Niķošanās lietas un mammu pieredze, kā niķus savaldīt

"Mīļās mammas, kā jūs tiekat galā ar bērnu niķošanos, kā vecākiem uzvesties, kad bērns bļauj un vienlaicīgi krīt uz zemes. Es tādos brīžos cenšos viņam nepievērst uzmanību, bet varbūt var vēl savādāk?," diskusiju portāla "Cālis.lv" forumā sāk kāda mamma.

"Ļaut izbļauties un tad samīļot. Ja uz ielas vai veikalā, situ padusē un nesu uz mierīgāku vietu. Vismaz manam tas ātri pārgāja."

"Es vienkārši nepievērsu uzmanību, pagāju maliņā, skatījos uz citu pusi un ļāvu bļaut Niķis pārgāja ātri, jo saprata, ka no tā nebūs nekāda rezultāta. Un ja nāca klāt tantes "glābt" bērnu, tad teicu, ka saukšu policiju par uzmākšanos manam bērnam. Tad bija miers. Bērnam niķis beidzās, tad gājām tālāk. Citu variantu nezinu. Tas laiks jāpārcieš ar smaidu uz lūpām un vienmēr sakām bērnam, ka tētis/mamma mazo mīl, tik mums tie niķi galīgi nepatīk. Ar laiku to ielāgo un viss kārtībā."

"Ja tas uznāk mājās, piemēram virtuvē, tad saku, ka virtuvē uz flīzēm ir auksts un lai ceļas un iet nokrist uz paklāja. Tad viņa ceļas un iet, un dažreiz pa ceļam aizmirstās, kāpēc gāja. Ja neaizmirstās, tad nokrīt uz paklāja, papsiho, ja redz, ka es nereaģēju, tad izpsihojas un pati ceļas augšā. Citreiz arī vēl pienāk, lai samīļoju."

"Esam arī peļķēs gulējušas un bļāvušas. Vienkārši nereaģēju uz to. Ja galīgi liela peļķe, tad es saku, lai viņa sēž un gaida mammu peļķē, bet es iešu pēc žagariņa. Ar žagariņu dabūjusi nav, bet zina, kas tas ir un dažkārt palīdz nomierināties, ja pajautāju, vai tad tiešām būs jāprasa tētim, lai iet pēc žagariņa."

"Mēs ar šo kaiti cīnāmies jau četrus mēnešus, izmēģinājos visādi, bet nu gala rezultātā rīcība ir sekojoša un "krišanas" slimība iet mazumā:

1) Ja tas notiek mājās: tad ļauju, lai krīt zemē un izbļaujas, cik tīk, nepievēršu uzmanību, vai aizeju vispār uz otru istabu. Tētis savukārt tādās reizēs ar humoru sāk skaitīt pantiņu: "Nu palūdz, palūdz Dieviņu, lai taviem vecākiem ir laba veselība, lai tu augtu liels un vesels, klausītu vecākus...";

2) Ja tas notiek uz ielas (paiešana malā un ļaut lai izbļaujas manējam nedarbojas, sapratu, ka viņam tīri labi patīk pa zemi vai peļķē vārtīties), tad nu tētis šādos gadījumos pasit puiku azotē un vienkārši nes uz priekšu, kas viņam nemaz nepatīk. Tad nu dodot izvēli, vai nu iet savām kājām vai arī nesīs. Parasti izvēle krīt uz pirmo variantu, es pati savukārt, tā kā esmu stāvoklī, panest viņu nevaru, tad nu vienkārši turu aiz rokas tā, lai šis zemē nevar nokrist un, neņemot galvā viņa baurošanu, eju uz priekšu, pēc pāris metriem mazais ir sapratis, ka nu nav visai šitā ērti pāŗvietoties un stāv atkal uz savām kājām, vēl nedaudz pabrēc, bet pēc tam mute ir ciet. Uz doto brīdi šādas situācijas gadās jau aizvien retāk!"

"Mans stundu varēja gulēt zemē, tiešām... Vienīgais, kas varēja mainīt situāciju manā gadījumā:

1) Krasa uzmanības pārslēgšana;

2) liela samīļošana (kura gan nelīdzēja, ja netika sniegta uzreiz, ja mazais bija jau uzvilcies pa riktīgam, tad šis nestrādāja).

"Šodien tieši lielveikalā saskāros ar pašu kulmināciju. Jo parasti visu varam forši sarunāt, bet šoreiz kaut kā neizdevās. Biju mierīga, centos sarunāt, pārslēgt uzmanību uz ko citu, bet tas neizdevās. Sapratu, ka vienkārši jāignorē. Kad beidzot panāca savu, rinda bija izstāvēta, pats ierāpās opā, samīļoties. Taču sabiedrības attieksme gan bija mokoša. Gan tante, kas uzskatīja par vajadzību pāris reižu atkārtoti ejot garām skaļi nopūsties: "Šausmas cik izlaists bērns", gan kasiere, kas teica, ka tāda bērna uzvedība traucē viņas darbu, un vēl visādas, viņasprāt, gudrības: "Laidiet, lai taču izskraidās, iedodiet kaut ko, lai nomierinās utt." Tikai divas sievietes bija atsaucīgas, palaida rindā pa priekšu, pat palīdzēja preces izkrāmēt, un nomierināt kasieri, lai pārāk neuzvelkas. Atzīšos, tieši kasiere mani noveda līdz asarām, jo tā jau jutos slikti, bet viņas attieksme, pārmetumi un nelaipnā attieksme bija vēl mokošāka."

"Manējā arī šo piekopj. Cenšos ignorēt, pat ja uz ielas nokrīt - ļauju, lai guļ vai vārtās. Izklausās laikam briesmīgi. Droši vien arī citi domā, ka bērns ļoti izlaists. Taču nekādus uzbraucienus gan neesmu saņēmusi, drīzāk otrādi - esmu sastapusies ar saprotošu attieksmi. Taču ir bijušas kādas pāris reizes, kad onkuļi nāk klāt un grib manu bērnu aizskart ar rokām. Nu tad gan es zvērīgi reaģēju. Pēdējoreiz trolejbusā pat iesitu pa roku vienam vecim..."

"Te mans padoms jeb pieredze. Nepilnus divus gadus vecs, saprotams, ka tuvojas kritiskais vecums, un saprotu, ka no šī visa neizvairīties. Mana taktika (nu vēl nav bijis publiski un uz zemes, tie extra varianti) mājās ir - ja krīt gar zemi, sit galvu, tad tik uzmundrinu - stiprāk, uz priekšu (zinu, citiem nestrādā), izrādās nav tik dulls, saprot, ka sāp jau pašam. Par kašķiem (jo tie sāk parādīties), saku - kur ir mans jaukais bērns, kas ir šis kašķīgais, lai atdod manējo jauko, mīļo. Tās pāris reizes viņš arī sāk ausīties un domāt, kur gan jaukais bērns palicis un sanāca tiešām labi. Kad nomierinājies, saku, jā, šis ir mans, labais, sabučoju un tā arī ir."

"Man arī ir niķupods ticis. Tieši mājās viņam tas uznāk reti, bet laukā gan. Jo tur viņš iet visos iespējamajos trakajos virzienos, kur nekādi nevaru ļaut. Cenšos no šādām situācijām izvairīties, bet vienmēr nevaru iet tur, kur nav ielas vai vēl kas bīstams. Tad nu ņemu brēcošo čali padusē, ejam prom un pie viena mēģinu šo ieinteresēt ar kādu citu objektu. Kaut kā izlīdzos, bet jūtu - ar katru brīdi man pie tā nāksies piestrādāt arvien vairāk."