Kāpēc vecākiem ir tieksme pārlieku apdāvināt savus bērnus  (4)

Lūk, trīs pamatiemesli, kāpēc pieaugušie nevar noturēties, nepērkot bērniem daudz un dārgu dāvanu:

1. Sabiedrībā valda uzskats, ka manta ir sinonīms labajam un pareizajam dzīvē. Mūs nemitīgi pārliecina, ka bērna laime ir pārpilnībā un labiem vecākiem tā jānodrošina. Vecāki baidās, ka viņu bērns pārdzīvos emocionālu traumu, ja viņa draugs vai klasesbiedrs saņems vairāk un vērtīgākas dāvanas. Un vecāki cenšas, pērk vēl un vēl.

2. Ar dāvanu palīdzību mēs mazinām savu vainas izjūtu. "Es pārāk daudz esmu darbā, pārāk daudz laika veltu savai personīgajai dzīvei, taču dāvinu tev šīs mantas, un tātad domāju par tevi!"

3. Jo īpaši Ziemassvētki un Jaunais gads ir laiks, kad pieaugušais vēlas neapzināti atgriezties bērnībā. Jo mazāk dāvanu mēs paši saņēmām, jo lielāka vēlēšanās mums ir apdāvināt savus bērnus. Gadās, ka dāvinām vecumam vai bērna patiesajām vajadzībām neatbilstošas dāvanas. Šajā gadījumā mēs sarūpējam dāvanas paši sev, nevis bērniem.

Situācijās, kad dāvanu ir par daudz, bērnam sāk jukt jēdzieni "mīlestība", "nauda", "dāvanas". Reizēm bērni pat nepievērš uzmanību tiem, kas ierodas ciemos tukšām rokām vai ne pārāk dārgām dāvanām. Viņi pārstāj saprast dāvināšanas akta simbolisko nozīmi, vēlēšanos pasniegt dāvanu.

Nav jaunums un noslēpums, ka šķirtajās ģimenēs bērni bieži saņem vairāk un vērtīgākas dāvanas. Vecāki tādā veidā cenšas pieklusināt savu vainas izjūtu. Vienkopus saplūst divas vēlēšanās - pasniegt dāvanu un iekarot (vai apstiprināt) sava bērna mīlestību. Vecāki sacenšas savā starpā, un bērni kļūst par ķīlniekiem. Izprotot situāciju, viņi var to sākt izmantot: "Gribat, lai es jūs mīlu? Tad dāviniet man visu, ko vēlos!"

Ja mēs neliekam savam bērnam kontrolēt savas vēlmes, viņš neko nemācēs gribēt pa īstam. Protams, vēlēšanās būs. Taču, līdzko parādīsies kāds šķērslis, šie bērni atkāpsies. Bērns pārsātināsies, ja nemitīgi viņu apdāvināsim un izpildīsim jebkuras vēlmes. Dodiet bērnam laiku, lai viņa vēlēšanās nobriest. Viņam jāiemācās ļoti iekārot un šo iekāri izpaust. Tā bērni mācās sapņot, atlikt vēlmju piepildīšanos uz kādu laiku, nejuzdamies neapmierināti un dusmīgi.

Avots: D.Kājiņa, I.Auniņa "Kā izprast bērnu?" (izd.Pētergailis).