'Lēmumu šķirties pieņēmu es, un tas ir labākais, kas ar mani noticis' - atklāti un drosmīgi sieviešu stāsti  (7)

Ar vīru bijām kopā septiņus gadus, mums ir arī piecus gadus vecs dēliņš. Lēmumu šķirties pieņēmu pakāpeniski, un nu jau divus gadus dzīvojam atsevišķi. Problēmas radās mūsu atšķirīgo raksturu dēļ. Ja sākumā tam nepievērsu uzmanību, gadu gaitā kļuva arvien grūtāk pieskaņoties viņa apātiskajam noskaņojumam, kura dēļ nekad nepavadījām brīvdienas, dodoties kopīgos izbraucienos vai apmeklējot saviesīgus pasākumus.

Viss, ko vīrietis vēlējās, bija gulšņāt uz dīvāna gan darba dienu vakaros, gan brīvdienās, kamēr es alku jaunu iespaidu, kaut nelielu izbraucienu tepat uz kaimiņzemēm. Arī mūsu savstarpējā komunikācija pakāpeniski apsīka pilnībā – nebija ne kopīgu interešu, ne tēmu, par ko parunāt.

Turklāt lielākā daļa mājas darbu gūlās uz maniem pleciem – vīrietis traukus mūsu kopdzīves laikā nomazgāja labi, ja pāris reižu… Apzinos, ka lielā mērā pie savām ciešanām biju vainojama pati, ļaujot vīrietim kontrolēt mūsu ikdienu un nešķiroties agrāk. Taču mani biedēja fakts, ka bērnam atņemu tēvu... Līdz vienā brīdī tomēr, par laimi, apjēdzu, ka šāds ģimenes modelis noteikti nav piemērs, no kura mazajam gūt saprātīgu un veselīgu priekšstatu par ģimenes dzīvi.

No vīrieša, ar kuru kopā biju gandrīz sešus gadus, nespēju izšķirties vairāku gadu garumā. Te bijām kopā, te - nē. It kā nezināms spēks mūs turētu kopā... Šobrīd, atskatoties uz pagātnē pieredzēto, saprotu, ka tās bija manas bailes no palikšanas vienai, vēlme, lai mani mīl... Diemžēl sava rakstura vājuma rezultātā zaudēju dažus gadus no savas jaunības, kas citādi noteikti būtu bagātāki košiem mirkļiem, neprātīgiem piedzīvojumiem un romantiskiem stāstiem.

Brīdī, kad saņēmos pārtraukt visus kontaktus ar vīrieti, kurš mani, lai gan mīlēja, tomēr kopdzīvei bija absolūti nederīgs slinkuma, rakstura vājuma, melīgā rakstura un gribasspēka trūkuma dēļ, patiešām jutos kā iznirusi no dzelmes un kārtīgi ieelpojusi. Beidzot iemācījos dzīvot sev, mīlēt sevi, nevis pozitīvu vērtējumu un atzinību meklēt partnera acīs, kā arī baudīt ikdienu vienatnē, apgūstot pašpietiekamību.

Gluži kā šodien atceros to klikšķi, kad manā prātā saslēdzās emocijas, sajūtas un skaidra apziņa par to, ko vēlos no dzīves un kādus brīžus tajā noteikti vairs nevēlos piedzīvot.

No sava vīra, ar kuru apprecējāmies, abiem esot vien 21 gadu veciem, izšķīros pēc 10 gadu ilgas laulības. Mana lēmuma iemesls bija pagalam vienkāršs - vīrietis mani krāpa uz nebēdu, savukārt es, gluži kā anekdotēs, visu uzzināju pēdējā. Tas bija milzu trieciens gan manai pašapziņai, gan dzīvei kopumā, jo laulībā pavadīto gadu laikā bijām viens otram pieslīpējušies un kopā pieauguši. 

Nezināmais mani biedēja, taču apņēmos nekļūt par sievieti - kājslauķi un piekodināju sev, ka, lai nu ko, bet pašcieņu noteikti nezaudēšu.

Tā nu ar vīrieti izrunājos, sapratu, ka arī manas jūtas pret viņu ir zudušas, un mēs klusi izšķīrāmies. Es zaudēju 10 kilogramu svara (smejos, ka katru par nelaimīgo laulību), pēc neilga laika iepazinos ar citu vīrieti, un nu esam saderinājušies, kā arī gaidām mūsu topošajai ģimenei pievienojamies manu pirmdzimto meitiņu.

Ar draugu kopā bijām aptuveni piecus gadus. Iepazināmies draugu rīkotā ballītē, kurā viens otru pirmo reizi ieraudzījām. Tajā reizē arī viens otram iepatikāmies, toreiz pavadījām jautru vakaru un sapratām, ka vēlamies tikties arī divatā. Pēc pāris randiņiem sākām veidot attiecības. Tās it kā bija stabilas, taču ne nopietnas - to es sapratu tikai pēc šķiršanās.

Ar laiku mēs sākām tikties tikai tad, kad viņš gribēja. Lai gan uzsvēru, ka tāda veida attiecības man nepatīk, viņš nereaģēja. Ļāvu sev darīt pāri, līdz sapratu, ka ar viņu bijis labi, bet bez viņa jūtos vēl labāk.

Biju jau pieradusi pie tā, ka esmu viena, tāpēc kādā tikšanās reizē pateicu, ka tā ir arī pēdējā. Puisis, protams, nelikās ne zinis par maniem vārdiem un to saprata tikai tad, kad uz viņa piedāvājumiem tikties vairs neatbildēju. Kopumā tas bija izniekots laiks, tomēr no daudz kā, ko piedzīvoju, esmu guvusi vērtīgu mācību.

Manas attiecības ar bijušo partneri nebija ilgstošas, tomēr tās bija ievirzījušās diezgan nopietnā gultnē. Mēs viens otru cienījām, viens otram iepatikāmies. Pazīstami bijām jau sen, taču tuvāk iepazināmies pavisam nejauši kādā kopīgā pasākumā ar draugu palīdzību.

Es jutu, ka man viņš patīk, taču kaut kas nesaslēdzās līdz galam. Visticamāk, galvenais iemesls bija viņa nepatīkamā uzvedība tad, kad tika lietot alkohols. Tā iespaidā viņš kļuva jēls un viņa joki mani reizēm aizvainoja. Pēc vairākām šādām reizēm, ko piedzīvoju, es viņam atklāju savas sajūtas, taču situācijas atkārtojās, kļūstot arvien nopietnākas.

Beigu beigās pieņēmu lēmumu šķirties. Šķiet, ka viņš uz mani turēja ļaunu prātu, tomēr uzskatu, ka mana pašcieņa ir augstāka par dzēruša vīrieša manieru neievērošanu.

Ar savu bijušo vīrieti bijām kopā aptuveni sešus gadus. Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc tam nepieliku punktu ātrāk. Mums bija nopietnas attiecības. Bija kāpumi un kritumi, daudz kam bijām izgājuši cauri, tāpēc viss tiešām šķita patiesi un no sirds. Kad bija pagājuši aptuveni četri gadi mūsu attiecībās, sapratu, ka vēlos kaut ko nopietnāku, kā, piemēram, kopdzīves uzsākšanu, saderināšanos...

Uzskatīju, ka mums bija pienācis laiks, lai spertu nākamo soli. Bijām vairākkārt par to runājuši, abi sapratām, ka vēlamies kopīgu nākotni, taču partneris visu laiku uzsvēra, ka vēl nedaudz jāpagaida. Gaidīju un, tā teikt, nesagaidīju. Ar laiku es nolaidu rokas, jo, kad katru nākamo reizi sākām par šo tematu runāt, viņš izvairījās, attaisnojās ar muļķīgiem iemesliem, un mums nācās palikt turpat, kur bijām.

Kādā brīdī es neizturēju, jo sapratu, ka kavēju savu laiku un, iespējams, savu laimi. Man gribējās un joprojām gribas veidot ģimeni, tāpēc ceru sastapt vīrieti, kurš tam būs gatavs.