Kāpēc vienam bērnam ir 'viegla', bet citam 'grūta' galva  (13)

Tēmu par bērna spējām aizsāk "Cālis.lv" foruma lasītāji

"Kā tur patiesībā ir - no kā atkarīga bērnam "viegla" galva? Es domāju, ja vecākiem bērnībā mācībās nav gājis ideāli jeb bijis kāds vidējais līmenītis. Kā ir ar bērnu? Tas nozīmē, ka viņš automātiski būs tāds pats? No kā tas atkarīgs? Lai gan ir daudz piemēru kur, piemēram, vecāki ir zemāka darba darītāji, bet bērns izaudzis par gudru cilvēku ar labu izglītību un labu darbu. Kā ir pēc jūsu novērojumiem?," forumā diskusiju sāk kāda mamma.

"Nu "viegla galva", man liekas ir kā dabas dāvana, vienkārši apķērīgs bērns, ātri domā, viegli "pielec", viegli atceras utt. Bet tas vēl nenozīmē automātiski labas sekmes. Bērns, kam nav varbūt no dabas iedalīts tāds apķērīgums, varbūt viņam nākas būt daudz centīgākam, ieguldīt lielākas pūles, mācīties vairāk, līdz ar ko rezultāti ir. Pie noteikuma, ka ir motivācija gan bērnam, gan vecākiem. Tas, ka nav super gēni, tas nekas, ja bērns ar vecāku palīdzību pietiekami cenšas, var sasniegt tik pat daudz un vēl vairāk. Bieži esmu redzējusi, ka tā sauktā "gaišās galvas" palaižas slinkumā, jo mazajās klasēs pierod, ka nekas nav jāmācās, tāpat var tikt galā, bet vēlāk, kad tomēr ir jāmācās, tad sekmes strauji pasliktinās, jo nav iemācījies mācīties."

"Daudzkam ir nozīme. Protams, gēni ietekmē, bet ne tikai. Svarīgi ir, kāda ģimenē ir attieksme pret mācīšanos. Ja vecāki nav ieguvuši izglītību tāpēc, ka agri vajadzēja sākt strādāt, bet tagad apmeklē dažādus kursus, lasa grāmatas, pārrunā to visu, tad bērns redz šo attieksmi. Bet ja viņi brīvdienās dzer un runā, ka mācīties nav jēgas, tad kādēļ lai bērns tam nenoticētu. Svarīgi arī, kādā skolā viņš iet, kāda attieksme ir viņa draugiem utt."

"Viegla galva iedzimst, bet ar vieglu galvu nepietiek, lai dzīvē izsistos, lai būtu laba izglītība u.c. Jo vieglai galvai mēdz būt tāds mīnuss, kā nevēlēšanās piespiesties, ja kaut kas tik viegli tajā galvā neiet. Tad nu lai būtu teicamnieks, apvienojumā vajag arī gribasspēku un spēju koncentrēties.

Mums gēnos ir "vieglās galvas", manai omei bija četras klases, bet viņa uzskatīja, ka kalkulatoru lietot ir grēks, jo visu taču var saskaitīt galvā, dzejoļus skaitīja kā no grāmatas. Arī viņas bērniem nevienam nebija augstākā izglītība, visām vidējā, jo ar to Padomju laikos pietika, lai gan strādāja normālos amatos, viena pat par grāmatvedi. Un vieglā galva ir arī man un maniem bērniem, dzejolītis ir galvā pēc otrās reizes, meitai matemātika mīļākais priekšmets, tajā pašā laikā, ja angļu valodā jāmācās vārdiņi, tad žāvājas, lūr vārdnīcā, kā ir "garlaicīgs" un "ārprāc!", bet apsēsties un mācīties negrib - jo pierasts, ka viss pats tā smuki sakāpj galvā... Mācamies mācīties."

"Man pašai skolā gāja grūti, matemātika nepadevās visvairāk. Atceros, ka reizrēķinu kaltin nevarēju iekalt, arī visādi citādi likās, ka neko nesaprotu. Vīram gan ir gudra galva, bet bija palaidies mācībās. Tad nu domāju, kā meitai ies. Pagaidām skatos, ka ir diezgan apķērīga. Atceros, ka man ar lasīšanu pirmajā klasē gāja grūti, bet meitai tas labi un jau tekoši padodas utt. Bet viņa visu grib darīt ātri. Līdz ar to ir neuzmanības kļūdas. Šobrīd man liekas, ka viņa visu saprot labāk, nekā tajā laikā es pati."

"Es domāju, ka to, vai veiksies vai neveiksies mācībās nosaka daudzi faktori, protams, tur ir iedzimtība, rakstura īpašības (mērķtiecīgums, neatlaidība), apkārtējā vide un arī pašpārliecinātība. Katram arī visapdāvinātākajam bērnam nesanāks pilnīgi viss ar pirmo reizi, un tur ir tas jautājums - kā ar neveiksmi tiek galā. Vai ir biežākais - man tas nesanāk, tāpēc nemaz arī nepatīk, ir garlaicīgi un riebjas. Vai otrs - man nesanāk, laikam esmu muļķis. Vai - man nesanāk, jāpamēģina vēlreiz, es zinu, ka man izdosies!"

"Manuprāt, ļoti svarīgi ir bērnam jau kopš mazotnes iemācīt koncentrēties uz veicamo darbu, iemācīt katru iesākto lietu paveikt līdz galam, kā arī mācīt domāt un analizēt. Ja bērnam līdz skolas vecumam būs iemācītas un ieaudzinātas šīs prasmes, tad mācības grūtības nesagādās- vienalga, kāda galva būs patrāpījusies."

"Man ar liekas, ka vieglā galva ir tomēr iedzimta kvalitāte. Un reti viegla galva ir uz visu. Es nezinu, es brīžam skatos uz savu bērnu un brīnos, prasmes, kuras nepiemīt ne man, ne bērna tēvam, manam bērnam ir izteiktas. Piemēram - runas māksla. No kurienes viņam tās oratora dotības, nezinu. Muzikalitāte, es neesmu muzikāla, bērna tēvs pat ne tik cik es, bet bērns mums ir pietiekami muzikāls."

"Viegla galva vēl nenozīmē gudrību. Zinu cilvēkus, kuriem vienmēr būs gatava atbilde uz visiem jautājumiem no viņu atmiņas krājuma. Bet, ja paprasa, ko paši domā par kādu jautājumu, tad izrādās, ka savām domām vietas neatliek."

"Bērnam agrīnā vecumā jājūtas mātes atzītam par gudru un spējīgu, un jāsaņem diezgan daudz informācijas (pasaku lasīšana, apkārtnes vērošana, pieaugušo skaidrojumi par apkārtnē redzamo). Tāpat arī jābūt pietiekami brīvam savās pasaules izpētes darbībās. Jāpierod, ka izzināt - tas ir labi."

"Ne visos gadījumos visu ietekmē ģimene! Manā gadījumā neviens nesekoja līdzi, kā mācos, cik mācos un ko daru. Galva man nav no vieglajām, lai labi noliktu eksāmenus, ir ļoti cītīgi jāmācās. Manā ģimenē neviens grāmatas nelasīja, bet es tās riju ka nenormāla. Čupām lasīju un lasu. Atzīmes skolā nebija spīdošas, vilkos kaut kur pa vidu (kontroles no vecāku puses nebija nekādas, praktiski no 1.klases, pati savas laimes kalēja, apmēram tā māte uzskatīja). Augstskolā grūti bija tikt un tur mācīties vēl jo vairāk, jo bija jāsavieno ar strādāšanu. Toties esmu vienīgā no savas ģimenes ar augstāko izglītību, labu darbu un dzīves līmeni augstāk par vidējo."

"Bērnam jau no agra vecuma jāmāca jaunas lietas. Tāpat kā jau no pirmajām dienām (un arī pirms dzimšanas) bērnu iepazīstina ar runāto valodu, tāpat bērnu jāiepazīstina ar rakstu valodu. Agrā vecumā bērna uztvere tai daudz piemērotāka. Zinot rakstu valodu, bērns būs apķērīgāks, jo izmantojot šīs zināšanas, varēs uzzināt, ko vien vēlas no visa pieejamā."

Komentē klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa:

"Pirmkārt būtu svarīgi vienoties, ko mēs saprotam ar bērna gudrību: prasmes labi mācīties skolā, intelektuālā darba veikšana pieaugušo vecumā vai prāta spējas kopumā.

Prāta spējas ietekmē ļoti daudzi faktori. Taču lielā mērā mēs tos varam sadalīt divās grupās - pirmkārt iedzimtās nervu sistēmas īpašības (cik ātri vai lēni mēs spējam reaģēt un apstrādāt informāciju) u.c. ģenētiskas īpatnības, otrkārt, bērna agrīnā pieredze jeb vide (vai bija apmierinātas bērna primārās vajadzības, t.sk. iespēja rotaļāties, attīstīt pilnvērtīgi runu, vecumam atbilstošās prasmes).

Interesanti, ka ir pētījumi, kas parāda krūts barošanas pozitīvo efektu uz intelekta attīstību (Reinberg, 2008).Svarīgi atcerēties, ka iedzimtība un vide mijiedarbojas un kompensē viena otru. Turklāt ir pētījumi, kas saka, ka agrīnajos gados bērna intelektuālās spējas ļoti būtiski ietekmē attīstoša apkārtējā vide, savukārt pieaugušo vecumā tos vairāk prognozē iedzimtie dotumi. Tādēļ ar bērnu ir vērts darboties, jo tas palīdz viņam maksimāli izmantot savu potenciālu.

Savukārt labas atzīmes skolā, ne vienmēr nozīmē izcilas prāta spējas vai radošo domāšanu un izcilus panākumus nākotnē. Mācīšanās skolā prasa bieži vien pacietību, paklausību, izpildīgumu un citas sociālās prasmes. Piemēram, spēja iepatikties skolotājam diemžēl bieži vien lielā mērā ietekmē bērna atzīmes, izpratnes līmeni un vēlmi studēt noteikto priekšmetu.

Karjeras attīstība būs arī saistīta ar dažādiem faktoriem: gan ar akadēmiskiem panākumiem, gan ar ģimenes vērtībām, gan ar jaunieša vēlmēm un konkrēto dzīves situāciju. Šeit būtu jāatceras, ka ne vienmēr vecāku un jauniešu izpratne par labu dzīvi un labu darbu sakrīt. Nebūtu lietderīgi jaunietim uzspiest savu dzīves redzējumu un vēl jo vairāk mēģināt prognozēt bērndārznieka augstskolas izvēli. Mēs varam vēlēties kā vecāki, mudināt, motivēt, bet bērnam ir tiesības izvēlēties savu dzīvi.
Svarīgākais, lai bērns, jaunietis, pieaugušais būtu laimīgs un apmierināts ar to, ko dara savā dzīvē. Vienalga, - vai tā ir profesora karjera vai autobusa vadītāja darbs."