Bezierunu paklausībai – nē. Bērna niķis nav vecāku autoritātes samazināšanās rādītājs  (1)

"Bērnu (gads un astoņi mēneši) audzinām ar tā saucamo respektēšanas metodi. Ļoti daudz var sarunāt, patīk iesaistīt lēmumu pieņemšanā (vecumam atbilstošu - veikalā maizi izvelēties vienu no divām, vai ēdīs meloni ar brālēnu tagad vai nē utml). Ikdienu sev atgādinām, ka arī mazais ir personība un mūsu viedoklis nebūt nav vienīgais un pareizais.

Bet ko darīt šādā gadījumā - ik vakaru (retāk pa dienu), kāpj uz dīvāna un lec lejā. Labi, ja mēs vēl tur esam klāt, bet reāli šādi var slikti beigties, ar lielu traumu. Var skaidrot, ka nedrīkst, arī kāpēc, var paņemt stingri aiz rokas, pateikt skaļākā, stingrākā tonī, nekas nelīdz. Jā, kliedzoša bērna aiznešana uz citu istabu līdz aptuveni 65% gadījumu, bet tas jau nav normāls standarta risinājums. Un jo vairāk aizliedz, jo tas pāriet tādā kā spēlē pa riņķi.

Esam novērojuši, ka pusē gadījumu tas sākas, kad nāk jau miegs un šādā veidā izpaužas niķis, bet ja lieku uzreiz bērnu gulēt, tad gulēšana viņa galvā var palikt kā soda metode, kas ir absolūti nepareizi.

Tas pats attiecas arī, ja ko aizliedz - sarunāt pa labam vai veikli novērst uzmanību sanākt tikai, kad ir izgulējies, paēdis un labā omā. Pārējā laikā brēciens līdz griestiem un gar zemi.

Ko darīt? Kādi jums ir audzināšanas veidi, lai šāda vecuma bērns jūsos ieklausītos?" pēc padoma "Cālis.lv" forumā taujā kāda mamma.

Atbildi vecākiem sniedz klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa:

"Izlasot situācijas aprakstu, var saprast, ka esat lieliski vecāki, kuriem ļoti daudzas lietas izdodas. Jūs ar savu mazuli varat sarunāt, paskaidrojat kādēļ un ko jūs darāt, atrodat radošus risinājumus uzmanības novēršanai. Un man ļoti patīk pieeja, kad bērnā pakāpeniski tiek veidota cieņpilna attieksme pret apkārtējiem, sākot ar vecākiem un pasauli kopumā. Domāju, ka esat uz pareizā ceļa. Bērniņam pagaidām ir tikai 1,8 gadi un īstu cieņpilnu attieksmi varēs baudīt tikai pēc daudziem gadiem. Man šķiet, ka svarīgi nejaukt autoritāti un bezierunu paklausību. Ir bērni, kas uzvedas ļoti ērti, klausa vecākiem itin visā. Diemžēl mēs to varam sajukt ar cieņu un autoritāti, taču visbiežāk tam pamatā ir bailes un mazā cilvēciņa psihes izkropļojums.

Tas, ka divgadnieks sāk neklausīt un kašķēties, tas ir ļoti labi. Tas nozīmē, ka mazais sāk apgūt emociju savaldīšanas taktikas, tad, kad dzīvē nevar dabūt to, ko šajā mirklī kārojās. Šajā vecumā sāk attīstīties tā sauktās negatīvās emocijas (piemēram, dusmas, kas vēlāk palīdzēs bērnam saprast, ja kāds viņam dari pāri), bērns pirmo reizi mūžā sāk apzināties, ka viņš ir atsevišķa būtne un mācīties pateikt "nē". Tās visas ir ļoti būtiskas prasmes, kas mazajam palīdzēs visu dzīvi, jo mēs bieži nevaram uzreiz saņemt to, ko gribam vai vispār tas ir bīstami, esot pieaugušiem mums jāmāk aizstāvēt savs viedoklis un nepakļauties. Vecākus šajā vecumā varētu salīdzināt ar bērna smadzeņu ārējo pagarinājumu. Daudzas lietas, ko mēs izdarām prātā, mazuļi izdara darbībā. Tā viņi attīstās.

Lai iemācītos atteikties no gribētā, ir jāprot nomierināt spēcīgas emocijas, savaldīt savu uzvedību, pārvarēt vēlmes impulsu. Mazulim tas paņem laiku un izskatās pēc kašķa, taču vecāku reakcija ir tas, kā bērns iemācās pats sev palīdzēt, kā viņš pēc tam visu mūžu ar sevi runās iekšēji, lai nomierinātos. Tādēļ saturēšana, mierināšana, aicinājumi nomierināties un tikai tad mēs runāsim tālāk, mierīga nogaidīšana, esot klāt, palīdz bērnam ar laiku apgūt prasmi gaidīt, atteikties no iecerētā, nomierināties. Bērna niķis nav vecāku autoritātes samazināšanās rādītājs, tas ir tikai augšanas blakusefekts. Tiesa, mums, pieaugušajiem, dažreiz to grūti izturēt pašiem, jo arī esam noguruši. Jūs ļoti labi atzīmējāt, ka jūsu mazulis sliktāk tiek galā ar emocijām, kad ir noguris. Tā tas ir un tas nemainās arī ar vecumu, kad mēs esam noguruši, mēs arī ātrāk aizsvilstamies, kļūstam nepacietīgi un aizkaitināmi. Starpība ir tikai tajā, ka parasti pieaugušie nekrīt gar zemi.

Vēl viena lieta, ko apgūst divgadnieks, ir robežas. Tas ir atklājums priekš mazā, ka kaut ko nevar. Šo atklājumu viņš būs gatavs pārbaudīt daudzas reizes. Jo ja nu pēkšņi šodien var? Tādēļ ir svarīga pastāvība un skaidrība noteikumos. Savādāk mēs paši varam stimulēt mazo katru dienum, mēģināt pārkāpt aizliegumu. Jāpiebilst, ka bērni šajā vecumā nesaprot likumsakarības tā, kā to dara pieaugušie. Tādēļ lēkšana no dīvāna, it nemaz nesaistās bērna prātā ar kaut ko bīstamu (viņam pat nav idejas kas tas ir par zvēru "bīstams", vienīgi ja caur pieredzi vai līdzībām bērns to sāk apjaust).

Ko darīt? Turpināt mācīt nomierināties un darīt visu to, ko jau esat iesākuši. Zinu, ka mazuļiem bieži palīdz arī aizliegums ar atļauju to pašu darīt citā vietā. Šajā gadījuma - kur viņš vai viņa var lēkt? Tas mazina mazuļa pretestību un vēlmi uzstāt uz sava. Ļoti svarīgi vecākiem nejusties vainīgiem par aizliegumu. Tas ir tikai normāli, labi un pat nepieciešami bērnam, lai augtu, kad ir "nē" un "jā" no vecāku puses. Bez "nē" mazie apjūk un viņiem nav, uz ko balstīties savā attīstībā. Dažkārt vecākiem ir iekšēji neērti, žēl kaut ko aizliegt, taču jāmēģina stiprināt pārliecība, jo jūs jau to darāt bērna labā un jūs patiešām redzat bīstamās sekas. Ja bērns jūt vecāku iekšējo vainas sajūtu par aizliegumu, viņa pretestība pieaug, jo pieaug cerība atcelt aizliegumu.

Esmu pārliecināta, ka Jums izdosies, taču tas prasīs laiku (dažreiz pusgadu un tad ir pārtraukums un tad nāk bērnam sarežģītākas situācijas un atkal jāvingrinās nomierināties un savaldīties un tā līdz pusaudžu gadiem, kur jau pavisam grūti iekšējie izaicinājumi).

Ja mēs būsim labi treneri saviem bērniem emociju, impulsu savaldīšanā, pasaules izzināšanā, likumsakarību atrašanā, sevis apzināšanās procesā, mūsu bērni noteikti būs mums pateicīgi un cienīs mūs!"