Foto: stock.xchng
Cik daudz sieviešu, ģimeņu, tik daudz viedokļu un domu par tās veidošanu. Cits īsti nevēloties, pāris gadu laikā tiek pie pulciņa bērnu, cits gadiem nespēj piepildīt šo sapni – kļūt par vecāku, bet vēl cits – vēlas mazuli, vienlaikus baidoties no jaunās lomas, no iespējamiem riskiem. Aplūkosim vienas sievietes atklātu atzīšanos par bailēm kļūt par mammu un psihoterapeites Benitas Griškevičas skatījumu par to, kad un kādos apstākļos parādās mātes instinkts, par stereotipiem un problēmas "saknēm" bērnībā.

"Problēma tāda, ka nevaru saņemties bērniņam, kaut gan ļoti to vēlos. Atrodu simts un vienu atrunu - mana veselība, bērna iespējamie veselības riski, mans izskats pēc dzemdībām utt. Jāpiebilst, ka nekādu nāvējošu kaišu man nav, esmu precējusies, nav finansiālu šķēršļu. Varbūt problēma ir manī, nav mātišķā instinkta? Bet tad kādēļ nevaru izmest domu par bērnu no galvas? Jau gadus piecus mokos ar šo neizlēmību. Zinu, ka tūlīt sekos pārmetumi par to, ka citas sievietes gadiem nesekmīgi cenšas tik pie mazuļa, bet nesekmīgi un es te pati nezinu ko gribu, daļēji tam arī piekrītu... Bet kāpēc man tas liekas tik mokoši? Citi nedomājot, ņem un ķeras pie lietas, bet es mokos bailēs."

Mātes instinktam pa pēdām…

Kā norāda psihoterapeite, mātes instinkts jeb pieķeršanās bērnam, intuitīva izpratne par bērna vajadzībām, gatavība pietiekami agresīvā veidā cīnīties par viņa dzīvību un veselību nav pašsaprotama, jebkurai sievietei raksturīga iezīme. Mātes instinkts veidojas, mazulim piedzimstot un mātei izjūtot bērna totālo atkarību no viņas, instinkta veidošanos zināmā mērā garantē hormonālās pārmaiņas. Tā īsti par mātes instinktu var spriest, tikai kļūstot par māti un apgūstot šo lomu reālā kopā būšanā ar bērnu.

Joprojām var sastapties ar sabiedrības stereotipiem par sievietēm un mātes lomu. Tie itin kā paģēr, lai šī nu reiz būtu tā joma sievietes dzīvē, kas ir pilnīgi brīva no iekšēja konflikta, kur nav nekādu pretrunu, bet ir tikai un vienīgi vēlme un gatavība uzņemties mātes lomu. Ilgu un baiļu apvienojums, domājot par iespēju kļūt mātei, zināmā mērā ir adaptīva jeb veselīga reakcija. Būtu savādi un ne visai kritiski mūsdienu informētības apstākļos it nemaz nešaubīties par daudzo faktoru iespējamo ietekmi, par riskiem šai procesā un pārmaiņām, ko dzīvē ienesīs bērns, vai pārvērtēt savas spējas sniegt bērnam pietiekami daudz uzmanības un rūpju.

Kāda kopsakarība bailēm un sapņiem

Ja domājot par bērnu, bailes nav vienīgā izjūta, būtu svarīgi saprast, kas ir tai pusē, kur mīt ilgas un tieši ar kādām gaidām saistās bērns. Varbūt, nelaižot bērnu pasaulē, tiek izdarīta izvēlē nepiepildīt savas ilgas, lai neliktu vilties kādam, sev pašai vai pat - netikt sodītai par uzdrīkstēšanos.

Tendence vairāk koncentrēties uz bailēm nekā uz ilgu piepildīšanu, kā arī grūtības just paļāvību biežāk varētu būt raksturīga ļoti atbildīgām, strukturētām sievietēm. Viņas droši jūtas tad, kad spēj visu kontrolēt, laikus paredzēt riskus un tos novērst, tiecoties pēc perfekcionisma. Tomēr bērna radīšana, gaidības un dzemdības ir izaicinājums cilvēka racionālajam prātam, jo skaidri parāda, ka ne viss ir mūsu pašu rokās. Tas var likt sajusties kā bioloģiskas mistērijas daļai, just nevarību dabas priekšā. Bezspēcība pastiprina bailes. Ja ilgas pēc bērna nespēj neitralizēt šādu nedrošību lielā notikuma un pārmaiņu priekšā, var domāt par trauksmainību un paļāvības trūkumu kā par personības iezīmēm.

Bērnības sekas šodien

Hipotētiski domājot par baiļu iespējamiem neapzinātiem iemesliem, prātā var nākt daudz variantu. Līdzās ilgām pēc mazuļa, neskaidras bailes par bērna un savu veselību var būt saistītas ar dzimtas negatīvu pieredzi par bērnu nākšanu pasaulē, būšanu bērnam, būšanu mātei. Smaga pieredze var tikt turēta noslēpumā, tādējādi ietekmējot kādu no dzimtas jaunajām sievietēm. Tā var būt kādas tuvas draudzenes pieredze un bailes no tās atkārtošanās. Dažreiz vilcināšanās radīt bērnu ir saistīta ar sievietes traumatisku pieredzi, pašai esot bērnam. Radot bērnu, mēs neapzināti ceram atkārtot savu bērnības pieredzi labākā veidā, "paglābjot" savu bērnu no sarūgtinājumiem, kas bija jāpiedzīvo mums, tādējādi it kā kompensējot, dziedinot savas bērnības traumas un "pārrakstot vēsturi".

Tas vienlaikus saistīts ar identificēšanos ar šo bērnības pieredzi, tādējādi izvairīšanās radīt bērnu var būt neapzināta nevēlēšanās pašai nonākt kontaktā ar savu "iekšējo bērnu". Sievietei var būt globālas šaubas par to, ka pasaule ir jauka vieta viņai pašai un viņas bērnam, atzīmē Griškeviča. Dažām sievietēm apdraudoša šķiet bērna milzīgā atkarība un paredzamā ciešā piesaistīšanās mazulim, var būt sajūta, ka šāda tuvība viņu aprīs. Paļāvību jeb ticību, ka "viss būs kārtībā un, pat ja nebūs, mēs tiksim ar to galā", - ietekmē drošības izjūta attiecībās un uzticēšanās partnerim jeb otram potenciālajam vecākam.

Sieviete var arī just nedrošību diādē ar partneri ielaist trešo, kas izjauktu ierasto tuvību, novērstu viņa uzmanību. Sievietei var likties, ka tad viņa zaudēs daļu partnera mīlestības un rūpju, ka būs jākonkurē ar bērnu. Ļoti atbildīgiem un nedrošiem cilvēkiem lēmums radīt bērnu var būt tik pat grūti pieņemams kā citi lēmumi. Turklāt šāds lēmums mainītu dzīvi uz visiem laikiem. Te var domāt par attieksmi pret pārmaiņām dzīvē vispār. Bieži šādu iracionālu baiļu iemesli ir pa daļai apslēpti un bez psihoterapeita palīdzības grūti ieraugāmi, pat ja visu mūžu atradušies acu priekšā.

Konsultēja: M.psych., psihoterapeite, Benita Griškeviča, Brīvības ielā 37 - 3/5, Rīgā, t.29204920.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!