Sūdzība vai nosūdzēšana?
Ko vispār nozīmē sūdzēšanās? Vārdnīcas šo vārdu tulko kā neslavas celšanu vai melus, un nekur nav sastopams vārds - "žēloties". Taču tieši ar šādām žēlabām pie mammas skrien mazais noraudājies puisītis :"viņi mani ar smiltīm apbēra!" un ko gan viņš dzird? "ūdzēties ir slikti". Mamma ir droša, ka sniedza bērnam svarīgu dzīves padomu, taču mazulis izdara pavisam citus secinājumus "Lūgt palīdzību mammai ir bezjēdzīgi". Un tā ir ielikts pirmais ķieģelītis atsvešināšanās sienā. Mēģināsim tikt skaidrībā, kad mazais sūdzas, bet kad meklē uzmanību, sapratni vai brīdina par briesmām. Kurā vecumā ir sūdzībnieks, bet kad - atbalsta meklētājs.
Līdz brīdim, kamēr cilvēkam nav vēl trīs gadi, bērnu par sūdzībnieku vispār nevar saukt. Lai veiktu nosūdzēšanu, ir jāprot labi runāt un apzināties sekas šādai nodošanai. Spriedumam jau ir jābūt apmēram šādam: "Pēterītis man neiedeva paspēlēties ar mašīnu, bet es pastāstīšu mammai, ka viņš mētājās arī ar akmeņiem un viņu sodīs".
Lai arī par kādu brīnumbērnu jūs neuzskatītu savējo atvasi, šādu saprašanu no viņa gaidīt nevajag. Šajā vecumā bērni aktīvi papildina savu leksikas krājumu un mācās apgūt vārdu izteikšanu. Viņš vēl nezina, ka pēc viņa sūdzēšanās pāri darītāju gaida sekas. Tādēļ esiet mierīgi - stāstot par citu sliktajiem darbiem, mazais vienīgi dalās ar jums iespaidos par redzēto, bez ne kādām aizmugurējām domām.
No trīs līdz piecu gadu vecumam - melns un balts
Šajā posmā visiem vecākiem šķiet, ka teiciens :"svešā acī adatu redz, savā baļķi nepamana" ir izdomāts tieši par viņu bērnu. Bērns bez apstājas stāsta ar ko visu dienu ir nodarbojušies viņa bērnu dārza biedri, pilnīgi aizmirstot pieminēt tajā visā sevi!
Neuztraucieties, bērna uzvedība ir pilnīgi normāla. Viņš ir nonācis sociālajā attīstības posmā, kad katra diena nes desmitiem jaunu notikumu, bet mazais vēl nezina, kas ir slikti un kas labi. Tādēļ dalās informācijā ar tuvajiem cilvēkiem, gaidot no viņiem reakciju. Mammai ar tēti vajadzētu paskaidrot, ka noraut lellēm galvas, kā to dara Andrītis ir slikti un no viņa piemēru ņemt nevajag, un ka Anniņa ēd plastilīnu ir jāpasaka audzinātajai, jo Anniņai sāks sāpēt vēders, vai tad mums viņas nebūs žēl?
Apgaismojot mazo, māciet viņu atšķirt sūdzēšanos no brīdināšanas. Stāstīt pieaugušajiem, ka bērni kāpa uz jumta ir brīdinājums, taču sūdzēties audzinātājai par mazo, kurš nevēlas dalīties ar konfekti - tas gan nekam neder.
No piecu līdz septiņu gadu vecumam - būt modram
Biedējošajā pirmsskolas vecumā bērns jau var paredzēt kāda reakcija sekos no vecāku puses uz viņa rīcību. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņš apzināti vēlas ieriebt vienaudzim, ziņojot par viņa rīcību pieaugušajiem. Katrā slidenajā situācija ir jātiek skaidrība, jo vairāk, ka šajā vecumā bērniem formējas pašvērtējums un apvainojošais nosaukums - sūdzībnieks, ko ātrumā pielikuši vecāki, var radīt daudz nelaimju bērna nākotne.
Apgūstiet vienkāršu patiesību: īsti sūdzībnieki ir bērni, kuri saņem gandarījumu, ka viņu vārdi ir kļuvuši par iemeslu otra sodīšanai. Mazo intrigantu motīvi ir gaužām vienkārši - personiskais izdevīgums vai vienkārši savas patmīlības apmierināšana.
Tipisks piemērs - bērni nepadalīja rotaļlietu, to ieguva stiprākais bērns. Sagaidot piemērotu brīdi, uzvarētais bērns pastāsta visvarenajiem pieaugušajiem, ka tas skraidījis pa peļķēm. Pārkāpējs ir nostādīts kaktā un sūdzībnieks ir saņēmis kāroto rotaļlietu.
Un pavisam cita lieta, kad bērns pamatoti meklē palīdzību pie pieaugušajiem. Ja pārmests viņam sūdzēšanos, var uz visiem laikiem zaudēt viņa uzticību.
Klausu un nepaklausu
Lai cik gadu arī bērnam nebūtu, uzklausiet viņa viedokli. Atcerieties, ka par sūdzībniekiem kļūst bērni, kuriem pietrūkst maiguma un uzmanības. Ar ziņošanu viņi cenšas kompensēt saskarsmes trūkumu ar vecākiem un sajust paša nozīmīgumu. Un ja reiz pašu dārgums ir atklāti kādu nosūdzējis, rēķinoties ar to, ka dusmās jūs sodīsiet pāri darītāju, lieciet saprast, ka neiesiet pretī sūdzībniekam. Bet palīdzēt grūtā situācijā - vienmēr laipni!
Izmantoti materiāli no portāla "Mana ģimene"