Neparasti fakti par zīdaiņa smadzenēm. Ņem vērā, audzinot gudrinieku

Ja ne sievietes fizioloģija, tad bērniņam mammas vēderā būtu jāaug vēl vismaz trīs mēnešus. Tas nozīmē, ka jaundzimušais faktiski nāk pasaulē ar daļēji attīstītām smadzenēm, toties nākamos trīs mēnešus smadzenēs notiek vētraina attīstība, tās kļūst lielākas, attīstās sociālās iemaņas, apmēram 10 – 14 nedēļu vecumā mazulis sāk smaidīt. Tāpēc neirofiziologi un biologi pamatoti pirmos trīs dzīves mēnešus dēvē par ceturto grūtniecības trimestri, tikai ārpus mātes miesām.

Daži evolūcijas pētnieki domā, ka monotonā un traucējošā raudāšana, kas piemīt bērniem pirmajos dzīves mēnešos, ir noderīgs dabas ieviests instruments – vecāki šo raudāšanu ilgi nespēj izturēt, tāpēc pievēršas bērna mierināšanai. Tas jaundzimušajam dod lielākas iespējas izdzīvot šajā pasaulē. Savukārt ierobežotā socializācija un tas, ka bērniņš pirmajā dzīves mēnesī salīdzinoši maz komunicē ar citiem, neļauj viņam pārāk stipri pieķerties. Jaunā dzīvība ir tik trausla, ka nāves gadījumā vecākiem tas radot mazākas emocionālas sāpes nekā tad, ja kopš dzimšanas mazulis skaidri atpazītu tuviniekus un visiem mīļi smaidītu. Jaundzimušā smadzeņu izmērs ir ceturtā daļa no pieauguša cilvēka smadzeņu lieluma.

Lai bērna smadzenes attīstītos, nepieciešams, lai bērna raidītos signālus, mēģinājumus komunicēt, mācīties, runāt, socializēties kāds uztvertu. Un protams, ka tuvākais uztveres radars ir vecāki. Ja šāda uztvērēja nav, tad nav jēgas sūtīt visumā signālus bez atpakaļsasaistes. Tas nozīmē arī to, ka bērns attīstās tik veiksmīgi, cik atsaucīgi uz viņu reaģē vecāki. Vai mamma un tētis jūt, kad mazulim sāp, ir skumji, auksti, garlaicīgi vai gribas ēst?

Tas gan nenozīmē, ka visas vēlmes ir jānolasa un uzreiz jāizpilda. Turklāt katra zīdaiņa dzīvē ir periodi, kad viņš raud īpaši daudz un tam nav nekādas saistības ar reālajām vajadzībām. Kornelas Universitātes valodas attīstības pētnieki novērojuši, ka raudāšanas kulminācija ir ... 46. nedēļas pēc bērna ieņemšanas. Piemēram, ja mazulis dzimis 34. nedēļās, tad visvairāk viņš raudās 12 nedēļu vecumā. Bērniņš, kas dzimis 40. gestācijas nedēļā, īpaši raudulīgs būs 6. dzīves nedēļā.

Vai esat pamanījuši, kā zīdaiņi prot mēdīties, mēģinot atdarināt vecāku sejas izteiksmes? Tas ir vēl viens treniņš, kas māca sazināties ar citiem cilvēkveidīgajiem un izprasti viņu emocijas. Eksperimentāli vecāki var mēģināt rādīt bēdīgas un priecīgas sejas un vērto, kā uz tām atsaucas zīdainis. Arī bērniem raksturīgā lalināšana ir instinktīva valodas attīstības fāze, kas ir svarīgs posms nākotnes valodas attīstībai. Brīdī, kad bērniņš jums lalinādams atsaucās, viņš dod ziņu, ka ir gatavs apgūt ko jaunu. Izmantojiet šo momentu! Runājiet un darbojaties ar viņu.

Tomēr nevajag arī pārcensties. Gribat procentus? Ja vecāki atsaucas uz 50-60% bērna emociju izpausmēm, tas ir pietiekami normālai valodas attīstībai. Ja ir vēlmes šo procesu paātrināt, tad atsaucieties uz lalināšanu 80% gadījumu. Vairāk nav vajadzīgs, jo tad zīdainītis jau ir pārguris un pārsātināts ar zināšanām.

Neandertālieša, pirmatnējā cilvēka un jaundzimušā smadzenes esot apbrīnojami līdzīgas. Jau pēc dažiem dzīves mēnešiem cilvēkbērna smadzenes sāk attālināties no pirmatnējo cilvēku smadzeņu izmēriem, aug, kļūst lielākas un pieaudzis cilvēks vairs nevar līdzināties savam pirmatnējam sugasbrālim. Viena gada vecumā smadzeņu apjoms palielinājies par 60%. Tās turpina augt un attīstīties līdz pat 20 gadu vecumam. Un arī vēlākajā dzīvē smadzenes ir ļoti elastīgs orgāns, kas vienmēr ir gatavs mainīties un pilnveidoties, ja vien tās nepārtraukti trenē.

Pēdējo gadu atklājumi liecina, ka smadzeņu šūnas atjaunojas, pretēji iepriekš apgalvotajam, ka nē. Tā ir optimistiska ziņa, jo ļauj cerēt, ka pat vissmagākie smadzeņu bojājumi var "saremontēties".

Bērna smadzenēs ir daudzreiz vairāk neironu savienojumu nekā pieauguša cilvēka smadzenēs. Tikai šie neironu savienojumi vēl savā starpā nespēj tik labi sadarboties, kā to prot pieauguša cilvēka smadzenes. Tāpēc bērni ir izklaidīgāki, viņiem ir grūtāk noturēt uzmanību un izvērtēt, kas tiešām ir svarīgi, bet kas – mazsvarīgi. Divgadniekam viss, kas nenotiek pēc viņa prāta, ir pasaules traģēdija.

Zinātnieki bērna pasaules uztveri salīdzina ar izklaidētu gaismu tumšā telpā – redz visu, bet neko konkrēti. Pieaugušajiem ir pretēji – gaismas stars vērst vienā punktā, toties to, kas apkārt, viņi nepamana.

Pamazām, smadzeņu garozai nobriestot, smadzenes jau ņem vērā iepriekš iegūto pieredzi un prot to likt lietā. Diemžēl ar laiku smadzenes kļūst arvien mazāk elastīgas. Zīdaiņi un mazuļi pasauli uztver daudz tiešāk un patiesāk, tāpēc arī pieaugušajiem dažreiz iesaka pēc iespējas ilgāk saglabāt spēju tvert lietas "bērna prātā".

Izmetiet gudrās izglītojošās filmas un CD, ja gribas, lai jūsu mazulis tiešām aug gudrs un attīstīts. Zinātnieki pārliecinājušies, ka bērns uztvere un spēja kaut ko iemācīties ir cieši saistīta ar to, kādā valodā šī informācija tiek pasniegta. Katrs bērns raud savā mātes valodā un arī reakcija veidojas uz pazīstamām lietām un skaņām. Tas nozīmē, ka lieliskie un populārie diski bērnu izglītošanai "Baby Einstein" strādā tikai angliski runājošās valstīs. Ja gribas iemācīt bērnam, kas ir dzeltens un kas – apaļš, iedodiet rokās dzeltenu bumu un nosauciet, kas tas ir, un paspēlējaties kopā.

Iespējams, ka maziem bērniem ir mazliet citādāka skaņu uztvere, proti, paši savas un citu bērnu raudas viņi neuztver tik pārjūtīgi, kā to dzird vecāki un citi pieaugušie. Tāpēc zīdaiņi mierīgi var aizmigt un gulēt trokšņainās vietās, viņus netraucē ikdienas skaņas dzīvoklī un mašīnu rūkoņa aiz loga. Un, iespējams, tas arī izskaidro "selektīvo nedzirdēšanu" mazliet lielākiem bērniem. Tā kā dzirdes aparāts un skaņu uztvere vēl tikai veidojas, tad patstāvīgi strādājošs televizors vai radio var pasliktināt skaņu atšķiršanu. Tas neattiecas uz kvalitatīvu mūziku, kas nav fona skaņa.

Lai gan visbiežāk uzsver to, cik zīdainim ir svarīga viena aprūpes persona, ar kuru veidot veselīgu piesaisti, bērnu psiholoģijas pētnieki tomēr uzskata, ka te pārspīlējumi ir nevietā. Nekas ļauns nenotiks un pat nāks par labu vairāki mazuļa aprūpētāji. Vecmāmiņa, auklīte, tētis, mamma vai māsa, kas aug līdzās, rāda zīdainītim dažādas emocijas un grimases, bet tas paplašina mazā cilvēka pieredzi par pasauli, kurā viņš aug, un emocijām, ko viņam jāapgūst. Jau septiņu mēnešu vecumā bērni, kuri auguši vidē ar vairākiem labiem aprūpētājiem, ļoti labi prot nolasīt cilvēku emocijas.