Jautājums: Esmu izmisumā. Meitai ir 13 gadi. Sekmes noslīdējušas pamatīgi, esmu mēģinājusi gan stingri kontrolēt , gan nekontrolēt vispār, gan liegt internetu internetu un stundām ilgas runāšanas pa telefonu. Meita ir pametusi mākslas skolu. Pamatojums tam - viņai nav laika pastaigāties ar draudzenēm (staigāšanās tad ilgst no laika, kad beidzas stundas līdz vakaram, kad jau sākam meklēt paši). Istabas kārtība vispār ir tēma, kurai esmu atmetusi ar roku. Meita ir vienkārši ieaugusi netīrumos! Uz galda ir milzīgs kalns, kurā ir viss - līme, guašas, zeķes, netīras apakšbikses, baltā blūzīte, botas. Par mums, vecākiem, viņa vienkārši ņirgājas! Kad uzlieku interneta vai telefona liegumu, viņa acīs pasaka "Ko tu man izdarīsi, kad tu nebūsi mājās, es tāpat to lietošu, ko izdarīsi? Nopērsi?" Nu un es nopēru.
Tagad pašai grūti un, izskatās, ka pozitīva rezultāta arī nav. Esmu izmēģinājusi gan ar patiesu siltumu, pacietību un mīlestību pieiet tam tīnim, neakcentējot uzmanību uz sapelnītajiem četriniekiem un vieniniekiem, nekārtīgo māju, riebīgo attieksmi pret visiem ģimenes locekļiem, esmu izmēģinājusi stingrību, arī neitrālu, vienaldzīgu nostāju mēģinājusi ieņemt. Nu vairs jau nezinu, ko darīt.
Atbild ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psiholoģe Līga Liepiņa.
Pusaudžu vecumā (kā arī jebkurā citā vecumā) bērnam ir svarīgas divas pamatlietas - mīlestība un disciplīna jeb adekvātas robežas. Šīs lietas jāspēj vecākiem nodrošināt. Protams, svarīgas ir arī savstarpējās attiecības, kuras, kā šķiet, šajā gadījumā ir kļuvušas ļoti problemātiskas un ir grūti pateikt iemeslus.
Visticamāk, ka cēlonis ir jāmeklē kaut kur agrāk. Protams, jāņem vērā arī vecuma fizioloģiskās izmaiņas – hormoni un tas, ka meitene sāk meklēt savu identitāti. Katram šie meklējumi var būt ļoti atšķirīgi, bet visiem pusaudžiem kopīgais ir tas, ka svarīgāki par vecākiem kļūst vienaudži, caur tiem notiek identitātes meklējumi un cenšanās saprast, kas es esmu.