"Bērnam ir gandrīz četri gadi. Viņš ļoti saasināti reaģē uz sadzīves traumām. Sevišķi traki ir ar skabargām. Piemēram, velkot nelielu - aptuveni viena milimetra diametrā skabargu, viņš no kreņķiem pat zaudēja samaņu. Kā man viņam iestāstīt, ka nevajag tik saasināti uztvert, nevajag par to mazo pušumu visu laiku domāt?
Jāpiebilst, ka man arī ir tieksme ģībt sāpju dēļ - sevišķi, tas attiecas uz izmežģītiem pirkstiem," pēc padoma portāla "Cālis.lv" forumā taujā kāda mamma.
Komentē ārsts:
"Bet cilvēki jau ir dažādi daudzos "parametros", tostarp arī ar sāpju slieksni. Un ja jūs ģībstiet pie pirkstu mežģījumiem, tad jūsu dēls būs mantojis šo īpašību no jums. Tas ir normāli. Kā iemācīt sadzīvot? Pajautājiet sev, kas jums ir vajadzīgs (kādi vārdi), lai jūs neģībtu pie pirkstu mežģījuma. Tā arī būs atbilde par dēlu. Jo iespējams, ka viņš no jums mantojis vēl vairākas īpašības .
Ja uz šo jautājumu paraugāmies plašāk, jānorāda, ka cilvēkiem (arī dzīvniekiem) pastāv sāpju slieksnis. Vienam tas ir augstāks, citam zemāks. Tā daba ir iekārtojusi, ka esam dažādi. Bieži vien sāpju slieksnis ir mantots no kāda no vecākiem. Es gan iedalītu sāpju slieksni fizioloģiskajā un emocionālajā. Pie pirmās grupas es pieskaitītu cilvēkus, kas patiešām nevar paciest ne mazākās sāpes. Otrā grupā ietilpst tādi cilvēki, kuriem emocionālā komponente ir vadošā, un katra sāpīga procedūra ir vesels piedzīvojums. Homeopātijā vairums šādu cilvēku pieder dzīvnieku preparātu grupai. Svarīgi ir jau pati domā, ka sāpēs. Un tad seko arī dažādas reakcijas, tostarp arī ģīboņi. Protams, bērniem bieži vien kāda skabarga vai cita trauma ir iespēja saņemt no mammas papildu uzmanību vai arī kādu glāstu. Zinām taču, cik svarīgi bērniem ir, lai papūš kādu sasitumu. Un svarīgi ir arī vecākiem adekvāti reaģēt uz bērna reakciju. Ja jāpapūš, tad papūšam (ja trauma nav bijusi nemaz tik liela) un uztveram to kā spēli. Ar bērniem bieži vien labākā komunikācija ir spēles veidā."