Lasītāju konkurss noslēdzies! Pieci sirsnīgākie un skaistākie bildinājuma stāsti  (5)

Iepazīstoties ar visām lasītāju vēstulēm, konkursa balvu - dāvanu karti relaksējošajai "Shiatsu" masāžai nolēmām piešķirt Madarai, kurai vēlam vēl ilgus laimes gadus kopā ar mīļoto vīru! No sirds apsveicam un ar uzvarētāju sazināsimies personīgi!

Bildinājumu saņēmu laikā, kad mūsu spriedumus par pasauli lielā mērā diktēja rozā brilles. Bijām jauni un iemīlējušies, gatavi dažādām trakulībām. Arī vīra bildinājums sanāca visai amizants. Kad viņš metās uz ceļa un man pasniedza gredzenu, no šausmām zaudēju valodu. Protams, mīļotā lūgums mani sajūsmināja, taču gredzens... Kaut ko tik neglītu savu mūžu nebiju redzējusi, un, kad iedomājos, ka tas būs arī jāvalkā... Turklāt, ja ar to vēl nepietiek, gredzens arī bija krietni par lielu! 

Tā nu ņēmu visu savās rokās, nākamajā dienā devos uz veikalu iegādāties gredzenu, kas man derēs un ko par tā laika līdzekļiem varēju atļauties, un bildinātājam liku visu darīt vēlreiz - lai ir, kā pienākas!

Iepērkoties neplānoti iegājām juvelierveikalā. Pētījām rotas, priecājāmies par skaisto izvēli un iespaidīgajiem akmeņiem un smējāmies par milzīga izmēra vīriešu gredzeniem.

Kad mīļotais jautāja, kurš no gredzeniem man patīk visvairāk, norādīju uz īpaši skaistu rotu, kas, to uzmērot, diemžēl izrādījās pārāk liela. Turklāt gredzenu nebija iespējams ne samazināt, ne pasūtīt citā izmērā. Biju ļoti apbēdināta, bet samierinājos, un drīz vien devāmies projām no veikala.

Pēc pāris dienām ar draugu dzērām tēju un ēdām manu iecienītāko gardumu – Vecrīgas. Kādā brīdī jutu, ka uzkožu kaut kam ļoti cietam. Pārbijos, domādama, ka esmu nolauzusi zobu, mute drošvien ir asinīs un kūkā bijis kāds svešķermenis. Kad, nobijusies un dusmīga, saņēmos paskatīties, kam tieši esmu uzkodusi, biju šokēta!

Man no mutes izkrita veikalā nesen redzētais gredzens – no prieka lēkāju, jo bija vienalga, ka tas ir par lielu. Nevainojamais dizains to atsvēra. Nolēmu par gredzena izmēru padomāt kādu citu dienu, bet tobrīd – saēsties kūkas un priecāties.

Tā kā mana otrā pusīte ir bārmenis, viņš bija parūpējies par vēl vienu pārsteigumu. Dzerot kokteili, ar salmiņu sajutu, ka glāzes dibenā ar kokteilī esošajiem augļiem peld vēl kaut kas – nebeidzu vien brīnīties, kad atklāju, ka tas ir vēl viens gredzens, kas šoreiz derēja kā uzliets! Tiesa, pirms sapriecāties (jo vienā vakarā taču nevar būt divi gredzeni!), jautāju draugam, vai kādam tas nav vienkārši noslīdējis no pirksta, iekrītot manā glāzē, bet izrādījās, ka tas patiešām domāts man!

Šo skatu es neaizmirsīšu nekad. Draugs uz mani skatījās un plati smaidīja, smējās, bet, kad atguvām nopietnību, reaģējot uz manu ierosinājumu lielo gredzenu valkāt, iekārtu ķēdītē, bet mazo – uz pirksta, viņš saņēma manu roku un sagādāja vislielāko pārsteigumu. Lielo gredzenu viņš uzvilka pirkstā, pēc tam maigi uzslidinot arī mazāko gredzentiņu un lūdzot, lai kļūstu par viņa sievu.

Abi gredzeni joprojām ik dienas ir uz mana pirksta, un tagad es tiešām zinu, ka cilvēks, kurš mīl, izdarīs jebko, lai otru iepriecinātu!

Mans bildinājuma stāsts nav pārāk romantisks, tomēr ne jau tas ir svarīgākais, bet gan vīrieša drosme un apņēmība uzņemties saistības.

Viss sākās ar kuriozu atgadījumu. Esam ar vīrieti uzsākuši kopīgu biznesu, mums ir neliels veikaliņš. Un, kā jau biznesa sākuma stadijā, pati arī atrodos veikala telpās un veicu arī pārdevējas pienākumus. 

Tad nu 2015. gada 24. janvārī atrados veikalā. Ienāca nepazīstams vīrietis ar ziedu pušķi rokās un jautāja, vai nevarot ziedus atstāt pie manis, lai es vēlāk tos nodotu kaimiņos esošajā veikalā, jo tur neviena neesot. Blakus veikalā saimniekoja vīrietis gados, sirmiem matiem, bet kādas divas nedēļas atpakaļ viņš pārvācās uz citām telpām, atstājot man adresi.

Protams, es, kā labāk gribēdama, teicu, ka tur neviens vairs nesaimnieko un nodevu jauno adresi. Vīrietis pateica "Paldies!" un metās ārā no veikala, es vēl paspēju tikai jautri pasmieties un pateikt: "Varat jau arī pie manis atstāt, skaists pušķis!"

Pēc kāda laika zvanīja mans vīrietis un jautāja, vai šodien nekas interesants nav atgadījies. Es teicu, ka viss ir mierīgi, un sāku stāstīt par vīrieti ar ziediem. Un, protams, kā jau jūs noprotat, ziedi bija domāti man! Mans vīrietis bija sarunājis ar taksistu, lai atved ziedus, izstāstījis, kur atrodas veikals, pat iedevis manu telefona numuru, ja nu nevar atrast, bet taksists tik un tā bija veiksmīgi visu saputrojis!

Tātad, ziedu pušķis bija nodots citam adresātam - vīrietim labākajos gados! Diez ko nodomāja taksists, pasniedzot ziedus vīrietim no vīrieša…

Tās pašas dienas vakarā mans vīrietis krita uz ceļa un pasniedza man gredzenu, lūdzot manu roku. Arī šeit gadījās misēklis, jo gredzens bija pa mazu un absolūti ne manā gaumē. Bet, protams, es piekritu! Pēcāk braucām un mainījām gredzenu, tagad tas ir tieši tāds, par kādu sapņo lielākā daļa sieviešu!

Šis ir viens no mūsu dzīves skaistākajiem brīžiem, kas notika sensenos laikos, kad vīrs bija jauns un es vēl jaunāka. Mēs satikāmies, kad man bija 16 gadu, bet vīram – 18. Kopā pabeidzām mācības, vīrs sāka strādāt, bet es turpināju mācīties.

Kad arī es biju beigusi mācības un sākusi strādāt, sākām sapņot par kāzām, bērniem. Un tā pēc sešu gadu ilgas draudzības vīrs mani 2008. gada 3. maijā bildināja. Tas bija pārsteigums, un es no viņa neko tādu negaidīju. Es pat nedomāju, ka viņš ko tādu izdomātu. Nedēļas nogalē mēs bijām izbraukuši ārpus mājām. Kad devāmies atpakaļ, vīrs paziņoja, ka jāiebrauc pie viņa brāļa, esot kaut kādas darīšanas. Es biju nogurusi un gribēju ātrāk mājās, tāpēc iebraukt pie brāļa man negribējās, bet bija vien jābrauc.

Ierodoties pie brāļa, mēs devāmies iekšā pagalmā, un, ejot arvien dziļāk sētā, es pamanīju skaisti izdekorētu pagalmu - baloni, uzklāts galds ar izdekorētām svecēm, rožu lapiņas, šampanietis, uzkodas. Nepaspēju iesaukties - kas tad tas - kad vīrs jau metās ceļos, lūdzot manu roku, un pasniedza saderināšanās gredzenu un lielu ziedu pušķi. Man bija tāds apjukums, bet, protams, priecīgs apjukums. Bez šaubām vīram atbildēju ar "Jā!". Tad no paslēptuvēm iznāca vīra brālis ar sievu un mūsu vedējmāte, kas bija visu vīram palīdzējuši sagatavot, un mēs skaisti šo notikumu nosvinējām. Tas bija skaisti, negaidīti un tā, kā katra sieviete vēlētos. Nu jau mums abiem ir ap trīsdesmit, aug burvīgas meitiņas, un šo stāstu jau varu atstāstīt viņām!

Mans mīļotais man izteica bildinājumu, kad strādāju darba vietā, kur virsstundas bija ikdienas norma, bet par tām nedz piemaksāja, nedz paldies pateica.

Atsāku darba gaitas, kad meitiņai bija gads un trīs mēneši, darbs bija ļoti grūts, bet, par laimi, meitiņai bija ļoti jauka un mīļa auklīte, ar kuru varēja visu ko sarunāt.

Tas bija brīdis, kad ne mājās, ne darbā lietas negāja, kā bija ieplānots, darba daudz, stresa daudz, un ar meitiņu dienā izdevās pavadīt tikai kādas divas stundas dienā. Mani viss kaitināja, viss sadusmoja, biju nikna uz sevi un visu sev apkārt.

Meitiņas tētis strādāja maiņu darbu, un tajā vakarā viņam vajadzēja būt ātrāk mājās, lai palaistu auklīti, bet, tā vietā, lai telefona klausulē dzirdētu "Esmu mājās..." , dzirdēju šo: "Gaidīšu tevi biljarda bārā". Tas jau šķita aizdomīgi un mani uztrauca, bet vēl vairāk rokas sāka trīcēt, kad vakarā, īsi pirms darba dienas beigām, tika atnesta kaudze ar steidzami kārtojamiem dokumentiem. Protams, zvanīju mīļotajam un teicu, ka man vēl daudz darba un lai brauc mājās, bet atbilde bija tā pati vecā: "Gaidīšu tevi biljarda bārā, viss ir sarunāts..."

Pēc divu stundu "darba", kad ne par ko citu nevarēju domāt, kā tikai, kas īsti notiek, kāpēc jāiet uz bāru, ko dara meitiņa… pieklājīgi aizgāju pie priekšniecības un pateicu, ka ilgāk vairs nevaru palikt.

Trīcošu sirdi, trīcošām rokām un kājām gāju uz biljarda bāru, tā bija vieta, kur ar mīļoto iepazināmies. Viņš mani sagaidīja pie durvīm, biju dusmīga par visu notiekošo, jo vēl neko nesapratu. Iegājām iekšā, dzirdēju jautājumu: "Vai vēlies ko iedzert? Kādu kokteili?" Atbildēju: "Nē negribu, pietiek tusēties, braucam mājās!" beigās viņš tomēr mani pierunāja uz vienu kokteili un biljarda partiju.

Paņēmusi savu kokteili, gāju uz zāli, kur tumšākajā stūrī bija mazs galdiņš, uz galdiņa dega sveces un bija noliktas garas, tumši sarkanas rozes. Kad ieraudzīju, ka mīļotais paņem rokās mazu kastīti un nometas ceļos, šķita, ka sirds apstāsies...