Psihoterapeits: bērnam dotie solījumi ir jāpilda  (1)

"Neraudi, mēs tevi nevaram ņemt līdzi ceļojumā, paliksi pie vecmāmiņas, bet kad atgriezīsimies, sestdien visi kopā dosimies uz zoodārzu", vecāki apsola, bērns samierinās un spēku gaidīt viņam dod doma par gaidāmo kopīgo gājienu. Pienāk sestdiena un vecāki pat nepiemin paredzamo gājienu – mātei jādodas pie friziera, bet tēvam jāsatiek draugi.

Kā vecāku dotā solījuma nepildīšana ietekmē bērnu un par citām ar solījumu pildīšanu saistītām lietām mūs konsultē psihoterapeits Užāns.

Ja vecāki nepilda solījumus, šo modeli var pārņemt arī bērns

Psihoterapeits analizē pieminēto sižetu un norāda, ka sižeta fabula varētu tikt skatīta arī tā – mēs tevi pametīsim uz X dienām, mums ir kas svarīgāks nekā būt kopā ar tevi. Mums ir nojausma, ka tev tas varētu būt grūti izturams, tādēļ mēs apsolām, ka būsim kopā, un iesim uz Zoo, tas būs patīkami.

Bērns savā "iekšējā pasaulē" uzbūvē priekšstatu, ka tagad ir nepatīkami, bet būs kaut kas patīkams. Iespējams, ka viņam šīs fantāzijas palīdz "nomākt" skumjas un naidu pret vecākiem, kas viņu ir pametuši. Bērna prātā izstrādājas kāds risinājums šim "depresīvajam" konfliktam. Tad vecāki neizpilda savu solījumu un ar savu uzvedību "iemāca" noteiktu uzvedības veidu. Šis uzvedības veids veidojas gan tajā, ka bērns iemācās, ko var sagaidīt no citiem, gan apgūst arī veidus, kā to pārvarēt. Sliktākajā gadījumā bērnam saglabājas sajūtas, ka viņš ir atstāts, slikts, nenozīmīgs un viņa pašvērtība cieš.

Bērnam šķiršanās no vecākiem, ja viņi ir bērna galvenā sociālā vide, ir "trauma" vismaz līdz astoņu - desmit gadu vecumam. Solījums šajā gadījumā samazina traumu, bet tā nepildīšana samazina bērna drošības sajūtu, ka var uzticēties vecākiem un plašākā nozīmē – arī citiem.

Vecāku solījumi no bērna laika izjūtas aspekta

Kādā vecumā bērns spēj atcerēties, kas solīts? Ja solījumiem izteikti vārdos, secinām – vārdi attiecas uz simbolisko domāšanu un simboliskā domāšana kļūst nozīmīgāka no divus gadu vecuma.

Rodas vēl viens jautājums – kad bērnam attīstās laika izjūta? Piemēram, ja vecāki saka – vakarā, brīvdienās, vasarā, kādā vecumā bērns sāk izprast šos jēdzienus? Varbūt tikai skolas laikā vai jau agrāk? Psihoterapeits skaidro, ka laika izjūta attiecas uz perspektīvas sajūtu. Laika sajūta veidojas arī no pieredzes. Pirmie bērna pieredzes elementi varētu būt jau tādi – es tagad jūtu kaut kādu diskomfortu, ir nepatīkami. Tas nav tā, kā bija (pieredze saglabājas atmiņā). Tāda zināmā mēra darbojas jau kopš dzimšanas.

Ja runa ir par simbolisku, kognitīvu laika sajūtu, t.i. tādu, kāda ir "lielajiem", tad četrus gadus vecam bērnam tā tikai sāk veidoties, un sākumā bērni to arī viegli pazaudē. Ja bērns iemācās nedēļas dienu kārtību, tas nebūt nenozīmē, ka viņš to mācēs pielietot. Ja bērns spēj iemācīties secību rīts, pusdiena, vakars, tas nenozīmē, ka viņam ir izveidojusies laika perspektīva. Laika perspektīva izveidojas piecu - septiņu gadu vecumā, bet līdz galam tā attīstās 11–12 gadu vecumā.

Vai ir tiešs sakars – vecāki nepildīja solījumus, tāpēc arī bērns tā darīs?

Bērni meklē ar ko identificēties. Tādēļ šāds sakars ir reāls, uzskata speciālists.

Ja apsolīts ar domu izpildīt, bet neparedzēti apstākļi to liedz izdarīt – ko darīt? Sāk to visu izskaidrot bērnam un dot jaunu solījumu?

Sajust un apzināties savu vainu, mēģināt saprast, kā bērns jūtas, un mēģināt viņam izpaust, kas noticis un kā jūs jūtaties. Ļaut viņam jūs ienīst, tāpat kā jūs ienīstat tos, kas nepilda savus solījumus jums.

Varbūt labāk nekad nesolīt, pat lai tiktu vaļā no bērna uzstājīga lūguma vai lai nomierinātu?

Ļaut bērnam dusmoties par to, ka pametat viņu, ka nevariet piepildīt viņa vēlēšanos, ka "sagraujat" pasauli, kurā viņš dzīvo.

Solīt tikai tad, ja no sirds gatavojaties savu solījumu pildīt, pārliecināti uzsver Užāns.