Foto: PantherMedia/Scanpix
Kādreiz pat paši mierīgākie un mīlošākie vecāki neiztur. Daudzas mammas un tēti paceļ balsi, tāpēc, ka tā ir "ieprogrammēti" – tā rīkojās ar viņu vecāki. Ir vecāki, kuri uz bērniem atļaujas kliegt tikai tad, kad ir īpaši nokaitināti. Padomā par to, ka kliegšana dziļi ievaino bērna pašcieņu un pašvērtības sajūtu, kā arī izjauc saskaņu starp bērnu un vecākiem. Lūk, vecāku ieteikumi un padomi, kā savaldīt sevi un nekliegt uz bērnu, lai ko viņš arī nebūtu sastrādājis. Pieredzē dalās portāls "Cālis.lv" lasītāji.

Kad vecāki kliedz uz bērniem, jā, viņiem ir bail. Viņi kliegšanu uztver kā uzbrukumu, tādēļ mēģina no tā pasargāties – aizbēgot, fiziski vai emocionāli attālinoties no kliedzošā vecāka. Atceries, ka bērni tieši no vecākiem mācās komunicēšanās prasmi, imitējot vecāku uzvedību. Ja vecāki uz bērnu kliedz nemitīgi, tātad, paši pazaudējuši paškontroli. Savukārt bērns šo kliegšanu sāk uzskatīt par normu, komunicējot ar citiem, lai izrādītu savu slikto garastāvokli.

"Gribu iemācīties nekliegt uz saviem bērniem, tikai nezinu kā. Pat nezinu, kā es esmu tik tālu nonākusi, jo dažreiz kliedzu kā nelabais. Pašai kauns par savu nesavaldību - zinu taču kā bērni jūtas, kad uz viņiem kliedz, pati esmu to izjutusi. Skaitīšana līdz desmit nelīdz, tas vienkārši nestrādā un tai dusmu brīdī nav galvā. Varbūt ir kāda laba literatūra, kas izskaidro bērnu uzvedību? Mani bērni ir ļoti dzīvespriecīgi, aktīvi, lecoši, skrienoši - nav mierā ne brīdi. Man pašai gribas mieru, tad nu arī tur sākas tā uzvilkšanās, jo tracis ap mani rada stresu un uzvelk nervus. Esmu domājusi par psihologu, bet vai līdzēs?" tā portāla "Cālis.lv" forumā pēc padoma vaicā kāda māmiņa.

  • "Aizej uz brīdi uz citu istabu, pasēdi un domā ko labu. Tas palīdz. Vai vienkārši pietupies un stipri samīļo. Galvenais - turēt muti ciet, citādi,- ja sāksi rāties, tad uzvilksies pati vēl vairāk."
  • "Pamēģini dažādas elpošanas tehnikas, tās palīdz."
  • "Man bija tāds periods. Pat grāmatu par dusmām lasīju. Acīmredzot, tevi kādreiz bērni aizkaitināja, sāki kliegt, un smadzenes to aizkaitināmību jau ir pieņēmušas par paradumu, un turpmāk aizsvilsies arī bez agrākā iemesla."
  • "Kas man palīdzēja? Mierīgākā brīdī paņem bērnu klēpī, apkampienā un sajūti šo apkampienu. Mēģini iedziļināties visās savās sajūtās. Bērns droši vien aizskries, tāpēc dari tā. Vakarā, kad ir miers, iedomājies, kā tu apskauj savus bērnus, centies izjust savas rokas, visu. Tā desmit minūtes vismaz. Nākamais: pasēdi pie aizmigušiem bērniem, vēro viņus un domā par to, cik viņi lieliski. Ilgi. Nākamais: iepriekš aprakstītajām darbībām pievieno to, ka tu domās viņiem atkārto "es tevi mīlu". Uzlabojums varētu būt jau nākamajā dienā, bet ieraduma mainīšanai vajadzīgs pusgads. Tie ieteikumi ir meditācija. Zinātnieki atraduši, ka viegli aizkaitināmiem cilvēkiem kaut kāds smadzeņu centrs ir aktīvāks, un regulāra meditācija to nomierina, pa īstam un ilgtermiņā. Katrā ziņā man palīdzēja. Aprakstītie paņēmieni gan nav manis izdomāti."
  • "Man palīdzējusi ir pati meita. Neļauju baigi viņai ārdīties, ja uznāk melnie, sūtu uz savu istabu vai skaitām kopā līdz 10 un dziļi elpojam. Tā nu, - kad man uznāk "melnie", tad viņa uzliek roku uz pleca un saka: "Kuš, mammu, kūššš, būs labi. Vīns, dīvi, tīs un tā līdz 10". Un kaut kā caur viņu esmu arī sākusi piefiksēt tos pirmskliegšanas mirkļus un aizvien biežāk to noriju. Ieelpoju dziļi iekšā un caur smaidu saku, kas sakāms. Viena pasniedzēja mums dusmu savaldīšanai ieteica iet dzert tēju. Saproties- iziešana no istabas, kamēr ūdeni ielej, kamēr uzvāra... Bet kopumā nezinu. Tas ir reflekss, kas no bērnības ir ieaudzināts. Tikpat labi var jautāt, kā beigt roku likt priekšā, kad šķauda, ja tas ir no bērnības darīts."
  • "Ņemam papīra lapu, sadalām to divās ailēs. Kreisajā sarakstam biežākās kliedzamsituācijas, piemēram, zobu netīrīšana, mantu nesavākšana, dārza demolēšana utt. Pretim meklējam trīs veidu risinājumus: darām kopā, dots pret dotu, iepriecini mammu. Piemēram, zobu ejam tīrīt kopā. Ja netīram, dzīve ir apstājusies, abiem (mammai un bērnam) jāsēž istabas vidū sakrustotām kājām (pie reizes lieliska mugurkaula un stājas profilakse). Dots pret dotu - izdemolēta mīļāko rotaļlietu atvilktne bērnistabā pret izdemolēto dobi dārzā. Pēc pirmajām kubiskajām acīm un asarām mierīgs skaidrojums "re kā tev nepatika – man arī tā nepatīk".Iepriecini mammu un mamma iepriecinās pašu. Savāc mantas bez teikšanas un es, mamma, bez teikšanas, tevi priecēšu ar īpašiem našķiem ( ātro keksa maisījumu sacepam mazajās formītēs, sanāk ilgam iepriecinājumu laikam; jogurta trauciņos sasaldējam sulas ar zobkociņu iekšā utt.). Manu bērnu gadījumā vienmēr strādājis teicami. Lai pašām mazāk jākliedz, parevidējiet bērnu ēdienkarti, īpaši gatavus pirktus saldumus - tiem pievienotie mēsli bērnu smadzenes un nervu sistēmu uzvelk kā pulksteni."
  • "Mūsu mājās ir tā - cilvēkiem mēs (neviens, arī vecāki nē) nesitam, nesperam, nekožam. Kost drīkst tikai ēdamām lietām, spert - pa bumbu, sist.. nu, ir mums "pupumaiss" un arī liels plīša lācis.. Nezinu, cik pareizi, bet pie mums ir pieņemts, ka tiem "nesāp", un tad, ja ļoti gribas kādu sist/spārdīt/saknaibīt - drīkst doties pie šiem objektiem un izpausties. Gribēju ieviest skriešanu ap māju, diemžēl tā nav realizējama, piemēram, ziemā - kamēr saģērbsies tāds aurotājs… Pie viena tā iešana maisu/lāci klapēt, palīdz izpausties arī man, jo reizumis turp nogādāju "trakojošos subjektus": paņemu padusē (ja labprātīgi vai pie rokas nenāk), aiznesu un "uzsēdinu" uz maisa/lāča (pie viena esmu pati arī "izlādējusi enerģiju" ). Cik nu tas pareizi, cik nē, bet vismaz košanas gadījumi stipri iet mazumā, par kaušanos... Mēdz būt, ka viens otru ieklapē, protams, joprojām, bet palaikam arī dzirdu: "Nesit mani, ej sit lācim, ja?!"
  • "Ja iemesls ir bērnu uzvedībā (neklausīšana, nedarīšana ko liek utt.), tad es piekopju brīdināšanas metodi, ja jūtu, ka varētu pienākt brīdis, kad pati vairs neturu kontroli, tieši tā arī saku, ka- ja mani neklausa/nedzird, tad es varu kļūt dusmīga un tad būs lielas ziepes, un vai viņiem patīk, ka mamma uz viņiem varētu sākt bļaut. Vairumā gadījumu šis nostrādā, reizēm nākas pacelt toni, tas arī liek reaģēt. Man nepatīk, ka es pati uzvelkos, kaut ļoti labi zinu, ka tie ir bērni un tādi viņi ir, un ja viņi kaut ko ne tā dara, tad pati esmu bijusi kaut kur pie vainas un to veicinājusi. Jāelpo dziļi, jāmaina attieksme, jāsamīļo bērni. Izaugs lieli, gan jau būs labi".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!