Dabisku attīstības krīzi piedzīvo bērniņš, kurš mācās staigāt un runāt - kļūstot patstāvīgāks un neatkarīgāks no mammas; attīstības krīzi piedzīvo pusaudzis, kurš veido attiecības ar vienaudžiem un meklē savu identitāti caur piederību kādai vienaudžu grupai, tāpat attīstības krīze iestājas ģimenē, kas gaida bērniņu, jo tiek aktivizēti vecāku instinkti, ir jāmācās uzņemties atbildību, sadzīvot ar pavisam jaunu situāciju, kā arī jaunie vecāki piedzīvo eksistenciālo krīzi - ir jāpieņem jaunās - vecāku - lomas.
Vai tiešām nevar nodzīvot dzīvi gludi, bez visādām krīzēm?
Izrādās – nevar, jo tieši attīstības krīzes nepieciešamas, lai mēs sasniegtu jaunu, augstāku personības brieduma līmeni. Konkrēti – pēc mazuļa piedzimšanas mēs kļūstam kompetentāki un nobriedušāki, spējīgi uzņemties vecāku lomu.
Krīzes galvenā pazīme ir sākotnējs neliels kritums, taču, to pārvarot, emocionālās attīstības līkne iet uz augšu. Psihiski vesela cilvēka pazīme ir spēja pārvarēt attīstības un eksistenciālas krīzes, sasniedzot jaunu pašapziņas un funkcionēšanas līmeni. Citādi ir ar traumatiskajām krīzēm.
Iepriekšējo traumatisko krīžu sekas var izpausties tieši grūtniecības laikā
Pretstatā attīstības krīzēm, kas ir dabas noteiktas un vajadzīgas, pastāv tā dēvētās traumatiskās krīzes – situācijas, kas nav paredzētas normālā, veselīgā attīstības procesā, tās prasa no cilvēka pārāk lielus emocionālus un fiziskus resursus. Ja attīstības krīzes sakrīt ar traumatiskajām, tas abas padara dziļākas, un kopējā veselīgas emocionālās attīstības līkne tiek pavilkta uz leju. Tā, piemēram, ja grūtniecības laikā vai neilgi pirms tās nākas pārdzīvot šķiršanos, darba zaudējumu, tuvinieka nāvi utt., tad arī grūtniecība kļūst emocionāli komplicētāka. Tāpat, ja iepriekš bijušas smagas traumatiskās krīzes pašu jauno vecāku bērnībā, sekas nereti var izpausties bērniņa gaidīšanas periodā un sarežģīt to.
Kur beidzas attīstības krīze un sākas traumatiskās krīzes pazīmes?
Nereti, ja topošā māmiņa ir kašķīga vai satraukusies, mēs to ar vieglu roku norakstām uz grūtniecības rēķina („vainīgi hormoni”). Tomēr viens ir uztraukties par gaidāmajām pārmaiņām un nomierināties pēc sarunas ar partneri vai tuviniekiem, savukārt pavisam cits – izjust nepārtrauktu trauksmi: kā būs, vai varēs izturēt, vai pēc bērna piedzimšanas sieva/vīrs (retāk) mīlēs mani mazāk, vai pietiks naudas utt. Ja šī trauksme kļūst destruktīva un nomāc prieku par gaidāmo ģimenes pieaugumu, tad jāsāk aizdomāties, kā to risināt. Tāpat – grūtniecei tomēr nevajadzētu būt kašķīgai. Arī tas var būt signāls, ka tuvojas krīze. Būtībā, kad sieviete ir kopā ar mīļoto cilvēku un iznēsā viņa bērniņu, viņai jāizjūt lepnums, pārliecība par sevi, pašcieņai un laimes pakāpei ir jāpieaug. Ja ir sajūta, ka grūtības būs, taču pēc tam es būšu laimīga, tad viss ir kārtībā. Ja tā nav, visticamāk ir kāda attiecību problēma vai arī ir kāds dziļāks emocionāls traucējums (pašas bērnības traumatisko krīžu sekas).
Ir jārunā arī par eksistenciālo krīzi grūtniecības laikā
Kā jau iepriekš minēts, mums katram priekša stāv arī eksistenciālās krīzes – pārdomas par dabiskajām dzīves pārmaiņām. Mainās lomas – ja līdz šim bijām bērni saviem vecākiem, tad tagad paši kļūstam par vecākiem. Es radu dzīvību un būšu par to atbildīgs - šī loma ir jāpārdomā un jāpieņem, saprotot, ka ikviena jauna dzīves loma rada ne tikai problēmas, bet arī gandarījumu, prieku, piepildījumu. Summāri šiem ieguvumiem, pozitīvajam vajadzētu būt pārsvarā pār citām emocijām un zaudējumiem. Taču, ja sagadījušās visas trīs krīzes kopā un no tām nav rasta pozitīva izeja, kritiens var būt visai dziļš.
Kā ar to tikt galā? Vai jāmeklē palīdzība ārpus ģimenes?
Vispirms noteikti vajadzētu izrunāt visus jautājumus ar partneri, tuviniekiem. Ja iepriekšminētās pazīmes – trauksme, nomāktība, kašķīgums saglabājas un tām nav izskaidrojuma, tad tomēr vajadzētu meklēt profesionāļu palīdzību. Tāpat, ja ieguvumu no jaunās vecāku lomas šķiet mazāk nekā grūtību un zaudējumu... Jāņem vērā, ka ne visiem cilvēkiem, kam šīs problēmas parādās, ir dziļi personības traucējumi. Reizēm pietiek ar dažām tikšanās reizēm ar psihoterapeitu, lai viss atkal nostātos savās vietās. Svarīgi atcerēties, ka emocionālās problēmas pēc mazuļa piedzimšanas pašas no sevis nekur nepazudīs, bet dziļākas gan tās var kļūt.
Jaunajiem vecākiem par savu emocionālo labsajūtu ir jādomā tieši bērniņa dēļ. Ja cilvēks pats nejūtas labi, viņš nevar radīt labsajūtu bērniņam. Tāpēc topošajiem un esošajiem vecākiem jāsaprot, ka pirmajā dzīves posmā mazulis iegūst fundamentu visai tālākajai attīstībai. Faktiski šajā laikā tikai jūs varat pasargāt savu mazuli no traumatiskajām krīzēm! Viss, kas mazulim vajadzīgs pirmajos dzīves gados, ir droša vide, atbalsts un mīlestība, un galvenais - droši, laimīgi un mīloši vecāki. Pirmajos divos gados jo īpaši svarīga ir mammas nozīme.
Bet, ja mammai ir depresija, trauksme vai kādas citas raizes, vai, ja mamma nav pieejama, ir emocionāli noslēgta, varbūt agresīva, tad jau pirmajā dzīves gadā mazulim nākas piedzīvot traumatisku krīzi. Patiesībā vecāki šim apstāklim pievērš ļoti maz uzmanības – šķiet, kamēr bērniņš ir maziņš, viņš jau neko nesaprot. Taču atcerieties - tieši šajā laikā veidojas bērna personības emocionālais kodols!
Labā ziņa ir tā, ka savlaicīgi aizdomājoties par savu un arī savu tuvāko cilvēku emocionālo labsajūtu, un risinot problēmas, visām krīzēm var tikt pāri, izejot no tām ar papildu emocionālo pieredzi un pakāpjoties augstāk savā attīstībā! Visu var labot!
Raksts tapis sadarbībā ar valsts portālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Grutnieciba.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
