Brīdis, kad bērniņš no māmiņas punča ienāk šajā pasaulē, ir ļoti īpašs un nozīmīgs gan māmiņai, gan bērniņam. Tomēr dažādu iemeslu dēļ dabīgās dzemdības aizstāj ķeizargrieziena operācija, kad šajā procesā emocionālo saikni ar bērniņu uzturēt ir grūtāk, tomēr ne neiespējami.
Dzimšanas apstākļiem ir ilglaicīgs iespaids uz bērna attīstību gan psiholoģiskā, gan fiziskā aspektā. Pozitīva pieredze bērnam rada dzīvotgribu, sabiedriskumu, draudzīgumu, uzticību un spēju mīlēt. Grūtniecības un dzemdību laikā bērns ar mammu ir saistīts visciešāk un ir tieši atkarīgs no viņas, tāpēc mazais cilvēciņš ļoti ietekmējas no savas māmiņas – no viņas attieksmes, emocijām, gudrības un uzvedības. Tas notiek ne tikai dabiskajās dzemdībās, bet arī pirms un pēc ķeizargrieziena, kā arī operācijas laikā.
Dzimšanas pieredzes teoriju autors Staņislavs Grofs uzskata, ka bērna perinatālo (dzemdību) pieredzi var iedalīt četros posmos jeb matricās. Šīs matricas sevī ietver specifisku emocionālu un psihosomatisku saturu, kas bērnam sniedz pirmo pieredzi viņa psiholoģiskajā pasaulē.
Šīs matricas ir:
- no bērna ieņemšanas brīža līdz pirmsdzemdību pazīmēm;
- no pirmajām pirmsdzemdību pazīmēm pa dzemdību ceļiem līdz dzemdībām;
- dzemdības;
- pēcdzemdību periods.
Šiem posmiem bērns lielākā vai mazākā mērā iziet cauri arī ķeizargrieziena laikā, tāpēc māmiņai pastāv iespēja labvēlīgi ietekmēt šo procesu arī operācijas laikā, kā arī pirms un pēc tās.
Pirms ķeizargrieziena
Mātes attiecības ar bērnu nesākas tikai dzemdību laikā, tās veidojas visas grūtniecības laikā, ko raksturo vienotība un kopā būšana. Bērna pirmais, svarīgais laiks ir no ieņemšanas brīža līdz dzimšanas brīdim, un tas ir ļoti ilgs laiks, kurā iespējams izveidot īpašas attiecības, veicināt bērniņa attīstību, kā arī sagatavot mazo notiekošajam.
Tas ir brīnišķīgs laiks, kad sajust saikni ar savu bērniņu, runāties, skaidrot, iedrošināt un ar laiku arī teikt, kāpēc nepieciešams šāds veids, kā piedzimt. Bērniņam jāsaka, ka viss būs kārtībā, ka viņš ir ļoti gaidīts un ka viņam ir jāuzticas māmiņai. Bērniņu var nomierinoši glāstīt, vieglām kustībām masējot vai paijājot punci, var sniegt muzikālu baudījumu ar atbilstošu mūziku vai dziedāšanu.
Svarīgi, lai māmiņa neizjustu bailes. Vairāk par visu ir jāizjūt mīlestība, ticība un uzticēšanās, jo visas pozitīvās emocijas veicina hormonu izdalīšanos, kas labvēlīgi ietekmē mazuli. Bērni ļoti labi izjūt un uzņem mātes emocijas.
Ķeizargrieziena laikā
Ja iespējams, ķeizaru vajadzētu sākt, sākoties pirmajām kontrakcijām, jo tajā brīdī izdalās nozīmīgi hormoni. Tas ir svarīgs brīdis bērna attīstībā, jo veido viņa pašsaglabāšanās instinktu. Sākoties sāpēm, sievietes bieži vien izjūt stresu un bailes, bet ķeizargrieziena laikā sievietei ir iespēja saglabāt mieru, un to izjūt arī bērns. Tāpēc ar mieru māte var radīt bērniņam labvēlīgu noskaņu ienākšanai šajā pasaulē. Miers bērnā rada sajūtu, ka sarežģījumus ir iespējams pārvarēt.
Vēl labāk ir tad, ja operācijas veicējs imitē dzemdību rotāciju, jo tas ļauj kaut nedaudz pieskarties trešajam būtiskajam attīstības posmam bērna pirmajos dzīves mirkļos, kad bērns dabīgā dzemdību procesā rotē ap savu asi, lai vieglāk tiktu ārā no mātes miesām. Ja šī rotācija tiek veikta ķeizargrieziena laikā (neskatoties uz to, ka bērns piedzimst citādāk), viņš saņem dabā radītos impulsus, jo arī bērna izņemšana no vēdera nenotiek ar vieglu roku. Tādējādi ir iespējams mazināt šoku, kas bērnam jāpiedzīvo, piedzimstot ķeizargrieziena laikā, kas tādējādi veicina viņa sekmīgu tālāko attīstību dzīvē.
Pēc ķeizargrieziena
Pēcdzemdību pieredze bērnam ir vienlīdz svarīga gan dabīgajās dzemdībās, gan ķeizargrieziena laikā. Ir labi, ja, pārgriežot nabassaiti, bērns atrodas tēva vai cita tuva cilvēka rokās. Būtībā nabassaites pārgriešana ir vienotības pārtraukšana ar māti, un ir labi, ja viņš to piedzīvo nevis svešās, bet pazīstamās rokās, tas rada drošības sajūtu.
Ļoti svarīgi ir bērnu uzreiz pielikt pie mātes, lai bez tiešā kontakta, nabassaites, bērns arī jaunajā pasaulē sajustu, ka mamma ir tepat, un neizjustu neaizsargātību, vientulību vai nedrošību. Ja bērns pirmajos dzīves mirkļos tomēr tā jūtas, tas var turpināties arī tālākajos dzīves posmos.
Bērns, kurš uzlikts mātei uz krūtīm, izjūt ierasto saikni. Ja bērns uzreiz tiek nests projām, viņš izjūt nāves bailes, savukārt atrašanās pie mammas rada drošības sajūtu. Pielikšana pie krūts ir atpazīstama, bērniņš dzird ierastās skaņas – mātes sirdspukstus un kustības. Drošības sajūta, ienākot pasaulē, ir svarīga arī turpmākajās dzīves gaitās.
Brīdis, kad bērnu pieliek pie krūts un viņš to sāk zīst, ir ļoti svarīgs fiziskajai un emocionālajai attīstībai. Tas ļauj izveidot jauna līmeņa saikni ar mammu, kā arī palīdz turpmākajās dzīves gaitās izjust ciešāku saikni, dzīvot saprotošās un uzticības pilnās attiecībās. Krūts zīšana ir noslēgums dzemdību procesam un jaunās dzīves pieņemšana, kas ietver arī svarīgu sastāvdaļu – barības uzņemšanu jaunā veidā, kas ir fiziska nepieciešamība viņa attīstībai. Bērnam un mammai izveidojas saikne jau citā līmenī.
Arī pēc operācijas, kontaktējoties ar bērnu, ir labi, ja bērns sajūt mātes miesu. Tādējādi tiek radīta atpazīstama vide, līdz ar to tiek garantēta drošība un atgūšanās no piedzīvotā stresa un šoka. Tāpēc būtiska ir netraucēta un mierīga savstarpējā saskarsme, savstarpējas mīlestības izjušana, sarunas aci pret aci, uzticība, mīlestība un skaidrošana, veicinot bērna tālāko psiholoģisko un fizisko attīstību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
