Mediķu skaidrojums par augsta asinsspiediena bīstamību grūtniecēm; mammu pieredze

Preeklampsija ir veselības problēma, ar ko sastopas aptuveni 2-10% sieviešu grūtniecības laikā, parasti grūtniecības perioda otrajā pusē, visbiežāk, trešajā trimestrī. Tomēr ir gadījumi, kad preeklampsijas pazīmes parādās pēcdzemdību periodā.

Par preeklampsiju parasti liecina:

Diemžēl preeklampsija var pāriet īpaši bīstamā organismam stāvoklī – eklampsijā. Tādēļ tavs ārsts nopietni izvērtēs visus nepieciešamos veselības rādītājus un pieņems lēmumu par tālāko ārstēšanu.

Protams, ne vienmēr paaugstināts asinsspiediens un tūska liecina, ka grūtniecei ir preeklampsija. Tomēr, ja ārsts konstatēs kādu no šīm pazīmēm, iespējamie riski noteikti tiks ņemti vērā un rūpīgi tiks sekots visām izmaiņām.

Nav skaidri zināms, kāpēc rodas preekplampsija. Ir pētījumi, kas apliecina, ka problēma varētu būt meklējama ģenētiskā līmenī. Tomēr ir noskaidroti daži riska faktori šādai parādībai:

Preeklampsija var sākties pakāpeniski, un sākumā sieviete var pat nejust nekādas īpašas izmaiņas savās sajūtās. Tomēr tikpat labi tā var parādīties ļoti strauji. Tādēļ ļoti jāpievērš uzmanība, ja rodas sekojošas sajūtas – miglaina redze, augsts asinsspiediens, roku un kāju pampums, vemšana. Šādos gadījumos steidzami jāmeklē ārsta palīdzība – jāizsauc ātrā palīdzība vai jālūdz kādam sevi aizvest uz tuvāko slimnīcu.

Ja preeklampsiju konstatē savlaicīgi un veic visus nepieciešamos ārstēšanas pasākumus, tā nerada nopietnu risku ne grūtniecei, ne gaidāmajam bērnam. Neārstēta tā var būt dzīvībai bīstama. Līdz ar to, ja sieviete regulāri veic visas pārbaudes, problēmas var laicīgi novērst.
Ja sievietei, kas ir mazuļa gaidībās konstatē preeklampsiju, viņu rūpīgi novēro. Tiek regulāri mērīts asinsspiediens, veiktas urīna un asins analīzes, lai sekotu izmaiņām organismā.

Vienīgais veids, kā preeklampsiju izārstēt ir laist pasaulē mazuli. Tādēļ, ja būs tāda nepieciešamība, ārsts var pieņemt lēmumu par ātrāku dzemdību datumu, nekā tas bija sākotnēji paredzēts. Ja mazulim vēl ir jāpaaugas, un grūtnieces veselības stāvoklis to pieļauj, mūsdienās ir pieejamas metodes un medikamenti, kas it kā "paildzina" grūtniecības periodu, tad bērna iespējas izdzīvot ir daudz lielākas. Biežāk, tomēr ne vienmēr (atkarībā no sievietes veselības stāvokļa) šādos gadījumos mazulis dzimst ar ķeizargrieziena palīdzību.

Mammu pieredze, grūtniecības laikā sirgstot ar preeklampsiju

"Es ar preeklampsiju nogulēju mēnesi pirms dzemdībām slimnīcā, tad ierosināja dzemdības, tūska pazuda pēc aptuveni četrām dienām. Asinsspiediens ir 140/95 vēl joprojām (dēlam divi gadi un seši mēneši). To es, visticamāk, nesamazināšu vairs. Nākamajā grūtniecībā es uzreiz būšu riska grūtnieču grupā. Man gan nebija olbaltums urīnā, bija tūska un ļoti augsts asinsspiediens - abi skaitļi trīsciparu. Ģimenes ārste saka, ka pagaidām dzīvojam bez zālēm, vienkārši novērojot asinsspiedienu, jo asinsspiedienam ir visai smagi, ja sāc lietot zāles arī pēc grūtniecības, tās var nākties lietot visu mūžu."

"Man bija ļoti smagi arī pēc ķeizara. Vispār skatos bērna pirmās bildes no 21.dzīves dienas - un tur man acīs ir asara, ne no emocijām, bet no tā, ka man bija ļoti slikti, patiešām nenormāli slikti dēļ asinsspiediena, - tātad tas vilkās vēl ilgi pēc dzemdībām."

"Pirmās dienas pēc dzemdībām arī nekas nepārgāja, bet nu stresa jau ar pietika, jo bērnu ķeizaroja 31./32. grūtniecības nedēļā. Varbūt no tās nervozēšanas tas spiediens tik ilgi nesavācās. Tūska mazinājās laikam tikai pēc nedēļas, bet spiediens vēl ilgi jutās. Domāju, ka man noteikti bija tās sešas nedēļas pēc dzemdībām. Man pēdējās grūtniecības nedēļās bija parasti 160/ 115 vai170/118 - nu apmēram tāds ar maksimālo devu "dopegita" - laikam sešas tabletes dienā un beigās vēl viens preparēts. Tas neko nedeva, spiediens bija augsts, olbaltums gan nebija. Pēc tam vairs īsti neatceros, bet sanāk, ka mēnesi noteikti mocījos (zāles nedzēru, jo baidījos, ka bērnam kaitēs barojot, cietos, tikai kaut kādas vieglas, kas neko nedeva), un tas spiediens tā arī nav pazudis pavisam. Dzīvoju uz zālēm. Vasarā, kad ir karsti, vēl ir normāli. Visu vasaru zāles nedzēru, bet, kad sākas aukstais rudens - tā spiediens augšā. Tiesa, man jau pirms grūtniecības bija zināmas problēmas ar spiedienu parādījušās no pārslodzes, un ar grūtniecības sākumu spiediens uzreiz bija augšā - sākumā ap 140/90, 150/95."

"Man abi bērni sabojāja manu ideālo asinsspiedienu, ar pirmo bija negaidīta preeklamsija divas dienas pirms dzemdību termiņa, divas dienas nogulēju pie sistēmām, tad sākās dzemdības, bet vienalga beigās taisīja akūto ķeizaru, jo spiediens kāpa nenormāli. Ar otro - lika dzert "dopegitu" jau grūtniecības laikā, bet tāpat mazāk par 135/90 nekrita, tā arī joprojām spiediens grozās ap šo pašu ciparu bez zālēm. Ģimenes ārsts uzskata, ka ir izveidojusies viegla hipertensija, jākontrolē, spiediens katru dienu, ja sakāpj virs 140/90, jādzer tabletes."

"Arī es pusi grūtniecības laika nosēdēju uz "dopegita". No preeklampsijas gan veiksmīgi izvairījos, jo tūska kā tāda man nebija ne brīdi, bet urīnā citi, ne olbaltumu, brīnumi rādījās. Bet asinsspiediens un pulss gan man trīsciparu skaitļos vismaz divi rādītāji - parasti augšējais spiediena rādītājs un pulss, bet apakšējais spiediena rādītājs bija virs 90. Tagad gadu un piecus mēnešus pēc dzemdībām palikusi ir tikai tahikardija, hipertensijas vairs nav. Nekādas zāles nelietoju, bet man ir priekšrocības - jau vairākus gadus pirms grūtniecības tika noskaidrots, ka man problēmas uzrodas hormonu maiņas brīžos. Tikko ierastais hormonu līmenis mainās, tā parādās kaut kādas nebūtības ar sirdsdarbību. Man pat pirmsmenstruālais sindroms izpaudās kā paaugstināta hipertensija un/vai tahikardija. Līdz ar to, tagad, kamēr vēl aktīvi darbojas prolaktīns, neko nedaru - vienalga neko nevarēs izdarīt. Mana situācija ar sirdsdarbību tagad tiks skatīta ne ātrāk kā pusgadu pēc barošanas beigām."

"Man pēc dzemdībām tūska palielinājās, kājas bija kā bluķi, nevieni apavi nederēja, pat zābakus uzvilkt nevarēju, pārgāja aptuveni divu vai triju nedēļu laikā."

"Man preeklampsija sākās pēdējās grūtniecības nedēļās, aptuveni no 37.nedelas (mazais dzima 41.nedēļā). Traki gāja, piepampa pat seja – tā, ka acis nevarēja pat īsti atvērt, kājām potītes nevarēja redzēt, muguras asinsspiediens pat gāja pāri 160, olbaltums, tirpa rokas, nevarēju noturēt rokā pat karoti, viss krita ārā. Olbaltums pazuda pēc tam, kad sāku uzturā lietot tējas sieru, to man ginekoloģe ieteica, un jau pēc divām dienām tas pazuda. Runājot par pārējo, vēl kādus divus mēnešus pēc ķeizara cīnījos ar asinsspiedienu, tūska pazuda pēc kādām trim nedēļām."