmi un vainas sajūtu, var būt traucēts miegs sākties aizcietējumi, alerģijas un citas saslimšanas, ko saista ar psihosomatisku.

Protams, pareiza vecāku rīcība pārāk spīvas greizsirdības lēkmes var mazināt un pat likt iemīlēt un rūpēties par mazo brālīti un māsiņu. Bet arī tad greizsirdības izpausmes nav pilnībā izslēgtas. Lielākā kļūda - vecāki, novērtējot to, ka "lielais" bērns ir savaldīgas, pieņem to kā normu, uzskatot, ka tādam viņam vienmēr jāpaliek attiecībā pret mazāko. Labāk veltiet laiku lielajam bērnam, jo zīdainis pat nepamanīs jūsu pārdesmit minūšu prombūtni, turpretim lielākajam mazulim jūsu nedalītā uzmanība ir ārkārtīgi svarīga.

"Trīsgadnieku krīze neeksistē! Tie, kas neprot savaldīt savus bērnus, vienkārši nav veltījuši laiku un spēku to audzināšanai," apgalvo kāda mamma, kuras bērns dārziņa grupiņā uzvedas izcili. Audzinātājām nekādu problēmu, vecākiem arī ne.

Divi un trīs gadi ir tiešām smags bērna identitāti veidojošs periods, kad vecāki un mazais mīļumiņš cīnās, kurš kuru pārspēs spītībā un robežu noturēšanā. Nav viegli ne vecākiem, ne bērniem. Vai patiešām jāpriecājas, ja jūsu ģimenē šīs mazā ellīte iet secen? Nē! Trīsgadnieka krīze ir ļoti svarīgs posms mazuļa dzīvē. Viņš mācās pastāvēt par savām vajadzībām, apgūst vecāku noteiktās robežas un praktizējas komunicēt ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Daži pētnieki pat apgalvo, ka neciešamā uzvedība ir smadzeņu darbības izmaiņas, tātad tīri bioloģiski izskaidrojami niķi. Ja to nav, tad iespējams, ka jūsu bērna temperaments ir nosvērtais flegmātiķis.

Mazāk nomierinošs variants ir tas, ka neizejot trīsgadnieka attīstības stadiju, bērns neiemācās būt patstāvīgāks un vēl 4 un 5 gadu vecumā ir pārāk atkarīgs no mammas. Viņš ir kluss, paklausīgas, pakļāvīgs un bez sava "Es", kādam bērnam nav jābūt. Neizdzīvota trīsgadnieka krīze īpaši sāpīgi atspēlējas pusaudžu gados, kad ir nākamais neatkarības apgūšanas periods.

Klusiņām un nemanām trīsgadnieku krīzi mēdz pārdzīvot tie bērni, kuriem ir ļoti autoritāri vecāki, kas bērnus audzina tā, lai tie ir ērti sadzīvošanā. Bet kas būs, kad šāds pakļāvīgs bērns izaugs? Vai viņš spēs sevi aizstāvēt un pastāvēt par savām interesēm? Cilvēks, kuram ir savs viedoklis, nevarēs būt vienmēr paklausīgs.

Kā palīdzēt bērnam pārdzīvot šo tik svarīgo attīstībai brīdi? Ļaujiet mazajam izpaust negatīvās emocijas, tai skaitā niķus, dusmas un pat agresiju. Necentieties tās izskaust, iemāciet tās pieņemt, atpazīt un savaldīt, nosaucot vārdā "esmu dusmīgs", nevis uzreiz kādam sist.

Iemāciet būt pastāvīgākam, ļaujot pašam pieļaut kļūdas un tās pārvarēt. Nesteidzieties uzreiz palīgā. Var palīdzēt ar padomu. Interesējieties par viņa domām, klausieties un pārjautājiet, lai mazulim ir sajūta, ka viņa viedoklis kādu interesē. Tas, ka kāds viņā klausās, ceļ pašapziņu un stiprina personību.

Iemāciet teikt "nē" un aizstāvēt savu viedokli. To trenē, uzklausot bērna domas un ļaujot strīdos dažreiz arī uzvarēt. Izspēlējiet situācijas, kurās ir jāpārvar sava nevarēšana, negribēšana un bailes. Gribi rotaļāties ar mašīnu, ar kuru spēlējas cits bērns? Pieej un palūdz to. Sastrīdējies ar draugu? Pacenties izlīgt. Kāds apbižo tavu māsiņu? Aizstāvi viņu.

Vienā ģimenē auguši, bet tik dažādi! Viens mazulis 2-3 gados kautrīgs un no visiem baidās, bet otrs tajā pašā vecumā ar visiem gatavs draudzēties un sēdēt klēpī pat svešai tantei.

Kāpēc komunikabls bērns vecākus iepriecina? Jo divgadnieki bieži ir kautrīgi un baidās no svešiem cilvēkiem, dažreiz par šādu uzvedību vecākiem ir mazliet neērti. "Nu nebaidies, ej, sasveicinies ar tanti", viņi mudina, bet mazais slēpjas ar mammas muguras un liek sarkt vecākiem par it kā slikto audzināšanu.

No otras puses pārlieka uzticēšanās var būt bīstama pašam bērnam. Bailes ir sargājošas emocijas. Ja katrā svešiniekā redz draugu, tad var arī iekulties nepatikšanās.

Ja bērniņš izceļas ir hiperdraudzīgumu, neatstājiet viņu vienu pagalmā vai bez pieskatīšanas svešā vietā. Pastāstiet pasakas par to, kādas sekas var būt, ja sarunājas un seko svešiniekiem. Piemēram, pasaku par Kukulīti, kuru apēda Lapsa. Nosakiet noteikumu, ka pirms došanās ciemos pie kāda, bērns noteikti jūs par to informē un palūdz atļauju.

Vienlaikus filigrāni jāpaskaidro robeža starp labu audzināšanu un sasveicināšanos un pārlieku uzticēšanos nepazīstamiem cilvēkiem. Galvenais, bet ne vieglākais uzdevums, ir iemācīt bērnam būt uzmanīgākam, bet neiemācīt baidīties.