'Neēdīšu par spīti...': četri neēdāju stāsti, katram savs iemesls  (18)

Gandrīz katram neēšanas stāstam ir kāds iemesls. Dažreiz iemesls ir tieši vecāku pārliekā centība. Četri reāli stāsti un psiholoģes Svetlanas Ņevļevas komentārs par patiesajiem iemesliem.

Elīzas vecāki nolēma, ka laist meiteni bērnudārzā nav nekādas vajadzības. Bērnu pieskatīt bija gatavas veselas piecas omītes, daļai no viņām ir lieliska pedagoģiskā izglītība. Vectētiņam ir sporta trenera kvalifikācija. Kaimiņos dzīvo līdzīga vecuma bērni. Tātad neko tādu, ko nevarētu saņemt mājās audzis bērns, dārziņš piedāvāt nevarēja. Vienīgā problēma, ar kuru cīnījās viss kvalificēto pedagogu-omīšu kolektīvs, bija Elīzas kategoriskā negribēšana ēst. Katras brokastis bija skandāls, pusdienās zupu meitene ēda, skatoties izklaidējošus uzvedumus, launagā ar skandālu apēda cepumu, no vakariņām parasti atteicās. Ārsts vairakkārt apliecināja, ka ar bērna fizisko veselību viss ir kārtībā. Lai laiž izvēlīgo ēdāju uz dārziņu. "Neviens neticēja, ka dārziņā būs labāk. Šeit piecas omes nevarēja pabarot vienu bērnu, bet dārziņā uz 20 mazuļiem būs viena auklīte. Turklāt tur ir negaršīgi," tā par dārziņa gaitu uzsākšanu šaubījās Elīzas mamma. Tomēr ģimenes padomē tika pieņemts lēmums riskēt un laist izvēlīgo neēdāju dārziņā. "Neticami, bet tagad viņa ēd visu! Burtiski visu! Sākumā neticējām, kad audzinātāja to stāstīja, tāpēc dažas reizes pa kluso apmeklējām dārziņu pusdienu laikā, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir".

Attieksme pret ēdienu ir ļoti individuāla, tā ir viena no personības iezīmēm. Tikai, ja ar citām izpausmēm vecāki spēj samierināties, tad ēšanas uzvedība parasti izraisa trauksmi, vecākiem liekas, ka to noteikti vajag uzlabot un cenšas iejaukties.

Ar izvēlīgu ēšanu visbiežāk saskaras trīs, piecu gadu vecumā. Tas ir arī spītības periods. Tāpēc bērni var vienkārši iespītēties un ietiepīgi nedarīt to, ko vēlas vecāki. Turklāt piecgadniekiem jau ir izveidojies tāds gulēšanas un ēšanas režīms, kādu vēlas viņš pats, bet vecāki nereti vēl pieturās pie domas, ka režīmu joprojām spēj ietekmēt viņi. Arī ēšanas ieradumi pamazām mainās. Kāds bērns vairāk ēdīs vakaros, cits būs brokastu ēdājs. Viņiem vairs nevajag četras ēdienreizes dienā. Tāpēc niķošanās un atteikšanās no ēdiena ir kā protests pret vecāku uzspiesto kārtību. Tāpēc – jo mazāks vecāku spiediens, jo labāka ir bērna apetīte.

Artūra mamma Anna, cīnoties ar sava puikas slikto apetīti, izmantoja ieteikumu pasniegt bērnam ēdienu skaisti noformētu. "Vairs nav ideju, ko lai pasniedzu pusdienās! Speciāli iegādājos grāmatu par to, kā glīti noformēt ēdienu. Katru reizi mēģinu pagatavot kaut ko neparastu. Zupa kā ezers ar burulaivām. Buras vien taisīju gandrīz divas stundas! Kotletes kā cietokšņi, kartupeļu ezīši…. Bet tik un tā neēd!"

Mamma ir uzķērusies uz ideālu manipulācijas paņēmienu. Katru dienu domā, kā iepriecināt neēdāju. Vecāki velta ļoti daudz laika, lai apmierinātu bērna vajadzības – pabarotu viņu. Patiesībā mazulim visvairāk vajag tieši mammas mīlestību un uzmanību, un to var saņemt arī tiešā veidā, nevis caur ēdienu un barošanas rituālu. Dažreiz neēšana ir vienīgais veids, kā pievērst sev nedalītu vecāku uzmanību. Pie tam ģimene var būt ļoti labvēlīga. Bērns tiek gan pie izklaidēm, gan mantiņām, tikai vecākiem nav laika pašam bērnam. Iespējams, trūkst glāstu, samīļošanas, aprunāšanās. Galu galā tā vietā, lai divas stundas gatavotu buru laiviņas zupas ezeram, mammai, iespējams, būtu bijis lietderīgāk parunāties ar puiku. Šādiem bērniem ir iespēja vēlāk iedzīvoties liekajā svarā, jo emocijas viņi pieraduši saņemt caur ēdienu. 

Agnese audzina četrus gadus vecu dēlu Andreju, kuru raksturo kā mierīgu bērnu bez problēmām: "Katrreiz, kad dzirdu, ka trīs četrus gadus vecos bērnus ir grūti audzināt, jo viņi ir spītīgi un nepaklausīgi, varu iekšēji priecāties, jo mums tā nav. Mēs vienmēr visu varam sarunāt, nekad nav ietiepšanās un skandālu. Man tas ir īpaši svarīgi, jo niķīgus bērnus es nevaru ciest. Dēls ir paklausīgs – ja saku, lai iet paspēlēties, viņš bez kurnēšanas mani klausa. Arī par ģērbšanos nav problēmu – ko vajadzēs, visu uzvilks. Vienīgā ķibele ir ar ēšanu. Pabarot viņu ir ļoti grūti. Ja negribēs ēst, nekādi neizdodas pierunāt apēst kaut nedaudz. Pat tēvs ir mēģinājis pierunāt paēst. Reiz neļāvām iet no galda prom, kamēr nav izēdis šķīvi. Nosēdēja līdz vakaram, bet neapēda ne kripatiņas. Tā kā varu teikt, ja nebūtu šīs ēšanas problēmas, man būtu ideāls bērns."

Dažreiz protests pret ēšanu ir kā savu principu apliecinājums, ka vismaz kaut ko mazulis savā dzīvē var ietekmēt. Īpaši tad, ja citās jomās vecāki visas rakstura radziņus ir aplauzuši, tad vismaz ar ēdienu to var izrādīt. Galu galā ar varu jau karoti mutē nebāzīs.

Ja atpazīstat šo uzvedības modeli, iespējams, ka risinājums ir ļaut bērnam dažreiz panākt savu kaut vai sīkumos. Ļaut izvēlēties ceļu, pa kuru iet mājās no dārziņa, vai pieņemt lēmumu par apģērbu, ko vilkt mugurā. Iespēja apliecināt sevi kā personību ir visu vecumposmu krīžu galvenais uzdevums. Pārāk stingri un prasīgi vecāki dažreiz nepamana šo bērna vajadzību.

Katrīna ar riebumu atceras, kā bērnībā baroja viņu "Viss bija ideāli, pareizi, pēc uztura speciālistu ieteikumiem un kā pēc grāmatām. No rīta pieceļoties, man bija jāizdzer glāze ūdens, tad bija jāēd putra, otrajā launagā tiku pie augļiem. Pusdienas un vakariņas bija sabalansētas – noteikts daudzums dārzeņu, zupa, viss gandrīz bez sāls. Jo citādi ir neveselīgi. Vēl vienmēr bija stingrs režīms, kad jāēd. Brokastis visu gadu ēdu vienā laikā – septiņos. Pat ja nebija jāiet uz skolu, mani modināja, lai neizjuktu režīms. Arī citas dienas aktivitātes tika pakārtotas ēšanas režīmam. Tagad, kad man ir bērni, es cenšos nepakārtot dzīvi ēdienam."

Pārlieka koncentrēšanās uz to, kā ir pareizi un kā jābūt, ir laba augsne neirotiskai attieksmei pret ēdienu. Īpaši par bērna fizisko veselību rūpējas vecmāmiņas, kurām labi paēdis bērns ir laimīga bērna sinonīms. Pārlieka aprūpe tiek arī tiem mazuļiem, kas ģimenē bijuši ilgi gaidīti. Kad nu viņš ir piedzimis, viņu aprūpē kā mazo karali. Vecāki nav arī īsti gatavi pieņemt faktu, ka bērns aug un viņam rodas savas vēlmes un vajadzības. Ak vai, ja nu tās nesakrīt ar to, ko gaidījuši vecāki!? Tad nekas cits, kā totāla kontrole ēdināšanas jomā neatliek, jo tur tad var izpaust visas savas rūpes un celt savu paša vērtējumu, apzinoties, ka darām visu to labāko. Dažreiz par postu pašam bērnam. Ar stingrāku raksturu apveltītie bērni tad var paust savus protestus, atsakoties ēst.