Reiz kādam tēvam bija trīs dēli - divi gudri, trešais muļķītis.... Pazīstams sižets? Pirmais dēls izrādījās liels nelietis, mantrausis un salts aprēķinātājs. Īsts jaunbagātnieks. Muļķītis - skaidra lieta. Antiņš. Mākoņu stūmējs. Sirdsšķīsta dvēsele, kurai par labo sirdi pienākas visas pasaules labumi un mīlestība. Tāds, kuram nav iespējams atteikt. Dzejnieks. Sludinātājs. Varbūt - skolotājs vai feldšeris. Bet ir vidējais - tas, kuru parasti aizmirst. Anonīms pilsonis, pasažieris, nodokļu maksātājs, ierēdnis, pensionārs.
Par tādu ierasts domāt apmēram tā: viņš nekad necieš badu. Bet nekad nav tā, ka viņam visa būtu gana. Viņš labi rēķina, bet slikti dzied. Māk sastādīt tabulas, bet nemāk izklaidēt publiku. Viņa vārdu parasti ir grūti paturēt atmiņā. Burziņos un pārtijās viņu parasti vienkārši neievēro. Kādā Agatas Kristi detektīvstāstā šāds indivīds kļūst pat par noziedznieku. Nogalina skaistu sievieti - spilgtu personību. Ne tādēļ, ka greizsirdīgs. Ne tādēļ, ka nelaimīgi iemīlējies. Arī naudas dēļ ne. Vienkārši tādēļ, ka viņa tik spilgta, bet viņš tāds pelēks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
