Piesaistes stils starp māti un bērnu; pirmās astoņas dzīves nedēļas

Kādas pazīmes norāda un kā atpazīt pieķeršanās fenomenu?

Tā ir tuvuma meklēšana no bērna puses. Šo tuvībubērnam nodrošina vecāki. Sākumā biežāk tā ir māte. Drošās bāzes efekts – bērns jūt, ka viņš var ļauties savai iztēlei un darbībai, jo viņš zina, ka var paļauties uz savu māti, kas kļūst par galveno pieķeršanās jeb piesaistes figūru. Viņa ir tā, kas nepieciešamības gadījumā sniegs drošību un atbalstu. Ja mamma nav pieejama, bērns sāk protestēt.

Pieķeršanās kontroles sistēma un tās darbības modeļi, kuri cilvēka apziņā izveidojas bērnībā, ir galvenās iezīmes, kas raksturo personības uzvedības izpausmes visa mūža garumā.

Tieksme veidot ciešas emocionālas attiecības ar konkrētiem indivīdiem ir dabīgi cilvēkam. Šī vajadzība piemīt jau jaundzimušajiem un turpinās attīstīties visas pieauguša cilvēka dzīves laikā līdz pat sirmam vecumam.

Zīdaiņa vecumā un bērnībā veidojas saikne ar vecākiem, jo bērns meklē aizsardzību, mierinājumu un atbalstu. Psihiski vesela jaunieša un pieaugušā cilvēka dzīvē saikne saglabājas, bet to papildina jaunas saiknes. Iesākumā vienīgie saziņas līdzekļi mātes un bērna starpā ir emocionālas izpausmes un ar tām saistītā uzvedība, vēlāk pievienojas arī runa, tomēr emocionāli pastarpināta saskarsme saglabā galveno nozīmi tuvu attiecību veidošanā visas cilvēka dzīves laikā. Indivīda spēja veidot ciešas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem dažkārt aprūpējamā lomā un dažkārt aprūpētāja lomā ir svarīgākā iezīme, kas raksturo cilvēka psihisko veselību un viņa eksistences jēgu.

Dž. Boulbijs (zinātnieks, kurš nodarbojas ar pieķeršanās modeļu izpēti) atzīmē, ka nepiekrīt apgalvojumam, kurš vēsta – jaundzimušais nepiedzimst kā balta lapa. Gluži pretēji, jaundzimušais jau piedzimst ar dažādu uzvedības sistēmu virkni,tās ir tikai jāativizē. Šo sistēmu starpā ir tādas, kurās jau ir gatavi sava veida „celtniecības materiāla”, kas kalpo piesaistes stilu veidošanai, piemēram, visprimitīvākās sistēmas, kas nodrošina zīdaiņa raudas, krūts zīšanu un orientēšanās reakcijas. Pēc nedaudz mēnešiem tam pievienojas bērna smaids, vēl pēc mēnešiem rāpošana un staigāšana.

Daudz stimulu veidi ir saistīti ar cilvēka dzirdi, skaņām, balsīm, redzi, sejas atpazīšanu, kinestētiskām sajūām un ķermeņa pieskārieniem. Ar šiem instinktiem aizsākas visas nozīmīgās un sarežģītās sistēmas, kas vēlāk bērnībā, jaunībā un tad visas dzīves garumā noteiks indivīda pieķeršanās veidu viņam svarīgām personām. Pieķeršanās modeļiem ir četras attīstību stadijas, šoreiz sīkāk par pirmo:

Piesaistes pirmā stadija - nediferencēta orientācija un signālu adresācija jebkuram

Stadija iesākas ar bērna dzimšanas brīdi un turpinās ne mazāk kā astoņas nedēļas, parasti aptuveni divpadsmit nedēļas, bet nelabvēlīgos apstākļos var arī ieilgt.

Šajā stadijā bērns uz cilvēkiem reaģē noteiktā veidā, tai pat laikā spēja atšķirt vienu cilvēku no otra vai nu ir ļoti dabiska, vai nav vispār. Piemēram, viņš var atšķirt cilvēkus balstoties tikai uz dzirdes stimuliem. Tātad, pirmajos jaundzimušā dzīves mēnešos liela nozīme ir balss intonācijai, tembram, sarunas ilgumam ar zīdaini. Jo tas ir viens no veidiem, kā mazulis sāk orientēties pasaulē, cik tā labvēlīga vai skarba. Pie tam, caur sarunu vai skaņām, ko radāt, jūs iegūstat savu personisko atpazīstamību zīdaiņa uztverē. Jaundzimušā attiecības ar jebkuru cilvēku savā apkārtnē iekļauj orientācijas reakciju uz cilvēku sekojot viņam ar acīm, redzot mātes sejā smaidu vai varbūt novēršanos. Bieži bērns pārstāj raudāt ieraugot cilvēku.

Lai orientētos pasaulē: ”Cik tā droša vai gluži pretēji, ar ko tā bīstama”, liela nozīme ir tam, cik bieži, maigi vai pavirši jaundzimušajam ir fizisks ( ķermeņa) kontakts ar māti/tēvu. Tādēļ svarīgi, lai kustības ar kurām zīdaini aizskaram, masējam vai pārģērbjam ir mierīgas, maigas, rokas siltas. Protams ļoti nozīmīgs ir mazgāšanas rituāls.

Mazulis lēnām nojauš savas uzvedības saistību ar pieaugušā uzvedību, iespējams pamana, ka pastāv arī saistība, cik daudz laika pieaugušais netieši pavada mazuļa tuvumā. Tāpat mums jāzina, ka katra no bērna uzvedības formām ir ietekmēta ar pieaugušā partnera (mātes/tēva) uzvedību - notiek fiziska un emocionāla mijiedarbība.

Aptuveni pēc divpadsmit nedēļām bērna reakciju intensitāte uz pieaugušā klātbūtni pieaug. Šis ir nozīmīgs periods jaundzimušā dzīvē, lai nojaustu savas esamības pozitīvo ietekmi mijiedarbībā ar pieaugušo. Ar šo brīdi bērns iepazīst pilnvērtīgu sociālo reakciju ar tās spontanitāti, dzīvīgumu un jaukumu.