Otrs veids izpaužas bērna un pieaugušā abpusējā sadarbībā. Bērns sevi identificē ar novēroto pieaugušā uzvedību, tā viņu ietekmē vairāk un dziļāk nekā klaji paustās pamācības. Savukārt pieaugušais ar bērna starpniecību no jauna saistās ar zudušo paša bērnību.
Jau kopš zīdaiņa vecuma bērnam var iemācīt savas iekšējās vajadzības izjust kā labas vai arī kā sliktas. Ne jau bērnudārza apmeklēšana padarīs bērnu drošāku un komunikablāku. Vecākiem pašiem ir "jāiedod" bērnam sajūta, ka viņš ir labs, ka apkārtējā pasaule ir droša, ka citiem var uzticēties. Šīs sajūtas veidošanos ietekmē atkārtota bērna spītības un pašizpausmes gluži nevainīga apspiešana un pārmetumi, dažādos veidos liekot izjust mīlestības zudumu vai arī pat apdraudot fiziski.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
