Ja bērns naktīs slikti guļ, ja mazinās apetīte, ja ir raudulīgs un negrib spēlēties ar vienaudžiem, ja ir viegli ievainojams, ja pēkšņi sāk vai atsāk slapināt gultā... Tās ir tikai dažas izpausmes, kas var norādīt uz bērna neirozēm.
Par neirozēm vairāk lasiet rakstā, bet uz vecāku jautājumiem portāla "Cālis" bērnu veselības forumā septembrī atbildēs Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas bērnu neirologs.
Nemitīgi mainās sociālā vide
Uzskats, ka neirozi var radīt nelabvēlīga situācija ģimenē, ir patiess, tomēr arī šķietami ideālos apstākļos augošus bērnus var skart neiroze.
Pārāk lielu spriedzi bērna nervu sistēmā var radīt ne vien regulāri skandāli un strīdi ģimenē, bet arī vecāku atšķirīgie uzskati, kā atvases būtu jāaudzina. Liela neizpratne un satraukums bērnam rodas, ja vecāki viņa klātbūtnē strīdas par audzināšanas metodēm, ja tēvs ir ārkārtīgi stingrs un soda par sīkumiem, bet māte piekāpjas it visām bērna vēlmēm, ja tēvs atceļ mātes aizliegumu, bet māte atļauj to, ko bērnam ir aizliedzis tēvs. Gadījumā, ja viens vecāks ir pielaidīgs, bet otrs – stingrs, bērns jūt nekonsekvenci un uz situācijām reaģē saraustīti.
Taču iemesli var būt pavisam vienkārši. “Divu līdz septiņu gadu vecums ir neirožu šūpulis, stāsta psiholoģe Sanita Aišpure, paskaidrojot, ka līdz skolas gadiem bērnam ir jāsaskaras ar ļoti daudziem pārdzīvojumiem, viņam jāiemācās šķirties no mammas, jāiemācās runāt, adaptēties bērnudārzā, kaut kad ir jāsāk iet skolā, jānomaina vairākas sociālās vides, kurās atkal jāadaptējas, jāpieņem visi spēles noteikumi, jāmāk pastāvēt par sevi un paralēli tam jāatrod iespēja justies labi.
Attīstībā pakāpjas atpakaļ
Kas raksturīgs neirozei? Šo apzīmējumu var attiecināt uz vairākām psiholoģiskām problēmām, kas saistītas ar pastāvīgām negatīvām izjūtām. Neirozes var izpausties kā trauksme, nemiers, skumjas, depresija, aizkaitināmība, emocionāls apjukums, zems pašnovērtējums. Tāpat tām var būt raksturīgas bailes (no tumsas u.c.), bezmiegs, uzmācīgas, nepatīkamas domas, cinisms, kā arī nekontrolējama sejas muskuļu raustīšanās jeb tiks.
Attiecībās ar citiem cilvēkiem neiroze var izpausties kā dažādas atkarības, agresivitāte, perfekcionisms. Tā traucē pielāgoties apkārtējās vides apstākļiem, mainīt dzīvesveidu, attīstīties par nobriedušu, daudzpusīgu personu.
Sanita Aišpure uzsver, ka šāds stāvoklis nevar rasties vienā dienā – tas veidojas, ja bērnam ilgstoši ir psihoemocionālā spriedze, jo sevišķi, ja vecāki nav pamanījuši, kā viņš jūtas. Viņa skaidro, ka neirožu iemesls var būt arī pozitīvas emocijas: “Skola bērniem rada ļoti lielu spriedzi. Tajā ir daudz patīkamu notikumu, tomēr tie ir ļoti intensīvi. Un intensīvas emocijas var radīt lielu spriedzi.”
Piemēram, bērns savā attīstībā var “pakāpties” dažus solīšus atpakaļ – sākt uzvesties kā mazāks bērns vai pat raustīt valodu. Par trauksmes signāliem var uzskatīt arī bērnu zīmējumus, ja mazais pēkšņi sāk izmantot pelēkas un melnas krāsas, zīmē daudz švīku un attēlo drūmus notikumus.
Klēpī sēž kāds cits
Kā jau minēts, nozīmīgs neirozes iemesls var būt situācija ģimenē. Tieši tur bērns apgūst iemaņas, kas turpmākajā dzīvē palīdz iekļauties sabiedrībā. Tādēļ šai laika posmā bērniem ļoti nepieciešams vecāku sniegtais atbalsts un drošības izjūta. Ja bērnībā neizjūt vecāku mīlestību (pat ja tā reāli pastāv), bērnā rodas satraukums un nemiers.
Runājot par bērna izjūtām ģimenē, Sanita Aišpure min vairākus piemērus: “Kad vecāki šķiras, bērnu smagāk ietekmē nevis šķiršanās, bet tas, kā pēc tam vecāki regulē savas attiecības. Ja mamma izturas manipulatīvi, grib sodīt tēti, neļaujot viņam tikties ar bērnu, tas noteikti ietekmēs negatīvāk nekā pats fakts, ka vecāki ir šķīrušies.”
Taču arī mammas iejūtība un gādība var izrādīties traucējoši bērna attīstībai – ja izrādītā uzmanība ir pārspīlēta. “Gadījumos, ja mammas ir hiperjūtīgas – ļoti rūpējas par bērnu, uzmana katru mazāko sīkumu, kas varētu bērnam nodarīt pāri. Tas mazo padara tramīgu – viņš iemācās, ka no visa vajag bīties. Un kļūst nervozs.
Traucējumus var radīt arī bērna uzvedības stereotipa krasa maiņa – bērnudārza un skolas apstākļi. Tas visbiežāk skar izlutinātus bērnus, kā arī tos, kuriem ir vāja nervu sistēma.
Viena no tipiskākajām situācijām, kad bērns ģimenē var justies nedrošs – ja “uzrodas” jaunāks brālītis vai māsiņa. Psiholoģe salīdzina: “Līdz tam bērns ir bijis princis un ķeizars, sēdējis uz sava troņa un juties ļoti labi. Un pēkšņi ģimenē ienāk jaunāks brālītis vai māsiņa, ar ko viņam jāsāk dalīties. Bērns to nespēj pieņemt, un pirmā doma, kas viņam ienāk prātā, ir: “Mamma un tētis mani vairs nemīl! Pirms tam biju vienīgais, mani sauca par eņģelīti un bučoja, bet tagad mammai klēpī pēkšņi sēž kāds cits.”
Ietaupītais laiks atgriežas kā bumerangs
Šādos gadījumos pareizākais risinājums ir – pievērst pastiprinātu uzmanību satrauktajam bērnam. “Protams, veltīsiet daudz uzmanības jaundzimušajam, bet otram bērniņam nepieciešams vēl vairāk uzmanības,” iesaka Aišpure, “ar viņu daudz vairāk nekā iepriekš jāsarunājas, viņš psiholoģiski ir jāsagatavo jaunajai situācijai, bērnam jāvelta ļoti daudz mīlestības.” Un piebilst, lai arī ļoti labi saprot tās mammas, kurām nekad nav laika, kuras vienmēr steidzas un kurām trūkst naudas, tomēr šos abstraktos jēdzienus bērni nesaprot un nespēj pieņemt kā paskaidrojumus.
“Lai cik grūti būtu, ir vērts atlikt darbus un paspēlēties ar bērnu, pazīmēt, palīmēt – tas būs milzīgs ieguvums, jo laiks, ko tagad nespēsit veltīt bērnam, pēc tam nāks atpakaļ kā bumerangs.” Māmiņai noteikti ir jāatrod brīdis, lai padomātu, kas notiek bērna iekšējā pasaulītē.
Arī neirologs Guntis Rozentāls saka, lai pasargātu bērnu no neirozes, ir jābūt saskaņai ģimenē, mazais ir jāmīl un dažādā veidā jāatbalsta.
Sliktie rūķi tevi aiznesīs prom
Taču ne vienmēr neirozes cēlonis meklējams ģimenē un ne vienmēr neirotiskiem vecākiem izaug neirotiski bērni. Dzīvē netrūkst stresa situāciju, kas smagus emocionālos pārdzīvojumus izraisa arī psiholoģiski stabiliem cilvēkiem. Piemēram, neiroze var rasties, pārdzīvojot vecāku nāvi vai šķiršanos, atkārtotas vecāku laulības un dzīvi svešā ģimenē, paša vai tuvu cilvēku slimību, badu un nabadzību, seksuālo vardarbību, autoavāriju.
Guntis Rozentāls stāsta: “Bērnu var ietekmēt spēcīgs stress, kāda tuvinieka nāve, ugunsgrēks, kāds defekts.” Un Sanita Aišpure papildina – nobiedēt var arī pērkons, nikns suns vai kas cits. Šīs ir nelaimes, kas var radīt akūtu un iepriekš neprognozējamu stresu, no kura bērnu grūti pasargāt.
Taču daudz biežāk neirozes rodas iebiedējošas audzināšanas dēļ. Vecāki mēdz maziem bērniem draudēt: “Ja slikti uzvedīsies, dakteris tev taisīs šprici!”, “Ja neklausīsi, atnāks sliktie rūķi un aiznesīs tevi prom uz mežu!”, “Ja nemācēsi uzvesties, aizsūtīsim tevi uz laukiem!” Tā bērnam kļūst bail no ārstiem – katrs viņu apmeklējums izvēršas par histēriju; pieminot laukus, bērns paliek nervozs un kašķīgs. Šīs bailes kļūst par neirotisko reakciju cēloni.
Iebiedēšana neirotiskus traucējumus var izraisīt jaunākiem bērniem, taču daudziem neiroze attīstās vēlākā vecumā – visbiežāk tie ir pusaudža gadi, kad jaunietis piedzīvo straujas fiziskās un emocionālās pārmaiņas. Bailes var radīt arī vecāku uzvedība – skandāli, kautiņi, agresija.
Bez tam neirotiskas reakcijas var izraisīt arī dažādas ilgstošas iekšējo orgānu slimības: biežas angīnas, tuberkuloze, sirdsdarbības vājums, galvas smadzeņu traumas, reimatisms.
Palīdzēs vecāku mīlestība
Kā cīnīties ar neirozi? Rozentāls min, ka jebkuras neirozes ārstēšana ir ilgstošs un grūts darbs: “Pirmkārt, tas ir komandas darbs – strādā bērnu neirologs vai bērnu psihiatrs, palīdzot ar medikamentu izvēli un nosakot ārstēšanas stratēģiju. Vēl noteikti bērnu psihologs un psihoterapeits. Turklāt, vienīgi strādājot kopā ar bērna ģimeni, var sagaidīt pozitīvu ārstēšanu.” Nepieciešamākais bērnam ir vecāku atbalsts un uzmanība, tikai tad – mediķu palīdzība.
Atsevišķi parasti runā par tādu neirotisko traucējumu kā enurēze jeb slapināšana gultā. Aišpure norāda, ka šī problēma var izpausties no aptuveni piecu gadu vecuma.
Trīs dēlu māmiņa Vita raksta: “Vecākajam dēlam ir 17 gadu, viņam šāda problēma nekad nav bijusi. Vidējam dēlam ir veselības traucējumi (viņš ir uzskaitē pie psihiatra), tagad puisim ir 15 gadu, bet tikai pēdējos trīs gadus viņš neslapina gultā. Jaunākajam dēlam tikko palika seši gadi, vēl regulāri gulta no rītiem ir slapja.” Vita “Māmiņu klubam” stāsta, ka sākumā viņa to neesot apzinājusies kā problēmu, taču speciālisti paskaidrojuši, ka tā ir slimība, ko var ārstēt.
“Kad dēls devās uz skautu nometnēm, līdzi devu viņam divus guļammaisus. Tagad noteikti dotu nakts paladziņus vai biksītes, bet toreiz tādu nebija.” Vita ir pamanījusi, ka bērni šādos gadījumos izturas ļoti saprotoši pret to, kuram sanācis pieslapināt gultu – ja viņiem izskaidro situāciju.
Tomēr Rozentāls norāda, ka problēma ir jārisina: “Kad piecu sešu gadu vecumā bērns sevi sāk novērtēt kā personību un apzināties šo defektu, rodas motivācija to novērst.” Viņš min, ka bērns grib būt tāds pats kā citi, grib būt vesels. “Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk sāk pārdzīvot.”
Tādēļ nobeigumā Rozentāls saka: “Jābūt ļoti lielai vecāku mīlestībai, nevis jāpieņem uzskats, ka pataloģija izzudīs pati no sevis.”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
