Kā zināt, ka bērns ir gatavs ēst patstāvīgi? Bērna vadīta ēšana – mammu pieredze

Pazīmes, kad bērns ir gatavs ēst patstāvīgi:

Sešus mēnešus vecs mazulis pēc savas attīstības ir gatavs patstāvīgai ēšanai, ja viņam ir:

Jā, speciālisti uzskata, ka bērns patstāvīgi var sākt ēst jau no sešu mēnešu vecuma. Mazais var ņemt ēdienu, likt mutē un košļāt ar smaganām.

Šādas ēdināšanas mērķis ir panākt, lai mazulis ēstu pats, tiklīdz spēj paņemt un saturēt ēdienu. Ja mazulim ļauj pašam izvēlēties ēdiena gabaliņus, viņš tos ēd labprātāk, nekā cita pasniegtus. Bērni pārtrauc ēst, kad ir paēduši, bet, ja mamma turpina barot ar karotīti, bērns var apēst par daudz.

Kāpēc šāda bērna ēšana ir mazajam labvēlīga? Viens no labajiem iemesliem ir medicīnisks, bet otrs – sociāls: šāda ēšana neveicina tuklumu, kā arī bērns nekļūst izvēlīgs ēšanā. Mazuļi, kas no sešu mēnešu vecuma ēd paši, ietur maltīti līdz brīdim, kad jūtas paēduši, bet ne ilgāk. Mazuļi, kurus baro ar karotīti, var apēst vairāk, nekā paši to vēlas vai viņiem tas būtu nepieciešams, jo bieži vien vecāki vēlas, lai šķīvis būtu tukšs.

Bērni, kuri ēdienu izvēlas paši, labprātāk nogaršo ko jaunu un, ja tiek dota iespēja, ēd veselīgākus produktus. Kad bērns kļūst vecāks, viņam nav problēmu uzturā uzņemt dārzeņus un augļus, jo jau iepriekš pats tos iepazinis.

Sešus mēnešus vecs mazulis jau spēj paņemt un nogaršot viegli satveramus gaļas, zivju, siera, augļu un dārzeņu gabaliņus. Vispirms viņš tos sūkā, tad "košļā" ar smaganām un beidzot, kad parādās pirmie zobi, tos sakož.

Sešus mēnešus vecus mazuļus ar karotīti barot nevajadzētu. Kā norāda bērna vadītas ēšanas speciālisti, ēšana ar karotīti mazulim nav vienkārša lieta pēc krūts vai pudelītes zīšanas, jo piens ietek mutes aizmugurējā daļā. Cietos produktus mazulim vislabāk ir viļāt un košļāt mutes priekšpusē, un tas notiek tikai tad, ja mazulis ēd pats.

Viens no svarīgākajiem argumentiem par labu mazuļa patstāvīgai ēšanai – mazulim ir interesanti, palielinās arī viņa pienākumu izjūta un pašapziņa. Barošana ar karotīti aizkavē šo sajūtu rašanos, kā arī prieku par to.

Pieredzē dalās mammas

"Es (māmiņa - nepieredzējusi) uzsāku jauktu pieeju - pašus pirmos ēdienus (mums tas bija ķirbis) pasniedzu ar karotīti un saspaidītus, jo bija bail par aizrīšanos, bet vēlāk, kad ēdienkartē bija nostiprinājušies kādi trīs dārzeņi, sāku tos dot nespaidītus, mazo gabaliņos, un pamazām mums izveidojās ēdienreizes, kad mazo baroju ar karotīti, viņai gatavotu ēdienu - tās bija brokastis (pirms pusdienlaika - putra), pusdienas (biezenis) un vakariņas (pirms gulētiešanas - arī putra) un divas - trīs ēdienreizes, kad devu pirkstiņēdienu - pirmās brokastis, (citreiz saplūda ar parastām brokastīm, ja vēlāk pamodās), un ap sešiem - septiņiem - pirms vakariņām - tad devu kādus augļus, kas bija jau ēdienkartē, nu un vēl arī launags - ja bija neapēstas pusdienas, tad tās, ja pusdienas ēstas kārtīgi - pirkstiņēdieni. Tā grūti strikti aprakstīt, mums nebija un joprojām nav kārtīga režīma pa laikiem - vairāk dienas kārtība pakārtojās tam, cikos viņa cēlās un no tā izriet pusdienlaiki, pastaigas utml.

Noteikti pirkstiņēdienreizes nebija noteicošās no maltītes viedokļa - tādas uzkodas un pasaules izzināšana, ko galvenokārt ieviesām tādēļ, ka sešos mēnešos viņa stabili sēdēja un tad šajās pirkstiņēdienreizēs mēs paši ēdām savu ēdienu, un viņa arī tā kā varēja piedalīties - mēs visi pilntiesīgi ieturējām maltīti, tas šķiet bija lielākais ieguvums, Vai nu pirkstiņēšanas ietekmē vai vienkārši tāpat, tagad pusotra gada vecumā viņa pati ēd ar karotīti arī putru un ar dakšiņu pusdienas, bet lielākos gabalus paņem rokās. Nu jau ēdam visi vienu ēdienu, ko gatavoju, domājot par bērnu - bez lielas eksotikas. Starp citu, kārtīgi sablenderēts ēdiens viņai ļoti ātri nepatika - vajadzēja tad jau drīzāk saspaidītu, lai ir kaut kāda struktūra. Tāda nu ir mūsu pieredze - ne šis, ne tas. Un vēl, man šķiet, ka sēdēšanas prasmei arī ir būtiska nozīme, kad uzsākt pirkstiņpasākumu - grūti iedomāties, kā nesēdētājs var pats to šķīvīti izpētīt, bet noteikti kādam ir arī tāda pieredze."

"Sešos mēnešos savu jaunkundzi sāku piebarot ar biezeņiem, bet pēc neilga laika viņa atteicās no tiem. Tajā brīdī es nevis gaudoju pret mēnesi, ka bērns neko neēd, vai saspringti domāju, kā tos biezeņus tomēr iemānīt, es operatīvi pārmetos uz bērna vadīto ēšanu, un tas bija tas, ko cilvēks gribēja - gabaliņos, pats! Pat bez neviena zoba mutē.

Man jau šī pieeja liekas daudz vienkāršāka, jo tā biezeņu gatavošana ir visai sarežģīta. Šobrīd, kaut bērnam nav vēl gads, viņa jau kādu laiku ēd no kopējā katla, kurš gan ir tomēr viņai pielāgots (bez sāls utt.). Mans ieteikums - vēro bērnu, tas ir svarīgākais, savu gatavību kaut ko pieņemt uzsākt, viņi mums tomēr pamanās demonstrēt, cits jautājums - vai mēs pamanām."

"Meita atteicās no putriņām, pēc tam arī no cita piebarojuma atteicās vispār. Piebaroties sāka tikai ap 10 mēnešu vecuma. Izvēlējos pedagoģisko piebarojumu, jo būtībā tas bija vienīgais līdzeklis, kā bez spiešanas piebarot bērnu. Un, manuprāt, tieši šis faktors - ko vēlas bērns un kam ir gatavs - ir būtiskākais. Ja piebarojas ar ķirbīšiem no sešiem mēnešiem - ideāli! Ja nē, jāmeklē citi varianti. Uz gada vecumu mana meita vēl daudz ēda manu pienu, taču asinsanalīzes, ieskaitot "dzelžus", bija ļoti labas."

"Cik mammu, tik bērnu, tik variantu Domāju, ka ne viena, ne otra, ne trešā metode nav 100% panaceja. Noteikti visefektīvākais būs izmantot visas pozitīvās lietas kaut no visām metodēm kopā, galvenais darīt visu ar take it easy piegaršu, citādi tiešām nekāda labuma no gramu un pareizības dzenāšanas. Mani vairāk interesē nevis konkrēta metode, drīzāk bērna gatavība. Pameklēšu informāciju par to rīstīšanās refleksu, tas šķiet gana loģiski. Nupat pamēģināju pati apēst banānu, taisni sēžot, un tādā slīpumā, kā bērnu šūpuļkrēsliņi - skaidrs, ka norīt kumosu grūtāk ir slīpumā. Man šķiet, ka zināma sakarība ir arī ar zobiņu nākšanu - zobi domāti cietākas barības sakošanai, un zobu laiks arī varētu būt zīme jaunam ēdienam. Zobu mazajam vēl nav. Interesanti, kādēļ vēl joprojām tik ļoti populāra ir klasiskā piebarošana, ja jau bērnu vadītai ēšanai ir tik daudz plusu? Man prātā nāk dažādi stāsti - mammas stāsts kā ne es, ne māsa neko neēda, un viņai šī biezeņošana asociējas ar nemitīgu cīniņu par neizēstiem šķīvjiem, vīra vecmāmiņas stāsts par to, ka bērni pienā dzīvoja līdz gada vecumam, un, kad paši sēdēja pie galda, tad arī iemācījās ēst ēdienu no galda. Un māsas stāsts par klasisko piebarošanu, kas aizgāja kā pa diedziņu, un bērniem garšoja viss. Laikam jau ne tik daudz KĀ, bet KAD ir svarīgi. Neiespringt un eksperimentēt."

"Runājot par zobiem, ir dikti maldīgs uzskats, ka tie ir obligāti vajadzīgi, lai bērns ēstu nesamīcītu barību. Priekšzobi ir paredzēti tikai un vienīgi košanai, košļāšana notiek ar dzerokļiem (vari pati uz sevis pārbaudīt, kā tad īsti tā barības apstrāde mutē notiek). Bet pirmie dzerokļi bērnam parādās jau pēc gada, kaut kas viņiem blakus (tas ir, acu zobi, kas aiztaisa caurumu starp pirmo dzerokli un priekšējiem zobiem) tikai uz pusotru gadu vai pat vēl vēlāk... Un līdz tam laikam neviens negaida, lai bērnu sāktu iepazīstināt ar nesasmalcinātu barību."

"Nekādus kriksīšus vai mīcījumus neizmantoju un nepiedāvāju. Pirmie tika piedāvāti dažāda mīkstuma augļi - ābolu šķēlītes, konservētā persika šķēlītes, mandarīna daiviņas... Tikai cītīgi jāskatās līdzi, kurā brīdī bērns sāk rīstīties. Ja tas notiek, kad barība tik tikko nonākusi mutē, tad jāpalīdz no tās atbrīvoties un līdz nākamajai piedāvājuma reizei jāpagaida dažas dienas. Tā momentālā rīstīšanās nozīmē, ka bērns vēl nav gatavs gabalu barībai, ka vēl strādā dabiskā aizsardzība, kas neļauj mazulim saēsties nepiemērotas lietas laikā, kad pasaules izpēte notiek caur muti. Man līdz pirmajai reizi, kad reāli kaut ko bērns varēja sākt košļāt un norīt, nācās gaidīt kādas divas vai trīs nedēļas - sāku piedāvāt īsi pirms septiņiem mēnešiem, pirmais apēstais bija mandarīna daiviņa.

Pats piedāvāšanas process bija ļoti elementārs - man rokās vai trauciņā bija kāda augļa gabaliņi, kurus bērna roka var satvert, parādīju to bērnam, ļāvu, lai apskata, aptausta un tad parādīju, ka to var likt arī mutē un pagaršot... Bērns atkārtoja. Galvenais, nodrošināties ar pacietību un nekur nesteidzināt procesu, bet vienkārši parādīt, ka attiecīgā lieta ir droša ēšanai, lai bērns var uzticēties un darīt tāpat.

Reakcija bija interesanta - sākumā šķita, ka atslēgušās visas pārējās maņas, palikusi vien garša. Kad bija iepazinusies ar jauno pieredzi, tad jau centās to atkārtot - sāka košļāt barību un pati zināja arī, ka tas ir jārij.

Pirmā maltīte, kurā meita kārtīgi pati piedalījās, bija vakariņas, kurās ēdu kartupeļus ar sīpolu mērcīti un gurķu-tomātu salātus. Ekselenti ņēmās un nemaz netraucēja, ka vēl nespēj sēdēt... Tikai tik, cik es dažreiz viņu piekoriģēju, lai nav atgāšanās pozas. Tagad pēc pusotra mēneša meita ir ēdusi visus produktus (dārzeņus, augļus, graudaugus, gaļas, zivis, piena izstrādājumus), ko ēdu es. Izņēmums ir tikai daži augļi un dārzeņi, ko pati ēdu izteikti reti, un sarkanā gaļa pagaidām ir bijusi tikai maltā formā."

"Mana meita (šobrīd 10 mēneši) arī ēd pēc bērna vadītas ēšanas metodes. Sāka sešos mēnešos, arī vēl nesēdēja - galvenais, kāpēc sāku dot, bija nu ļoti liela interese par manu šķīvi. Tad nu pa dienu centos ēst ko tādu, ko arī viņa var pagaršot un ļāvu - guļot uz vēdera, ar vienu roku balstoties, ar otru ēdot.

Paļāvos pilnībā uz bērnu, neievēroju nekādus "ieteicamos" vai "neieteicamos" produktus - ko bērns gribēja, to ņēma un ēda - dārzeņus (arī bietes, ko it kā klasiski neiesaka, papriku, ko maz kurš iedomājas dot), augļus (arī citrusaugļus), biezpienu, maizi - gan rupjo, gan graudu - tādu, kādu ēdu pati. Tiesa, ar alerģijām mums problēmas nekad nav bijušas - arī pirmajos mēnešos pati varēju ēst visu, ko gribēju, meitai nebija ne alerģiju, ne citu problēmu. Esmu ļāvusi arī no savas krūzītes pagaršot tēju ar medu - arī nekas.

Netīrība gan ir mazliet lielāka, jo meitai sākumposmā patika paēst un tad aizrāpot taisni pāri šķīvim, ar celīšiem izspaidot un aizvelkot sev līdzi visu ēdienu. Vai vienkārši paņem šķīvi aiz malas un ar plašu vēzienu izgāž saturu pēc iespējas lielākā rādiusā. Arī putras un jogurtus, ko "uzpildu karotītē" reizēm ir interesanti izsvaidīt pa gaisu. Bet tas pieder pie procesa.

Toties manā uztverē nekas nevar atsvērt to sajūsmu bērna acīs, ka viņš ir paņēmis kaut ko no mammas vai tēta šķīvja un ielicis savā mutē - tāds prieks un lepnums!

Arī ar krūtsbarošanu ap šo laiku ir tā, ka neiespringstu. Ja esmu blakus, krūts ir pieejama (un meita arī labi zina, kur un kā to atrast). Ja neesmu blakus, arī nevajag - ēd citu ēdienu un dzer ūdentiņu. Tā kā ne ar kādām atslaukšanām un piena atstāšanām nav jānoņemas. Tiesa, ilgāk par dienu (12 stundām) projām neesmu bijusi."

"Es laikam likšos ierūsējusi un apsūnojusi, bet tiešām nevaru saprast, kāds labums var būt no izsvaidīta ēdiena? Man meitai tagad seši mēneši. Baroju no karotītes un jau tagad mācu ēst kulturāli, piemēram, ēdot nebāzt rokas mutē. Pirms ēšanas dodu meitai pašai rokā viņas karoti, lai apgūst, kā to dabūt mutē. Kad viņa pati jau stabili sēdēs un rokas būs pietiekoši stipras, tad mācīšu ēst pašai. Pie tam, man liekas ļoti riskanti uzreiz dot bērnam cietu ēdienu, kamēr vēl nav apgūts, kā norīt sasmalcinātu."

"Ko tik mūsdienās neizdomā! Piedodiet konservatīvai mātei, bet man tā bērnu vadītā ēšana tomēr liekas viena liela māžošanās. Skaidrs, ka ir lietas, ko mazais pats var košļāt - brokolis, banāns, maizīte, siers utt. Bet kāpēc tik kategoriski jānostāda, ka viņam pilnīgi viss jāēd pašam?! Groziet kā gribat, bet putru un biezenīšus jēdzīgāk ir barot mammai. Tāpat viņš dara zināmu, cik daudz grib apēst - vairs never muti vaļā.

Nē, nu ja ir pirmais bērns, ap kuru griežas visa pasaule, un ir laiks pēc katras ēdienreizes mazgāt gan bērnu, gan drēbes, gan grīdas, tad jau var. Taču pierādīt, ka ēdienu pašrocīgi šmurgājuša bērna attīstība būs ātrāka, labāka vai vēl tur kāda, jau nu nav iespējams!"

Rakstā izmantota informācija no Dr.Mirjamas Stopardes grāmatas "Mans mazbērns" (Zvaigzne ABC) un portāla "Cālis.lv" foruma.