Pieci padomi tiem vecākiem, kuru bērni skolā sākuši saņemt sliktas atzīmes

Pirmais padoms – vispirms – nomierinies

Bez nesekmīgas atzīmes skolas laikā nav izticis gandrīz neviens cilvēks. Atceries pašu galveno: par sliktām atzīmēm nedrīkst bērnu rāt, vēl jo vairāk – sodīt par to. Kāpēc? Tāpēc, ka tas nepalīdzēs izvairīties no problēmas, toties parādīs bērnam – vecākiem nevar uzticēties, un nākamreiz viņš centīsies slikto atzīmi no tevis noslēpt. Bet ar laiku bērns iemācīsies no tevis noslēpt arī citas problēmas. Tev tas ir vajadzīgs? Ja bērnam sliktas atzīmes parādās reti, tad vispār nav vērts uztraukties. Šādas epizodiskas sliktās atzīmes ir atsevišķi gadījumi un ar kuru gan tas nevar notikt!

Otrais padoms – ja saredzi skaidras izmaiņas mācību jomā, mēģini noskaidrot situāciju

Varbūt mācību programma tavam bērnam ir pārāk sarežģīta? Tas notiek pietiekami bieži, lai gan, protams, par to nav patīkami aizdomāties. Šādā gadījumā padomā, vai bērnam nebūtu vērtīgi nodrošināt papildu nodarbības vai privātstundas konkrētā mācību priekšmetā. Līdzīgs rezultāts var būt arī tad, ja programma priekš tava bērna ir pārāk viegla. Bērnam vienkārši nav interesanti mācīties to, ko viņš jau sen zina, bet sliktās atzīmes var parādīties vienkārši nolaidības dēļ.

Trešais padoms – banāls slinkums un tava palīdzība

Nu ko, tavs bērns arī ir cilvēks, arī viņam ir tiesības paslinkot. Centies pakontrolēt, kā viņš pilda mājas darbus, kādu laiku tos pārbaudi katru vakaru. Varbūt tev nāksies arī kopā ar bērnu pasēdēt pie mācību grāmatām, lai kaut ko paskaidrotu. Šī metode palīdz arī gadījumā, ja skolēns vienkārši nav sapratis kādu tēmu un viņam radušās grūtības.

Ceturtais padoms – laba izeja no situācijas – pareiza motivācija

Paskaidro bērnam, ka zināšanas, ko viņš iegūst sākumskolā, ir pamatakmens visām turpmākajām mācībām, bet ja viņš pret mācībām attieksies nenopietni, tad vecākajās klasēs viņam nāksies sastapties ar ļoti lielām mācīšanās grūtībām. Nedraudi, bet mierīgi paskaidro – ja liecībā būs sliktas atzīmes, nāksies atlikt ilgi gaidīto braucienu uz ārvalstīm: jo to taču jānopelna. Un nebaidies izpildīt savu solījumu, ja bērns atzīmes neizlabo. Lai bērns apzinās: viņš ir sācis pieauguša cilvēka dzīvi, ceļojuma atcelšana – tas nav sods, bet brīdinājums par to patiesību, ka viss labais ir jānopelna.

Piektais padoms. Var gadīties arī tā, ka skolēnam neveidojas labs kontakts ar skolotāju

Šādā gadījumā vecākiem jāpieliek visas pūles, lai palīdzētu attiecības ar skolotāju nokārtot. Parunā ar bērnu, noskaidro iemeslu, mēģini saprast šīs problēmas jēgu – kuram ir taisnība, bet kuram tomēr nē. Nekaitēs arī saruna ar skolotāju – vienatnē vai arī vecāku sapulces laikā, atkarībā no apstākļiem. Tikai nenoskaņojies uz "karu". Mēģini parādīt savas diplomātiskās spējas. Tavs mērķis – bērnam "nenosist" vēlmi mācīties, neļaut sagraut ticību sev. Pieprasi, taču nekliedz un nerāj. Paskaidro, ka esi gatavs sniegt jebkura veida palīdzību, ko vien viņš vēlēsies no tevis sagaidīt.

Mammu pieredze ar saviem bērniem un viņu sliktajām atzīmēm skolā

"Nu reiz arī man nav padoma, kā būtu labāk rīkoties. Situācija tāda - 11 gadus vecs puika, 5.klases skolnieks, visādi citādi gudrs un attapīgs, ātri viss pielec, mācās ļoti labi, potenciālais olimpiāžu dalībnieks gan matemātikā, gan latviešu valodā (semestrī saņēmis vien divus 6, pārējie ir 7, 8, 9, 10, vidējā atzīme pa visiem priekšmetiem - 8,6) reizēm apzināti pasaka skolotājai, ka nav mājas darba vai nav ko iemācījies, lai viņam ieliek 1. Draugi no klases ir kopš bērnudārza laikiem un tā nu ir sanācis, ka nav viņiem tās labākās atzīmes un nesekmīgas atzīmes viņiem ir normāla parādība. Tad nu manējais, lai viņiem ko pierādītu, rīkojās tā, kā es rakstīju - nenodod mājas darbu, pasakot, ka nav izpildījis, neskaita dzejoli, pasakot, ka nav iemācījies. Pieļauju, ka skolotāja to nojauš, bet viņas pienākums ir ielikt šo nesekmīgo atzīmi. Bieži tā nenotiek, bet reižu pa reizei (semestra laikā divas vai trīs reizes, kas diži kopējo semestra atzīmi priekšmetā neietekmē). Piezīmes arī par uzvedību - ne tā sēž, atļaujas sēdēt ar muguru pret skolotāju utt. Neko gan pagaidām nestāsta, ka kāds viņu apceļ par to, ka labi mācās, bet, pieļauju gan, ka kas tāds notiek. Brīvajā laikā nodarbināts - hokejs, dejošana, angļu valodas privātstundas. Kā runāt, ko runāt un kā paskaidrot, ka nav prāta darbs tā rīkoties? Un vai vispār runāt?"

"Es atceros, ka es dažkārt baigi pūlējos, lai matemātikā nedabūtu "5"(5 baļļu sistēmā). Dažreiz man tas izdevās. Jo dabūt "5" bija tik garlaicīgi, visādiem tur, gandrīz nesekmīgajiem, bija konsultācijas un pārrakstīšanas, bet man nekā, tikai - hops - izlika atzīmi un viss. Gribējās krāsaināku dzīvi."

"Nabaga bērni! Pēc tam mēs brīnāmies, ka pieauguši jaunieši nezina, kur mācīties, ko strādāt, jo visu līdz šim dzīvē ir noteikuši vecāki. Es vienmēr esmu veicinājusi sava bērna spējas izvēlēties. Es arī biju teicamniece. Es zinu, ko nozīmē, ka tu klasē esi labākā. Man bija viena paziņa, teicamniece, kas arī teica, ka dažreiz "nogrābusi kādu truli", lai neizlektu. Nu un? Tagad pati skolotāja, grāmatas raksta.

Iesaku atslābt. Ar diktātu var panākt vien to, ka bērns parādīs jums pigu un nemācīties vispār, vai iedzīsiet depresijā un neirozēs. Starp citu, mūsdienu bērniem, pusaudžiem, depresijas ir viena no ļoti nopietnām problēmām, un tas ir dēļ pārāk augstām prasībām pret viņiem.

(P.S. No personīgās pieredzes: es kādreiz arī uzskatīju: ja bērnam viegla galva, jāspiež uz labākām sekmēm. Manam puikam sekmes līdzīgas. Tieši ap 5., 6 klasi iespringām, un teicām - kāpēc 7, tu taču vari labāk! Par laimi, daudz lasu un konsultējos ar citiem, un sapratu, ka tā var "iebraukt auzās". Vairs neaizrādīju par sekmēm, priecājos, ka visumā mācās labi, prasīju, kādi ir puiša paša plāni. Kopš tā brīža sekmes kļuva labākas, un jo bērns pilnībā atbildību par tām uzņēmās pats. Es neizsaku piezīmes par atzīmēm, bet interesējos par viņa dzīvi - kā jūtas, kādi plāni, ko dara. Par piezīmes vispār iesaku "necepties". Skolas ir tā izveidotas, ka nedod bērniem to, ko viņiem vajag - fizisku izkustēšanos, tad nu lai saņem, ko pelnījušas - puišu dīdīšanos)."

"Man gan toreiz bija 5 baļļu sistēma atzīmēs, bet tas būtību nemaina - biju "gandrīz teicamnieks", kas reizi pa reizei speciāli tika pie kādas nesekmīgas atzīmes un/vai piezīmes. Tad nu, kas bija tas, kas mani pamudināja uz šādām rīcībām -
(1) vecāku attieksme... Kad sāka apnikt, ka vecāki tikai ķeksīša pēc pievērš uzmanību manām dienas gaitām, tad šis bija ideāls variants, kā dabūt nedalītu uzmanību par tēmu (un nav svarīgi, ka vecāki uzskata, ka pievērš visam pietiekami uzmanības);
(2) iekļaušanās kolektīvā... Kā jau te teica, būt izlēcējam ar gandrīz perfektām atzīmēm un uzvedību nebūt nav tas, uz ko labprātīgi parakstās pusaudzis, tamdēļ reiz pa reizei vajag pierādīt "es arī varu tā";
(3) tieši nesekmīgas atzīmes varēju nopelnīt arī tad, ja bija apnicis dot norakstīt... Pateicu, ka neesmu mājas darbu uzrakstījusi visiem norakstīt gribētājiem, attiecīgi arī nedrīkstēju nodot to darbu;
(4) tieši piezīmes nereti pelnīju dēļ tā, ka vienkārši stundās bija garlaicīgi... Kamēr man pielēca no pirmās reizes, tikmēr citiem vajadzēja paskaidrojumus arī otro, trešo, ceturto, utt. reizi... Kaut kas taču tai laikā bija jādara, dumja raudzīšanās tāfeles virzienā neaizrāva... Tā nu sanāca arī patraucēt skolotāju darbu."

"Manu meitu šī problēma skāra 4.klasē, kad pēc jaunu bērnu atnākšanas uz klasi, klasē sāka dominēt viedoklis, ka mācās tikai muļķi. Visas ceturtās klases garumā tā bija cīņa ar vējdzirnavām un beigās tomēr arī pēc psihologa ieteikuma, mēs mainījām skolu. Rezultāts bija redzams uzreiz, jo tajā skolā, kur tagad iet, mācīties ir prestiži, gan zēniem, gan meitenēm. Un vairs neiedomājās, ka kaut kas speciāli nav jāmācas, drīzāk nācās "lāpīt" ielaistos robus."

"Vecāku pārāk lielās prasības un gaidas var izraisīt pusaudža protestus, ja pusaudzis ir ar spēcīgu raksturu, vai nogalināt viņā mērķtiecību, pašpaļāvību u.tml., ja pusaudzis pakļāvīgāks. Paslinkošana, izrādīšanās nelielās devās nav kaitīga ne bērna prātam, ne nākotnei. Slinkošana lielākās devās var kļūt kā narkotikas vai alkohols - ievelk, no tās grūti atradināties. Garu lekciju, morāles lasīšana ir kā pīlei ūdens. Pāris trāpīgu teikumu būs vairāk vērti nekā zāģēšana vairāku gadu garumā. Nereti totāli pareizajiem teicamniekiem tā ir apnikusi sava loma, ka saviem bērniem viņi nenovēl šādu likteni."

"Daudzus gadus biju teicamniece, bet nepatika būt "paimeitenei" un tāda arī nebiju. Tad nu es arī reizi pa reizei uzrakstīju kaut ko garām, kaut ko nepareizi... Lepojos, ka liecībā nav visi 5, bet ir kāds četrinieks. 9.klasi beidzot, man bija viens "4" - skolotāja mēģināja izvilkt , aicināja uz pēcstundām (jo kā tad tā, viņas priekšmetā vienīgā atestātu sabojājošā atzīme), bet es nepadevos - lai liek "4"! Bet vispār manā gadījumā tas liecināja par "mugurkaula neesamību" - man svarīgāk vienmēr bija, kā visi par mani domās (ka tik neapsaukā par zubrilu vai kā), lai tik es būt tāda kā visi u.t.t. Arī pīpēt sāku, jo visi taču klasē pīpēja.... Man šķiet, ka tomēr vaina ir audzināšanā - pārāk viss vērsts uz to, lai citiem izpatiktu. Bet tas ir pārejoši - man pārgāja ap gadiem 25. Tad sāku domāt pati ar savu galvu un darīt, kā man būtu labāk. Līdz tam viena vienīga izpatikšana un līdzskriešana citiem, diemžēl."

"Bet es skolā apzināti atteicos iet pie tāfeles vai priekšā, lai gan vielu zināju perfekti. Tikai tāpēc, ka man bija nenormālākais lampu drudzis. Klasē solā varēju bļaustīties, kamēr par nepaklausību piezīmi dabūju Bet tajā pašā klasē aiziet priekšā un noskaitīt, labāk divvnieku lai liek un lika. Bet kādam to izstāstīt? Nē! Es īsti neatceros, bet šķiet, ka mammai aŗī to nemaz nestāstīju, kaut ar mammu mums visai labas attiecības bija un ir. Bet jā, man reāla problēma bija. Un visur kur vajadzēja iet priekšā, es atteicos to darīt. Tajos mirkļos, kad kādu apstākļu dēļ nevarēja attiekties, es jutos tā, ka atceroties to, man pat šobrīd zosāda uzmetas. Tieši tāpat bija un ir augstskolā, tagad kaut kādās prezentācijas utt... Labāk tad atstāju kā parādu un nokārtoju pēc tam to individuāli ar pasniedzēju."