Reiz kādam tēvam bija trīs dēli - divi gudri, trešais muļķītis.... Pazīstams sižets? Pirmais dēls izrādījās liels nelietis, mantrausis un salts aprēķinātājs. Īsts jaunbagātnieks. Muļķītis - skaidra lieta. Antiņš. Mākoņu stūmējs. Sirdsšķīsta dvēsele, kurai par labo sirdi pienākas visas pasaules labumi un mīlestība. Tāds, kuram nav iespējams atteikt. Dzejnieks. Sludinātājs. Varbūt - skolotājs vai feldšeris. Bet ir vidējais - tas, kuru parasti aizmirst. Anonīms pilsonis, pasažieris, nodokļu maksātājs, ierēdnis, pensionārs.
Par tādu ierasts domāt apmēram tā: viņš nekad necieš badu. Bet nekad nav tā, ka viņam visa būtu gana. Viņš labi rēķina, bet slikti dzied. Māk sastādīt tabulas, bet nemāk izklaidēt publiku. Viņa vārdu parasti ir grūti paturēt atmiņā. Burziņos un pārtijās viņu parasti vienkārši neievēro. Kādā Agatas Kristi detektīvstāstā šāds indivīds kļūst pat par noziedznieku. Nogalina skaistu sievieti - spilgtu personību. Ne tādēļ, ka greizsirdīgs. Ne tādēļ, ka nelaimīgi iemīlējies. Arī naudas dēļ ne. Vienkārši tādēļ, ka viņa tik spilgta, bet viņš tāds pelēks.
Tā mēdz domāt. Uz to pirmajā brīdī vedina arī pasakas sižets. Ļoti var būt, ka iespaids tomēr ir mānīgs...
Tagad iedomāsimies jautro trijotni bērnībā. Vecākais tikko uzvarējis trešās klases matemātikas olimpiādē, jaunākais jau māk noturēties uz divriteņa. Vidējais - viņš arī māk. Bet tas nevienu nepārsteidz. Smieklīgi ir tas, ka viņš vēl arvien nemāk smuki sasiet kurpju auklas. Krustmāte viņam vienmēr saka, lai nedara pāri mazajam. Bet lielajam uz sporta laukumu mamma nelaiž līdzi. Tā nu viņš tur beržas visiem pa vidu. Ja vēl brāļa vietā ir patrāpījusies māšele, situācija iegūst papildu modulācijas. Ja ģimenē ir vairāk par trim bērniem, arī vidējo attiecīgi būs vairāk. Turklāt kāds vienmēr būs vidējāks par citu. Ja ģimenē ir tikai viens vai divi bērneļi, viņiem nevajadzētu atvieglojumā nopūsties. Pirmām kārtām, situācija vienmēr var mainīties. Otrām kārtām, brīdī, kad pie omītes uz vasaru sabrauks brālēni un māsīcas, kāds vienmēr izrādīsies vidējais. Kā nopratāt, stāsts būs tieši par vidējiem bērniem.
Raugoties no malas, parasti kupls bariņš bērneļu liek domāt, ka viņiem savā starpā ir trakoti labi. Vidējam - vislabāk. Viņu gluži kā putnu ligzdā no visām pusēm balsta un silda. Viņam ir vecākais brālis, kurš sados katram, kurš darīs pāri. Un jaunākā māsa, kuru apmīļot, ja pēkšņi uznāk tāda luste. Absolūts komforts. No malas skatoties, pat nenojautīsi, ka cilvēkbērns tur pa vidu jūtas gluži saspiests. Bērnu pedagogi un psihologi arīdzan pamanīja stipri vēlu, ka nav tur vidū tās lielās harmonijas. Viņi gan situāciju nesalīdzina ar ligzdu, bet ar sendviču. Ja kādreiz pamanāt literatūrā jēdzienu "sendviču bērns", tad ziniet - viņi nav apalīši, sintētiskās barības un dzērienu upuri, bet gan vidējie bērni. Tie, kuri iespiesti starp divām rikām.
Ģimeni, kurā piedzimt, mēs neizvēlamies, lai gan teorijas par šo jautājumu ir dažādas. Tāpat kā neizvēlamies ādas krāsu, kontinentu un vecāku maciņa biezumu. Mums jāsamierinās ar tām četrām sienām, kurās liktenim ir labpaticis ielikt. Un ar cilvēkiem ap mums. Vismaz tikmēr, kamēr stārķēns var pacelties spārnos, lai aizlaistos no vecāku ligzdas, viņam jābūt gatavam novalkāt vecākā brāļa drēbes vai noskatīties, kā mazā māšele līdz driskām notriec viņa pirmos zābaciņus. Tāpat kā jāsadzīvo ar daudzām citām lietām. Tas viss atstāj mūsos savus nospiedumus. Ja piedzimsi pirmais, nekad nezaudēsi savu pirmdzimtā statusu. Bet pastāv risks zaudēt vienīgā bērna troni. Tas var izrādīties sāpīgi. Pat ļoti. Ja piedzimsi kā otrais, arī tad pastāv risks zaudēt troni - jaunākā bērna statusu. Jaunākais, protams, daudz ko no tā, ko var lielie, nedrīkst atļauties, bet viņš vienmēr būs īpaši apmīļots un pasaudzēts. Ja ģimenē ir trīs vai vairāk bērnu, vienmēr būs kāds, kas nebūs ne pirmdzimtais, ne jaunākais. Viņš būs pa vidu.
Situācija, kādā starp brāļiem un māsām atrodamies, ietekmē personības attīstību un tātad arī visu atlikušo mūžu. Kas vienam ir Debesu dāvana, tas otram - kreņķi un asaras. Atceros, kā bijusī kolēģe stāstīja, cik viņai pazemojoši bērnībā licies piedalīties katoļu baznīcas procesijās, bet māsai tās ir burvīgākās bērnības atmiņas - kā viņa baltā kleitiņā un vainadziņā kopā ar pārējām meitenēm soļo pa izgreznoto dievnamu. Tāpat ir ar mūsu vietu ģimenē. Nav pārliecinošu datu, ka situācija ģimenē mūsu raksturu vai dzīvi iespaidos tā un ne citādi. Ir daudz subjektīvu aspektu, kas turklāt vēl korelējas ar citām lietām - dzimumu, vecumu starpību, ģimenes sociāli kulturālo fonu, attiecībām starp vecākiem u.c. Droši ir tikai tas, ka vieta starp brāļiem un māsām mūsos atstāj nospiedumus. Kādus nu kuro reizi. ...
"Jā, tiešām esmu īsts sendviča bērns. Kad biju nobrēcies zīdainis, vecākā māsa, cienot klusumu, mēģināja mani iedabūt kumodes atvilktnē. Labi, ka laikus mamma pamanīja. Jaunākā, viņa gan mani nekur nemēģināja iestūķēt. Toties visiem labpatikās bāzt man degunā, cik viņa ir maziņa, mīļa un maiga. Un tad vēl kāds triks, ko ar mani mēdza izspēlēt: "Abas vecākās mazgās traukus, bet mazākās ies gulēt stundu ātrāk!" Kā noproti, es ietilpu abās kategorijās." (Daina, 39)
Sendviča bērns vienmēr atradīsies konkurences apstākļos. No vienas puses - viņš atnāk situācijā, kur viens jau ir priekšā. Tas, kurš spēcīgāks, zinošāks, kuram gluži kā kroņprincim uz mūžu piešķirts pirmdzimtā statuss. Bez nopelniem, bez piepūles. Vienkārši - viņš pirmais no visiem ieraudzīja dienas gaismu. Tāds ir gan apbrīnas, gan dusmu vērts. Pirmais bērns zināmu laiku bija vienīgais - gozējās vecāku uzmanības un mīlestības saulītē. Arī viņš ir tikai cilvēks. Zaudējot vienīgā bērna statusu, ne vienmēr brālīti vai māsiņu sagaida ar ovācijām. Priekam vajadzētu būt. Tā bieži arī ir. Bet sirds kaktiņā paliek rūgtums, no kā pa laikam tiek arī tam mazajam. Lai ar to nebūtu diezgan, pēc kāda laika uzrodas kāds vēl mazāks. Mīlēts, gaidīts, lolots. Eņģelītis. Vecākajiem bērniem tā ir konkurence. Vidējam bērnam dubulta konkurence. Cīņa par vietu pārējo vidū. Cīņa par vecāku uzmanību. Zinātnieki esot izpētījuši - jo mazāka vecuma starpība, jo asāka konkurence. Tādēļ, piemēram, divi brāļi ar viena vai divu gadu vecuma starpību parasti savā starpā satiek sliktāk nekā bērni ar lielākām vecuma atšķirībām. Viņiem ir dažādi hobiji un intereses. Ja viens iet trenēties futbolā, tad otrs mūzikas skolā spēlē flautu. Ja viens klausās balādes, otrs - smago roku. Izšķirīga te laikam ir pašapliecināšanās, savu individuālo rāmju noteikšana un noturēšana.
Iespējams, tēma par sendviča bērniem radusies ne tik daudz bērnu personīgo diskomforta izjūtu dēļ, bet tādēļ, ka vecākiem ar viņiem nav viegli. Taču, izrādās, tieši vecāki bieži ar savu rīcību stimulē to, ka vidējam bērnam ir grūti. Kā? Vidējie daudzām lietām izrādās par lielu vai par mazu. Vecāki pret bērniem attiecas dažādi. Piemēram, jaunākie parasti profitē no pieredzes, kuru vecāki ieguvuši, audzinot vecākos. Visbiežāk tas izpaužas, dodot bērnam vairāk brīvības un privilēģiju. Vecākie bērni to redz. Tādas lietas parasti nepiedod un tās neveicina solidaritāti. Un tas mazais.- viņš jau arī nav akls. Viņam ātri top skaidrs, ka pietiek tikai iepīkstēties, lai vecāki skrietu palīgā. Un meklētu vainīgo - starp pāridarītājiem, vecākajiem bērniem. Piekritīsit - lieliska iespēja manipulācijām. Šādas lietas agri apjauš arī tāds, kuram sēžot kājas nesniedzas līdz zemei.
Pārsteidzošā kārtā, neskatoties uz visām brāļu, māsu, vecāku, krustvecāku, krustmāšu, tēvoču un ģimenes draugu pārestībām, sendviča bērni itin bieži izrādās ieguvēji. Ko viņi iegūst? Agri piesaka sevi kā personības ar savu skaidru identitāti, kas savukārt stimulē radošā potenciāla intensīvu izkopšanu. Viņi dzīvē jau laikus ir izstrādājuši stratēģijas, kā izlauzties, un iemācījušies veidus, kā risināt konfliktus, kontrolēt agresiju un atrast kompromisus. Viņi sevī ir attīstījuši labas diplomātiskās iemaņas, spēj reāli novērtēt situāciju un praktiski pieiet lietām. Sendviča bērniem parasti nav noslieces uz narcisismu, vardarbību vai savas gribas uzspiešanu. Ar vienu nosacījumu - ja viņi nekļūst par rūpju bērniem, kam visa bijis par daudz.
Lai nepiepildītos pēdējais scenārijs, tas lielā mērā ir vecāku rokās. Protams, no malas viegli dot padomus - norādīt bērniem, ka viņiem atkarībā no ranga ir gan priekšrocības, gan mīnusi, respektēt tādas jūtas kā greizsirdība un bailes no konkurences, palīdzēt bērniem iemācīties respektēt vienam otru un pašiem tikt galā strīdus situācijās, likt saprast, ka viņi visi ir vienādi mīļi, bet katram atrast savu pieeju, jo kā personības viņi nav vienādi utt. Kad bērnu istabā iet vaļā lielais ļembasts, aizveriet durvis, uzlieciet klusinātu mūziku un, nesteidzīgi baudot glāzi vīna, iedziļinieties šajās patiesībās vēlreiz. Tikmēr, kamēr nesāk interesēties kaimiņi vai no sienām krist nost gleznas. Citiem vārdiem - ir situācijas, kad jebkurš padoms liksies kaitinošs. Bet piekritīsit taču, kaut kā tomēr pieaugušam cilvēkam jāspēj modulēt situāciju.
Izdevās aprunāties ar trīs bērnu māmiņu, kurai ir tāds sendviča dēls. "Viegli nebija. Mazā māsa visiem bija tā mīļā, labiņā. Brālis, tas atkal - visiem pa priekšu! Bet es darīju visu, lai mani arī kāds novērtētu," atceras puisis. Interesanta nianse - bērnībā vecākais brālis dejoja modernās dejas un tika ieskaitīts tajos, kas turpinās mammas, labas dziedātājas, radošo ceļu. Puika izvēlējās tehnisku profesiju. Bet manis citētais zēns spēlē bungas grupiņā, ko nesen kopā ar draugiem nodibinājis. Un vēl kāda lieta. Puika man atsūta otru vēstulīti ar visai mīklainu tekstu: "Mēs ar brāli abi esam vidējie. Starp mammu un māsu." Re, kā. Mamma klāt pieskaitīta. Un vēl dzimumi tā kā pretstatīti...
Tā jau arī ir - mūs iespaido viss, kas ap mums un mūsos notiek. Tas nekad nebūs tikai kārtas skaitlis brāļu un māsu rindā. Un otrādi - tā rinda var veidoties plašākos radu rakstos. Labi pazīstu meitenīti, kura pagaidām ģimenē ir vienīgā, bet - ar jaunāku māsīcu omes mājās. Trīs gadus vecajai meitenei regulāri atgādina, ka jābūt prātīgai un disciplinētai, jo viņa taču ir vecāka par otru meitēnu. Reakcija? Meitenītei ļoti patīk spēlēties "bēbīšos" - viņa iekāpj savos vecajos ratos un lūdz sevi ucināt. Un vēl viņa klusībā gaida, kad māsīcai piedzims brālītis. Cerībā, ka tādējādi māsīca kļūs par buferi, par sendviča vidiņu, kas izjauks polaritāti starp divām rikām - bērnišķību un prātīgumu, ko paģēr no tās, kurai gadījies piedzimt mazlietiņ agrāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
